“Godam veikt zinātniskos pētījumus 1958. gadā!” zinātnieku saimei novēl prof. P. Valeskalns, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis sekretārs.

Pirmajā numurā rubrikā “Mūsu laureāti” ZA Vēstures un materiālās kultūras institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks V. Dorošenko rakstā “Vērtīgs ieguldījums Latvijas vēstures zinātnē” lasītājus iepazīstina ar Latvijas PSR Valsts prēmijas laureātu M. Stepermani, kurš apbalvojumu, ko raksta sacerētājs nosauc par Oktobra dāvanu autoram, saņēmis par monogrāfiju “Zemnieku nemieri Vidzemē (1750 – 1784)”.

Lūk, kāda ziņa – uz Maskavu Ķīnas un Korejas aspirantiem pēc viņu lūguma nosūtīti A. K. Mālmeistera grāmatas “Betona elastīgums un neelastīgums” četri eksemplāri līdz ar autora veltījumu.

Uzzinām, ka apbalvojumus zinātnieki saņem ne tikai par pētniecības darbu. Rakstā “Laimīgā māte” vēstīts, ka Zinātņu akadēmijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta jaunākā zinātniskā līdzstrādniece, ārste, piecu bērnu māte Margarita Kopilova saņēmusi medaļu “Mātes slava” (II pakāpi). Pašreiz b. Kopilova raksta diserāciju medicīnas zinātņu kandidāta grāda iegūšanai .

Pēc divām nedēļām, 15. janvārī, klāt jau otrais “Latvijas Zinātnieka” numurs. Un ko mēs uzzinam? To, ka 2. janvārī notikusi akadēmiķu un korespondētājlocekļu pilnsapulce akadēmijas viceprezidenta vēlēšanām, kā arī Sabiedrisko zinātņu nodaļas akadēmiķa sekretāra (tagad – nodaļas priekšsēdētāja) un Ekonomikas institūta direktora apstiprināšanai. Par ZA viceprezidentu nelaiķa Fr. Deglava vietā nākamajiem pieciem gadiem ievēlēts tehnisko zinātņu doktors akadēmiķis Kārlis Plaude, par Sabiedrisko zinātņu nodaļas akadēmiķi sekretāru apstiprināts akadēmiķis Kārlis Strazdiņš, par Ekonomikas institūta direktoru nākamajiem trim gadiem apstiprina ekonomikas zinātņu kandidātu Paulu Dzērvi. Nu nesanāks tie nākamie trīs gadi, jei bogu nesanāks! Bet to tobrīd neviens nezina.

Rubrikā “Diskusijas” – “Dažas piezīmes par Latvijas PSR enerģētikas bāzes attīstību”. Kaut kā mums ar to enerģētiku mūždien neveicas. Jādiskutē, ko darīt, ja Latvijas PSR uz vienu iedzīvotāju 1957. gadā ražoja par 33 % mazāk elektroenerģijas nekā vidēji Padomju Savienībā. Tas esot strauji augošās rūpniecības dēļ (no 1940. gada līdz 1955. gadam rūpniecības produkcija PSRS pieaugusi 3,2 reizes, bet Latvijas PSR – 5,86 reizes) un elektroenerģijas ražošana tai netiek līdzi. Vai te kaut kas neieskanas no P. Dzērves vēlākā “klupšanas akmens” – iestāšanās pret Latvijas paātrināto industrializāciju , smagās rūpniecības hipertrofētu attīstīšanu, kas izraisīja smagas disproporcijas tautsaimniecībā? Izeja taču ir tik vienkārša – vēl viena HES uz Daugavas un elektroenerģijas būs gana. Bet, kā vēlāk lasīsim, Latvijas zinātniekiem (un “Latvijas Zinātniekam”) par to būs ko teikt.

Lieli plāni celtniecībā – laboratoriju ēka Organiskās sintēzes institūtam, laboratoriju ēka Arhitektūras un celtniecības institūtam, siltumnīcas un ūdenstornis Botāniskajam dārzam Salaspilī, insektorijs Bioloģijas institūtam Kleistos. Turpinās Rīgas augstceltnes iekšējā izbūve, lai 1958. gadā uz to varētu pārcelties ZA prezidijs, Lietu pārvalde un Sabiedrisko zinātņu nodaļas institūti. (Drīz vien to sāks dēvēt par Zinātnes pili.) Rīgas celtniecības trests apņēmies sākt celt ZA darbiniekiem jau sen solīto 129 dzīvokļu dzīvojamo māju Daugavas krastmalā. Laikam man acis nerāda, nevaru ieraudzīt. Varbūt atsauksies kāds, kurš tur dzīvo?

Latvijas PSR alpiniādē ļoti augstos kalnos (nav tikai pateikts, kur tie kalni atrodas) piedalījušies septiņi ZA darbinieki.

Vēl pēc divām nedēļām, 29. janvārī, “Latvijas Zinātnieka” trešajā numurā uzzinām, ka republikas prēmija par furacilīnu piešķirta S. Hilleram, A. Kalniņam un S. Zajevai, bet Fizikas institūta zinātnieki pašlaik būvē un pēc 1,5 – 2 gadiem nodos ekspluatācijā elektronu skaitļojamo mašīnu. Pēc diviem gadiem, pabeiguši mašīnu, viņi “nodos ekspluatācijā” arī paši savu institūtu – Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūtu, kurš pie savām jaunajām mājām Teikā gan tiks stipri vēlāk.

12. februāris un “Latvijas Zinātnieks” Nr. 4 pie lasītājiem nāk ar ziņu, ka Zinātņu akadēmijas kolektīvs PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām izvirza LKP Rīgas pilsētas komitejas sekretāru E. Berklāvu. Par viņa uzticības personu izvirzīts Ekonomikas institūta direktors P. Dzērve. Biedri Berklāv, drīz mēs jums atgādināsim, ka esam jūs izvirzījuši!

“Mūsu laureāti” – I pakāpes Valsts prēmija profesoram, filoloģijas zinātņu doktoram Jānim Endzelīnam par darbu “Latvijas PSR vietvārdi”.

Kā ziņo avīzes 26. februāra numurs (Nr. 5), tajā pašā dienā ZA konferenču zālē notiks PSRS ZA korespondētājlocekļa, Latvijas PSR ZA akadēmiķa, lauksaimniecības zinātņu doktora Pauļa Lejiņa 75 gadu dzimšanas dienai un 50 gadu zinātniskā un pedagoģiskā darba jubilejai veltīta sanāksme.

Š.g. (proti –1958.gada) 10. februārī notikusi Latvijas PSR ZA Dabas aizsardzības komisijas rīkotā pirmā republikāniskā dabas aizsardzības konference, kas pulcējusi neparasti lielu dalībnieku skaitu – 300. Tā vēl nav Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības dibināšana, bet tuvu tai gan. Un par ko tad viņi tur runāja? Citēju: “Sakarā ar pašreizējo Pļaviņu hidroelektrostacijas būves projektu Daugava no Pļaviņām līdz Aizkrauklei tiks pārplūdināta. Līdz ar to ies bojā viena no skaistākajām Latvijas vietām – krāšņā Daugavas senleja ar īpatnējo un bagāto floru, Pērses ūdenskritums, Kokneses pilsdrupas ar parku un varenais Staburags. Konferences dalībnieki ierosināja izskatīt Pļaviņu hidroelektrostacijas būves projektu un izstrādāt jaunu variantu, lai tādējādi saglabātu mūsu krāšņo, vienreizējo Daugavas senleju.

Ne nu izskatīja, ne kā! Bija jāpaiet daudziem gadiem un jāaiztek daudz Daugavas ūdeņu, līdz izdosies apturēt Daugavpils HES būvniecību pēc tik pat tizla projekta un izglābt pēdējo senlejas posmu.

Zinātnieki bija ideālisti un gribēja daudz. V. Grāvītis no Ģeoloģijas un derīgo izrakteņu institūta, tas pats dabas aizsardzības entuziasts ģeologs Viktors Grāvītis, vēlētos no ZA izdevniecības saņemt labu un glītu Latvijas PSR vēstures atlasu, Latvijas PSR fiziskās un ekonomiskās ģeogrāfijas (tautsaimniecības) atlasu, Latvijas PSR dabasskatu albūmu, etnogrāfisko tērpu albūmu, monogrāfijas par Latvijas PSR dabu, tautsaimniecību, literatūras vēsturi, bibliogrāfiju, rūpniecības attīstības vēsturi, dabaszinātnisko pētījumu vēsturi, medicīnas vēsturi, arhitektūras vēsturi u.c. Nekā daudz tajā u.c. nav palicis.

“L.Z” Nr. 6 (8.III) ir svētku numurs. Lielā Sieviešu diena! Akadēmiķe L. Liepiņa sveic visas akadēmijas sievietes 8.martā (nez, kāpēc to nedara vīrieši, akadēmijas prezidents, piemēram? Atkal pašapkalpošanās?). Gods godam, arī pati akadēmiķe Liepiņa saņem cildinājumus. No akadēmijas slavenākajām sievietēm atzīmētas ZA Mežsaimniecības problēmu institūta Koksnes ķīmiskās rūpniecības sektora vadītāja Vera Kalniņa (galvenokārt tādēļ, ka ir Rīgas pilsētas padomes deputāte), Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas sektora vadītāja Antonija Kumsāre, Ekonomikas institūta komjauniešu sekretāre Vizma Rimša, Ķīmijas institūta vecākā zinātniskā līdzstrādniece Valerija Kadeka, ZA izdevniecības tehniskā redaktore Faja Žukovska, bibliotekāre Olga Leimane un ZA tūristes. Sveiks lai dzīvo! Vai – sveikas lai dzīvo!

Nākošajā numurā (Nr. 7), kas iznāk 26. martā, ZA J. Raiņa vārdā nosauktais literatūras muzejs ar lietpratīgu un rūpīgu izstādi atdod godu latviešu pirmajai dzejniecei – sievietei Aspazijai sakarā ar viņas deviņdesmito gadadienu. Citi jau esot sen sākuši atzīmēt.

Reportāža no Fizikas institūta, kurš pārcēlies uz Zinātnes pili (te pirmo reizi parādās Zinātnes pils vārds, vēlāk tas kļūst iemīļots).Gaisa daudz, pat mazliet pārāk daudz. Nav arī ko brīnīties – griestu augstums sniedzas līdz 6 metriem. Līdzstrādnieki necieš no gaisa trūkuma, sevišķi aukstās saulainās dienās, kādu šogad bija pietiekami daudz. Savu vērtējumu izpelnās arī koridori. Tie ir plati, tīri, tos uzkopj ar visjaunāko tehniku – putekļu sūcējiem, reizi divās nedēļās ierodas arī bonierētājs. Vienīgais, kas tomēr trūkst, ir atkritumu tvertnes un papīrgrozi, kuru visā institūtā ir ne vairāk par trijiem. Kaut gan nepatīkami nomest papirosa galu uz grīdas tik greznā koridorā, tomēr neviens negrib bāzt tos savā kabatā. Tāpēc tos šad tad var atrast stūros nomestus. Vispār jāsaka, ka fiziķi ar telpām ir apmierināti. Lūk, no kurienes cēlies tas “Ne tuvāk par 10 m no ieejas”. Lai nemet končikus uz grīdas.