Piecdesmito reizi – Dabas un vēstures kalendārs

17-11-2010

zv/zv410-4.JPG  Līdz gadu mijai vēl krietns laiks, bet izdevniecība “Zinātne” parūpējusies, lai jau vismaz pāris nedēļu grāmatnīcās būtu nopērkams kalendārs ar nosaukumu Daba un vēsture. Turklāt kāds – piecdesmitais! Ne mazums lasītāju var nolikt garā rindā visus piecdesmit kalendārus un redzēt, kā mainījusies mūsu dzīve un tās izpratne pusgadsimta laikā. Sākumā cieti vāki, dzeltenīgs, nekvalitatīvs papīrs, līdz ar to melnbaltie attēli pabāli. Mazi burti, blīvs salikums, lai ietilpinātu pēc iespējas vairāk informācijas, jo tā bija primārā. Rakstu ļoti daudz, turklāt strikti ievēroti noteikumi, ka raksti nedrīkt būt gari. Tā sakot, jāievēro kalendāra formāts. Krāsaini ielikumi. Atbildīgais redaktors – Latvijas Dabas un pieminekļu biedrības aktīvists, turklāt pilnīgi apsēsts ar tā laika sociālistiskajai sabiedrībai neparastām idejām latviešu folkloras un dzīvesziņas jautājumos, ģeologs Viktors Grāvītis. Leģendārs cilvēks!  

Lai līdz lasītājiem novadītu komunistiskās partijas ideoloģijas izpratnē, hm, ne tik pareizas idejas, kam pie labas gribas varētu piešūt arī nacionālismu vai kādu citu ismu, protams, bija jāmaksā nodevas, un saulītē tika celti revolucionārie notikumi un darbinieki, sarkano strēlnieku un sarkanās armijas varoņdarbi. Bet līdzās bija arī Latvijas iedzīvotāju, novadpētnieku pašaizliedzīgie pūliņi sava novada vēstures, un ne tikai sarkanās vēstures, izpētē un saglabāšanā, uz ko mudināja Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība un tās rupors – Dabas un vēstures kalendārs.

1978. gada laidiens – sākas mīksto vāku laiks. Biežāk pāršķirstot sējumiņu, jāraugās, lai tas nesadalās pirmreizinātājos. Bet metiens – 180 000 (1989)! 1981. gada kalendāram jauns galvenais redaktors un sastādītājs. Par to uz 14 gadiem top Oskars Gerts, pazīstams žurnālists no toreiz vadošā laikraksta “Cīņa”, kur bija sapulcināts publicistu zieds. Kad Gerts kļūst par atjaunotās Latvijas oficiālā laikraksts “Latvijas Vēstnesis” galveno redaktoru un viņam grūti izbrīvēt laiku kalendāra sastādīšanai un rediģēšanai, kas, kā pārliecinājos uz savas ādas, prasa daudz laika un pūliņu, aiz savas vientiesības un stāvokļa nenovērtēšanas šo darbu, sākot ar 1995. gada kalendāru, uzņēmos es un varu tikai pateikties Dabas un vēstures kalendāra redkolēģijas locekļiem un pastāvīgajiem pircējiem un lasītājiem, ka tie pārdzīvoja piešaušanās laiku.

Kas mainījies pēdējos gados? Papīrs kļuvis labāks, attēli – skaidrāki, raksti – garāki, burti – lielāki, metiens – mazāks. Vai kalendāru skārusi visas Latvijas sabiedrības kopējā tendence – novecošanās? Nav jau tā, ka autoru vidu nebūtu jaunu cilvēku, bet gribētos, lai viņu ir vairāk. Tad arī gados jaunu lasītāju būs vairāk, jo joprojām ir ļaudis, kuriem baudu sagādā mākslinieciski skaisti noformēts, uz laba papīra nodrukāts sējums, nevis tikai teksts un bildītes internetā.

Tas tā – domājot par nākotni. Bet ko tad lasītājs var atrast 2011. gadam veltītajā Dabā un vēsturē, kuras vāku rotā arheologa Jura Urtāna brīnišķīgs Daugasvas loku uzņēmums no gaisa, ko mākslinieciski (ar cipara 50 variācijām) papildinājis Aldis Aleks?

Kalendārija daļā, kuru gadiem ilgi uzticīgi nodrošina astronoms Ilgonis Vilks un kurā, piemēram, uzzinām, ka naktī no 15. uz 16. jūniju jāskatās debesīs, lai redzētu pilnu Mēness aptumsumu, ievietoti ari nelieli apraksti par notikumiem, kas šajā mēnesī risinājušies pirms daudziem vai ne tik daudziem gadiem.

Janvārī atcerēsimies barikāžu 20. jubileju un izlasīsim, kā Vecrīgā tika metināti prettanku šķēršļi un kā Rīgā ienāca pir­mās lielgabarīta tehnikas vienības no kolhoza “Mārupe”, padomju saimniecības “Olaine”, Salaspils, Bulduru sovhoztehnikuma u.c.

1861. gada 16. maijā, tātad – pirms 150 gadiem, Krievijas cars visžēlīgi deva atļauju nodibināt privātu augstskolu – Rīgas Politehnikumu. Atļauju lūdza rūpnieki un tirgotāji, jo viņi saprata tehniskās izglītības nozīmi un nepieciešamību.

1941. gada 29. jūnijā karš burtiskā nozīmē uzliesmoja Rīgas augstākās dominantes Sv. Pētera baznīcas tornī. Nopelnus sev pierakstīja un vainu otriem uzvēla abas karojošās puses – vācu un sarkanā armija. Tā bija pēdējā no daudzajām Pēterbaznīcas torņa ugunsnelaimēm.

Pirms 125 gadiem, 1886. gada 10. septembrī tikai 21 gadu jaunais, ārzemēs amatu apguvušais Ansis Leitners Rīgā, Ģertrūdes ielā 27 (namiņš nav saglabājies) atvēra savu augstratu izgatavošanas darbnīcu, pirmo visā cara tētiņa Krievijā! Pirmā pasaules kara priekšvakarā A. Leitners ražoja jau 8000 velosipēdu gadā. Rūpnīcu evakuēja uz Harkovu un aizmirsa atdot, pats Leitners pēc atgriešanās Latvijā no evakuācijas velosipēdu ražošanu vairs neatsāka un 1923. gadā mira Ziemeļitālijas kalnu kurortā Merano.

Pirms 50 gadiem, 1961. gada 26. septembrī Salaspilī iedarbināja Latvijas Zinātņu akadēmijas pētniecisko kodolreaktoru. Pēc tā slēgšanas 1998. gadā Latvijas Zinātņu akadēmija izplatīja paziņojumu, kurā rakstīts: “Šajā sakarībā mēs gribam skaidri pateikt, ka lepojamies ar to – tas ir parādījis Latvijas cilvēku prāta un roku varenību.”

Pirms 75 gadiem, 1936. gada 11. novembrī, Lāčplēša dienā Rīgā tika iesvētīts Brāļu kapu ansamblis. Lai varētu realizēt tēlnieka Kārļa Zāles ieceri, šūnakmens plātnes zāģēja cauru gadu, dažkārt pat trīs maiņās, un šīm nolūkam “Brāļu kapu komiteja bija ārzemēs pasūtījusi dimanttērauda zāģripu divu metru diametrā, kas bija viena no lielākajām Eiropā un maksāja
35 000 latu.”

Kalendārija decembra mēnesī atvadāmies no Staburaga, kas tika ziedots gaišās nākotnes – Pļaviņu HES lētākā varianta labā.

Kalendārija rakstiņu sagatavošanā īpaši jāpateicas Andrim Caunem, kurš atvēlēja attēlus no savas lieliskās atklātņu kolekcijas, tādēļ tagad varam redzēt, kāda savulaik izskatījās vecā (Dinaburgas) dzelzceļa stacija vai pirmās gāzes fabrikas torņi kanālmalas apstādījumos.

Jau tikai šo dažu mēnešu tematu uzskaitījums ļauj spriest par visa kalendāra tematisko daudzveidību. Īpaša pateicība ir mūsu autoru zelta fondam, kuru raksti vienmēr ir topā. Arturs Mauriņš raksta par morāli un ētiku sabiedrībā un dabā, par to, kas atšķir forsaitu no prognozēšanas, un par cilvēci vienmēr pavadošajām katastrofu un pasaules gala gaidām. Arī Jānis Klētnieks apcer seno maiju kalendāra noslēpumus. (Atcerēsimies, ka tieši ar šā kalendāra pareģojumu tiek saistīts pasaules gals 2012. gadā.) Ivars Šmelds katastrofu jautājumos konsultējas ar Sauli...

Jubilejas izdevumā rakstām par dabas un vēstures saglabāšanas bruņiniekiem, kuri to izjutuši kā sava mūža aicinājumu. Tie ir aizsaulē aizgājušie Jānis Graudonis, Leons Plauciņš, Arvids Gusars, Dāvis Ozoliņš. Tā ir dedzīgā Maija Kravinska, visu biedrības pasākumu dvēsele, un Vidzemes lībiešu modinātāja Rasma Noriņa.

Simtgadu atcere ir mazo planētu un komētu pētniekam astronomam Kārlim Šteinam. 100 un 90 gadu jubilejas atzīmēsim izcilajiem aknīšāniem – literātiem un latviešu valodas kopējiem brāļiem Ancīšiem – Krišjānim (1911.g. 28.X) un Valdemāram (1921.g. 6. VI).

Diemžēl 2011. gadā ir arī melnas jubilejas, kuras nav jāsvin, bet kuras tomēr ir jāatceras, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. 1986. gada 20. septembrī Ķeguma HES tilta pārbaudes laikā, neizprotamu iemeslu dēļ to pārslogojot, 7. laidums nogruva uz ūdens pārgāzes betona no gandrīz 20 m augstuma, aiznesot līdz 11 cilvēku dzīvības. Viņu vidū bija arī pārbaudes vadītājs, RTU docents Valentīns Salcēvičs, kurš pieļāva vairāk nekā 1,85 reizes lielāku pārslodzi. 25 gadi paies arī Černobiļas atomelektrostacijas avārijai. V. Gavara rakstā “Černobiļas atomelektrostacija pirms 25 gadiem” var izlasīt, kāda loma avārijas seku likvidēšanā bijusi ārstam Valdim Zatleram.

Vai Daba un vēsture piedzīvos turpinājumu? Izdevniecībā “Zinātne” apgalvo, ka tas būs atkarīgs no jaunā valsts budžeta un PVN likmēm. Dzīvosim – redzēsim. Un cerēsim.

Zaiga Kipere,
sastādītāja un galvenā redaktore

Atklātnes no Andra Caunes kolekcijas

Pēdējā atjaunošana 17-11-2010
Powered by Elxis - Open Source CMS