T.Jundzis, akadēmiķis

Akadēmijas prezidents savā ziņojumā, ja pamanījāt, uzsvēra, ka mūsu finansiālā situācija, lai lielos plānus īstenotu, nav gluži tāda, kā gribētos. Varbūt nepatīkamākais, ka, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, mums pamanījušies finansējumu piešķirt ievērojami mazāku, nemaz jau nerunājot par pēdējo vietu zinātnes finansējumā Eiropā. T.Koķe mūs aicināja neiet pa pretenziju ceļu, bet vairāk censties sevi pierādīt. Domāju, ka tā gluži nav – ja pretenzijas tiek izteiktas, lai aizstāvētu sevi, tad varbūt, bet, ja pretenzijas tiek izteiktas, lai aizstāvētu zinātni un zinātnes politiku un to sabiedrību, kurai šī zinātne ir vajadzīga, tad pretenzijas ir jāizsaka.

Diemžēl, politiskais process, īpaši budžeta apspriešanas periodā, ir tāds, ka tie, kas savu balsi paceļ, kas aiziet pie Ministru kabineta pastāvēt, kaut ko arī dabū. Ja klusē, tad viss laikam kārtībā. Gan akadēmijas prezidents, gan Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieki dara tiešām daudz, liels paldies viņiem, bet varbūt vajadzīgs mūsu kopīgs atbalsts. Es aicinu kopsapulces vārdā pieņemt rezolūciju, lai skaidri parādītu situāciju zinātnes jomā un zinātnes sabiedrības vārdā kategoriski prasītu, lai budžets vismaz netiktu samazināts nākošajam gadam. Es gribētu arī teikt, ka ne tikai finansējums ir svarīgs mūsu darbībai. Ja mūsu valstsvīru attieksme pret zinātni būtu kaut nedaudz saprotošāka, daudzas lietas zinātnē ietu labāk. Mēs jau gadiem neesam te redzējuši nevienu no valsts vadītājiem, arī mūsu ministre neatrada laiku būt pie mums tik bieži, kā mēs to vēlētos. Pagājušogad man bija iespēja piedalīties Baltkrievijas Zinātņu akadēmijas jubilejas svinībās, kas sakrita ar Zinātnes dienu Baltkrievijā, šīs svinības notika lielākajā Minskas zālē un tajās piedalījās pārstāvji no visas valsts, pašvaldību vadītāji, valdības locekļi un prezidents Lukašenko. Man likās zīmīgi, ka ziņojumu par zinātnes attīstību Baltkrievijā sniedz nevis Akadēmijas prezidents vai kāds akadēmiķis, bet premjerministra vietnieks. 40 minūšu laikā viņš perfekti detaļās izstāstīja par sasniegumiem un situāciju Baltkrievijas zinātnē. Tā, acīmredzot, ir attieksme. Lai attieksmi kaut nedaudz mainītu mums par labu, te nu jāpiekrīt T.Koķei, ka mums pašiem jādomā par sevi. Minēšu piemēru, kuru nupat izlasīju “Dienas Biznesā” – cik maksā viena pārdošanā esoša kosmētikas tūbiņa. Apmēram 15–20% cenas sastāda saturs, otrus 15–20% cenas sastāda iepakojums, pārējie procenti – reklāma. Varbūt zinātnei vajadzētu ne visu to pārņemt, bet ja mēs nestāstīsim sabiedrībai un mūsu politiķiem, ko mēs darām un kāds no tā labums, tad mēs te varēsim vēl ilgi gausties. Atskaitēs, ko no mums prasa, gan nevienu neinteresē, cik mums ir populārzinātniskas publikācijas un cik populārzinātniskas lekcijas nolasītas. Visbeidzot – es gribētu aicināt jūs izmantot varbūt arī šiem mērķiem Pasaules latviešu zinātnieku 3.kongresu, kurš notiks kopā ar 4.Letonikas kongresu nākamā gadā 24.–26.oktobrī. Šobrīd pieteiktas jau 36 sekcijas. Es ļoti ceru, ka šis kongress ļaus pašiem zinātniekiem kopā ar ārzemju kolēģiem analizēt savus sasniegumus un vēl plašāk apzināt latviešu zinātniekus, kuri šobrīd strādā visā pasaulē. Šoruden Rīgā notika PBLA valdes sēde, kurā es uzzināju, ka ir ļoti daudz latviešu zinātnieku, kuri ar Latviju līdz šim diemžēl nav uzņēmuši kontaktus, bet kuriem ir ļoti interesanti pētījumi. Šī ir iespēja gada garumā mēģināt viņus apzināt un iesaistīt mūsu zinātnē un aicināt uz šo kongresu. Es ceru, ka mēs to pārvērtīsim par īstiem zinātnes svētkiem ne tikai mums, bet varbūt arī daļai sabiedrības.

A.Siliņš, akadēmiķis

Vispirms es gribētu sveikt Lielās medaļas laureātu M.Auziņu un pateikties par interesanto lekciju, un gribētu paskatīties uz mums, zinātniekiem, no fizikas viedokļa. Nav jau tā, ka mēs vienlaicīgi esam tik viennozīmīgi. Ne velti Robins Huds nevarēja saprast, vai zinātniekam var kaut ko atņemt, vai tam kas jāiedod. Īstenībā viņš varēja darīt gan to, gan to, jo zinātnieks pie mums vienlaicīgi ir gan nabags, gan bagāts. Nabags, jo nav naudas, bet mēs esam bagātāki par miljonāriem, jo katrs zinām ko tādu, ko miljonārs nezina un nesaprot. Ja Robins Huds gribētu to atņemt, viņam būtu jāklausās populārzinātnisku lekciju. Ja kāds grib zinātnieka intelektuālās vērtības, tad zinātnieku ir jāuzklausa. Mums jāpanāk, lai zinātnieki tiktu uzklausīti. Intelektuālai vērtībai ir tā unikālā īpašība, ka to atdodot, mēs viņu nezaudējam. M.Auziņš joprojām zina fiziku, neskatoties uz to, ka visu mums izstāstīja.

Kā mēs praktiski varētu rīkoties? Pievienojos kolēģim T.Jundzim, ka Zinātņu akadēmijai savu viedokli jāizsaka. Vai kāds grib vai negrib ņemt mūsu intelektuālās vērtības, mums tās jāliek galdā. Svarīgi ir tas, ka mums ir iespējas apgūt diezgan lielus ES struktūrfondu līdzekļus, par ko tika runāts pirmajā diskusijas runā, ir iespējas, izmantojot šos līdzekļus, uzlabot zinātnes organizatorisko darbību, veidojot šos valsts nozīmes pētniecības centrus, ir izstrādātas metodikas un stratēģijas, bet es saskatu vienas briesmas – mums ir vislielākais birokrātiskais aparāts. Vai viņš ir nejauši radies? Viņš ir radies tāpēc, ka ir radīta nepieciešamība pēc šāda birokrātiska aparāta. Ja mēs kaut ko organizējam vai pārorganizējam, ir vajadzīga uzticēšanās. Ja uzticēšanās nav, tad raksta visādus noteikumus un likumus. Un tad vajag kādus, kas pārbauda. Bez lielas birokrātijas mēs neko nevaram izdarīt. Veidojot valsts nozīmes pētniecības centrus, ir daudzas jaunas lietas. Ja to pārbaudīs Valsts kontrole, noteikti prasīs – kad bija tāda sēde, kur ir protokols, kā jūs rakstīsiet stratēģiju – ja visur papīru kalni nebūs priekšā, tad organizēts būs nepareizi un tādi centri vispār nedrīkst būt Latvijā. Kā tagad saka, ka nedrīkst būt tādi prioritārie virzieni, kādi mums patreiz ir. Tie, izrādās nav likumīgi prioritārie virzieni. Kā pret to cīnīties? Te es domāju, ka atšķirība ir likumdošanā. Valsts kontrole nevar strādāt bez likumīga pamata, tā skatās, vai mēs sekojam likumiem. Bet likumi ne vienmēr ir pareizi. Tie var novest pie regresa. Un ja ir institūcija, kas pieprasa regresu jeb stagnāciju, mēs nonākam tur, kur esam nonākuši. Birokrātija ir divreiz lielāka, bet finansējums un zinātnes progress divreiz mazāks. Diezgan daudz zinātnieku ir parlamentā, līdz šim ir izdevies un, cerams, arī turpmāk izdosies uzturēt labus kontaktus ar Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju, tagad šo komisiju vada kolēģe I.Druviete, mums ir jādod priekšlikumi, ko vajag izmainīt likumdošanā. Kaut vai lai novērstu birokrātijas izaugsmes stimulējošos faktorus. Ja ir kontrole, tad lai tā noved nevis pie sarežģītākas situācijas, bet pie vienkāršākas situācijas. Lai pēc kontroles varētu teikt – tika parādīts, ko mēs varam nedarīt vai darīt vienkāršāk. Mēs varam ierakstīt savā rezolūcijā, ka jālikvidē vispirms tās institūcijas, kas stimulē valstī birokrātijas palielināšanos. Tā ir Eiropas mēroga problēma, tā nav tikai mūsējā.