Nacionālā identitāte un valstiskums Latvijas vēsturē

8-05-2011


Guntis Zemītis

Nacionālā identitāte un valstiskums Latvijas vēsturē (sakarā ar Latvijas vēstures institūta 75. gadadienu)

Vēsture veido katras nācijas atmiņu. Paši vēstures fakti ir nemainīgi, bet šo faktu skaidrojums var būt dažāds. Katram vēsturniekam ir tiesības paust savu viedokli un savu skaidrojumu. Diemžēl, tā kā vēsturiskajai atmiņai ir būtiska loma nacionālās identitātes veidošanā, politiskā vara, īpaši ja tā ir okupācijas vara, cenšas pakļaut savai kontrolei arī nācijas atmiņu, sev nevēlamus faktus atstājot aizmirstībai, citiem dodot atšķirīgu, sev labvēlīgu skaidrojumu. Vēstures gaita tiek skaidrota kā nemitīga tautas virzībā pretī okupācijai (“atbrīvošanai”), nemitīga tautas cīņa par “taisnīgu” valsts iekārtu. Tiesību vēsturniece Sanita Osipova, uzsverot vēstures īpašo lomu nacionālās identitātes veidošanā, atzīmējusi, ka neviena cita zinātņu nozare XX gs. gaitā Latvijā nav tik dinamiski rakstīta, grozīta un pārrakstīta subjektīvu iemeslu dēļ. Šai atziņai ir jāpiekrīt.

Latvijas vēstures institūta 75. gadadiena, kuru atzīmējam šajās dienās, vedina izsekot gan institūta dibināšanai, gan vēstures pētniecības likteņgaitām Latvijā.

Atmiņai par vēsturi ir bijusi nozīmīga vieta jebkuras etniskās kopības pastāvēšanas nodrošināšanā. Ar jēdzienu etnoss [gr. ethnos – tauta] parasti saprot vēstures gaitā dabiski izveidojušos cilvēku kopu. Etnosa stadiālie tipi ir ciltis, tautas un mūsdienu nācijas. Pirmā stadija – cilts veidojās no ģimenēm, dzimtām, klaniem, fratrijām, kuras konsolidējās etniskajās kopienās. Entonijs D. Smits min sekojošas etnisko kopienu raksturojošās pazīmes:

• kopienas nosaukums,

• mīts par kopīgiem senčiem,

• kopīgas ar vēsturi saistītas atmiņas,

• viens vai vairāki savdabīgas kultūras elementi,

• saistība ar īpašu “tēvzemi”,

• vienotības apziņa, kas aptver nozīmīgus konkrētās populācijas sektorus.

Etniskā kopiena rada savu, specifisku kultūru, kuru raksturo noteiktas vērtības, simboli, varoņi un rituāli.

Pirmās liecības par kolektīvās atmiņas saglabāšanu Latvijā atrodam jau vidējā neolītā (3300. – 2300. g. pr. Kr.). Sārnates apmetnē atrasta uz šo periodu attiecināma lapukokā izcirsta figūra, kuras garums sasniedz 1,7 metrus. Iespējams, tā atveido cilvēku un ir saistīta ar senču kultu vai mājas sargātāja funkcijām. Līdzīga figūra atrasta Šventojas apmetnē Lietuvā. Tas apliecina, ka Sārnates iedzīvotājiem bija izveidojusies noteikta kopienas apziņa, kas sakņojās atmiņās par kopīgu izcelsmi, senčiem un varoņiem.

Līdzīgu piemēru ir vēsturē daudz. Pazīstama skulptūra, kura attēlo vilkumāti, kura baro divus cilvēkbērnus – leģendāros Romas dibinātājus Romulu un Remu.

Zūdot vēsturiskajai atmiņai, zūd arī etniskās kopības apziņa. Lai gan ar 16. gs. jau var runāt par to, ka visā Latvijas teritorijā dzīvo vienota latviešu tauta (populus), kurai bija kopīga tautas galvenā pazīme – kopēja valoda, latviešu etniskā pašapziņa, kas balstīta mītā par kopīgu izcelsmi, kopīgu vēsturi, kopīgiem varoņiem, nebija. Latviešiem draudzīgais, Lēdurgā dzimušais Baltijas vācu apgaismotājs, filozofijas zinātņu doktoru Garlībs Merķelis (1769–1850), centās atmodināt tautas atmiņu, dāvājot tai mītu par varoni. 1802.g. Leipcigā G. Merķelis sarakstīja poētisku teiksmu Wannem Ymanta – Eine lettische Sage (“Vanems Imanta. Latviešu teika”), kur vēstures fakti savijās ar fantāzijas tēliem.

19. gs. aizsākās apzināta vēstures pētniecība. Pirmie akadēmiski izglītotie vēstures pētnieki nāca no vācbaltu vides. Saprotams, ka vācbalti – tādi kā Fridrihs Georgs fon Bunge, Frīdrihs Kruse, Karls Širrens, Karls Zīverss, Augusts Bīlenšteins, Leonīds Arbūzovs, Ernsts Zerafims u.c Baltijas reģiona vēsturi redzēja no savas tautas piederīgo viedokļa. Tā bija reģiona vēsture, kurā varas realizētājas viduslaikos, jaunajos un jaunāko laiku sākumā atradās to kārtu rokās, pie kurām latvieši nepiederēja.

Situācija manījās pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas. Nodibinoties Latvijas Universitātei, vēstures pētniecība pakāpeniski nonāca latviešu vēsturnieku rokās.

1924. gadā Latvijas Universitātē par seno austrumu vēstures un arheoloģijas profesoru tika ievēlēts Francis Balodis. 20. gs. divdesmito gadu otrā puse un trīsdesmitie gadi lielā vēstures pētniecībā daudzējādā ziņā aizrit Franča Baloža zīmē. Viņš bijis Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns, universitātes prorektors studentu lietās, Latviešu filologu biedrības priekšnieks, Valsts vēstures muzeja arheoloģijas nodaļas vadītājs, Pieminekļu valdes priekšsēdētājs, beidzot arī Latvijas vēstures institūta vicedirektors.

Šeit nedaudz jāpakavējas pie tās gaisotnes, kāda valdīja vēstures pētniecībā 20. gs. trīsdesmitajos gados. Vairākās Eiropas zemēs bija izveidojušies totalitāri vai autoritāri režīmi, kuros vēsturei tika pievērsta pastiprināta uzmanība. Visos režīmos valdīja kopīga atziņa, ka nācijas, tautas, valsts tiesības un interese dominē pār indivīda tiesībām. Stefans Meders uzskata, ka vācu nacionālsociālistu tiesību izpratni var ietvert vienā teikumā: “Du bist nichts – Dein Volk ist alles!” (“Tu neesi nekas – tava tauta ir viss” – vācu val.). Ja totalitārajos režīmos – nacionālsociālistiskajā Vācijā, fašistiskajā Itālijā, komunistiskajā Padomju Savienībā tas nozīmēja totālu kontroli pār vēsturi, tad autoritārajos režīmos, kāds pēc 1934. g. 15. maija, bija izveidots arī Latvijā, vēsturi izmantoja kā vienu no būtiskākajiem faktoriem nacionālās paš­apziņas veidošanai.

“Vēsture iedvesmo mūs pašus, t.i. tagadni. Viņa mūsos atbalsta izturību, stiprina pašapziņu un cildenu lepnumu, rada ticību pašu spēkiem un tautas pastāvēšanas iespējai, ceļ un vairo tautas mīlestību, noskaidro valsts varas nozīmi un valsts nepieciešamību”, rakstīja Kārlis Ulmanis.

Valsts īpašā uzmanība vēsturei rada izpausmi 1936. g.
14. janvārī, ar Ministru Kabineta, kurš tajā laikā pildīja arī likumdevēja funkcijas, likumu izveidojot Latvijas vēstures institūtu. 28. janvārī Ministru kabinets iecēla institūta locekļus: prof. Franci Balodi, privātdocentu Jāni Bērziņu, atvaļināto ģenerāli Mārtiņu Peniķi, profesoru Dr. Arnoldu Spekki, profesoru Dr. Pēteri Šmitu, profesoru Dr. Arvedu Švābi, profesoru Augustu Tenteli un profesoru Dr. Robertu Viperu. Par institūta direktoru iecēla A. Tenteli, par vicedirektoru – Fr. Balodi, par ģenerālsekretāru – Marģeri Stepermani 1939. g. 17. janvārī par otro vicedirektoru iecēla
A. Švābi. Likumā par institūta dibināšanu tika teikts:

1. Latvijas vēstures institūts ir patstāvīga valsts augstākā zinātnes iestāde ar sēdekli Rīgā. Institūts pakļauts tieši izglītības ministram.

2. Institūta uzdevums ir latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā.

3. Institūta darbība aptver: 1) latviešu senvēsturi, 2) latviešu vecāko vēsturi, 3) latviešu jaunāko vēsturi un 4) vispārīgo vēsturi,

4. Nodibinoties Latvijas Zinātņu akadēmijai, vēstures institūts pāriet tanī kā viņas pirmā sastāvdaļa.

Institūta veicamie uzdevumi sīkāk aplūkoti Latvijas vēstures institūta statūtos.

Institūts veic savu uzdevumu:

1) vācot, aprakstot un izdodot Latvijas vēstures avotus un

2) organizējot un vadot Latvijas un vispārīgās vēstures pētniecību.

Otrā panta 2. punktā minētā uzdevuma veikšanai institūts:

5) nodibina rakstu apgādi;

6) izdod vēstures žurnālu

Savu skaidrojumu vēstures pētniecībai “nacionālisma garā” deva institūta direktors A. Tentelis: “Nacionālisma gars nebūt nav pretrunā ar vēstures patiesību. Mums šķiet, ka kādas tautas vēsturi vislabāk un visdziļāk izpratīs tikai tas, kas pats pieder šai tautai. Tam atvērsies savas tautas vēsturē daudz kas tāds, kas sveštautietim paliks nesaprotams un pat nesaskatāms.

….Tā kā vēsturnieka uzdevums ir ne tikai faktus konstatēt, bet arī saprast un iztulkot.” Taisnības labā jāatzīst, ka ne visi cittautieši tika nobīdīti malā. Profesors, vēsturnieks, kritiskā pozitīvisma virziena pārstāvis, Latvijas Universitātes profesors Roberts Vipers, dibinoties Latvijas vēstures institūtam, tika ievēlēts par locekli.

Institūta pirmā publiskā sēde notika 1936. g. 11. maijā. Tajā Arveds Švābe referēja par saviem pētījumiem “Jersikas un Tālavas latvisko karaļvalstu jautājumā”. A. Švābe secināja, ka avotu studijas apliecina labi organizētu un pārvaldītas karaļvalstis pirms vācu ienākšanas. Agrīnajam valstiskumam autoritārā režīma laikā tika pievērsta īpaša uzmanība. Valstiskuma pastāvēšana Latvijas teritorijā pirms 13. gs. bija klajā pretrunā ar vācu “kultūrtrēģerisma” garā ieturēto vēstures skaidrojumu. Senajās “karaļvalstīs” tika meklēts ideāls paraugs neatkarīgajai Latvijas valstij, ko saskatīja Jersikas valstī un tās valdniekā Visvaldī. 1939. g. Jersikā profesora F. Baloža vadībā notika plaši arheoloģiskie izrakumi. Gleznotājs Ludolfs Liberts gleznoja Latvijas “karaļu” portretus. Šajā galerijā kā majestātiskākais izceļas tieši Visvaldis. Visvalža tēls lieliski atbilda tā laika idejiskajām nostādnēm – karavadonis, konsekvents vācu pretinieks, kristīgs valdnieks, diplomāts (labas attiecības ar lietuviešiem, precējies ar lietuviešu kunigaiša meitu).

Nevar nenovērtēt darbu, kas tika ieguldīts vēstures avotu pētniecībā un izdošanā. Lai gan jau vācbaltu vēsturnieki šajā jomā bija daudz paveikuši (kaut vai Fr. G. Bunge), mainījās pati avotu pētniecības filozofija. Tagad galvenā uzmanība tika pievērsta ne reģiona politiskās vēstures un tiesību avotiem, kā tas bija vācbaltu pētniecības periodā, bet tiem avotiem, kuri atspoguļo baltu tautu vēsturisko likteni. Vēsture tika pētīta no pamattautas pozīcijām. 1937. g. izdotie, Senās Latvijas vēstures avoti sākās ar romiešu vēsturnieka Tacita ziņām par baltiem. Citējot: “Romas vēsturnieks Tacits stāsta, ka Svēbu [Baltijas] jūras labā krastā dzīvo aisti, kas izskatā līdzinās svēbiem [zviedriem], pielūdz dievu māti, kopj labību rūpīgāk par kūtriem ģermāņiem un ir vienīgā tauta pasaulē, kas jūŗā un krastmalē rok dzintaru (glīsi), ko pārdod par dārgu naudu romiešiem, bet paši nelieto. [98.g. pēc Kr.]”

Protams, atsevišķu vēsturnieku devums Latvijas Republikas periodā bija atšķirīgs. Nacionālā ideoloģija vairāk strāvoja no Fr. Baloža, zināmā mērā arī A. Švābes darbiem. Uz senatnes apjūsmošanu vedināja arī patiesi izcilie sasniegumi Latvijas arheoloģiskajā izpētē. Tā laika arheologi, līdzīgi kā arheologi Padomju Savienībā, vadījās no vācu arheologa Gustava Kosinnas 1911. gada atziņas, ka norobežoti arheoloģisko kultūras apgabali visos laikos atbilst noteiktai ciltij vai tautai. Senatnes skaidrošana balstījās uz katra kultūras apgabala saistību ar konkrētu etnosu – latviešu vai somu senčiem, norādot uz baltu kultūras pārākumu. Nav šaubu, tas stiprināja latvisko pārliecību, bet ne vienmēr atbilda īstenībai.

1940. gadā pēc padomju okupācijas, sākās institūta reorganizācija. Institūtu centās pārveidot atbilstoši padomju ideoloģijai un vēsturi aplūkot kā šķiru cīņu, kuras loģisks noslēgums būtu padomju varas nodibināšana Latvijā. Institūta vicedirektors profesors Fr. Balodis, labi apzinādamies, kas sagaidām no padomju okupācijas varas, pēdējā brīdī paspēja Latviju pamest, un devās emigrācijā uz Zviedriju.

1941. gada vasarā padomju okupāciju nomainīja nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija. Padomju okupācijas gadā iecelto direktoru Jāni Liekni 1941. gadā nacisti nošāva. Institūtu slēdza un uz tā bāzes izveidoja Vēstures krātuvi, kas atradās Valsts Arhīva pakļautībā. Par Vēstures krātuves direktoru iecēla profesoru A. Švābi, par inspektoru Jāni Tālivaldi Zemzari. Pētniecības projektus realizēja nodaļu vadītāji Alfrēds Altements un Marģeris Stepermanis. Vēstures krātuvei uzdeva izpētīt trīs projektus par sekojošām tēmām: A. Kirhenšteina valdība, Latvijas Universitātes boļševizācija, Latvijas armijas boļševizācija.

1944. g. rudenī padomju okupācija atjaunojās Latvijas lielākajā daļā. Kurzemē vēl turpinājās kaujas, kad 1944. g. 7. – 8. decembrī LK (b) CK Birojā tika pieņemts Lēmums par vēstures zinātni Latvijā. 4. pantā noteikts atjaunot pie Latvija Universitātes Vēstures institūta darbu. Par direktoru nozīmēja M. Stepermani.

1946. g. 21. februārī nodibinoties Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai, tajā tika iekļauts arī Vēstures un materiālās kultūras institūts (ar šādu nosaukumu līdz 1959. g.).

1946. g. 20. jūnijā ar PSRS Ministru padomes priekšsēdētaja vietnieka Lavrentija Berijas pavēli tika nodibināti Seruma institūts, Latviešu valodas un literatūras institūts, Folkloras institūts, Vitamīnu un hormonu institūts un Vēstures institūts, kas tika nodoti LPSR ZA pārziņā.

Turpinājums – nākamaja numurā

Powered by Elxis - Open Source CMS