Akadēmiķis

Vilis Samsons

(03.12.1920 – 17.09.2011)

Šī gada 17. septembrī 91.dzīves gadā mūžībā aizgājis Zinātņu akadēmijas ilggadējais (1960–1992) galvenais zinātniskais sekretārs akadēmiķis Vilis Samsons. Viņš bija sabiedrībā redzama un daudzšķautnaina personība, tāpēc šajās dienās tie, kuri viņu pazina, atceras viņa dzīves dažādos posmus.   

Vilis Samsons dzimis 1920.gada 3. decembrī Liepnas pagastā. 1940. gadā absolvējis Rēzeknes skolotāju institūtu. 1941. – 1945. gadā piedalījās Otrā pasaules karā, karojot PSRS pusē. Latvijas PSR izglītības ministra postenī (1950. – 1960.) daudzi skolotāji vērtēja viņu kā ministru ar vairākām pozitīvām ierosmēm, iespēju robežās vēršoties pret rusifikāciju un veicinot latviešu skolu saglabāšanu, tiesa gan, laikam raksturīgajā padomju garā. Tomēr totalitārisma apoloģētiem nepatika V.Samsona atbalsts latviskumam un nacionālkomunistu ierosmēm, un 1960.gadā viņu no ministra amata pārcēla darbā uz Zinātņu akadēmiju. Akadēmijai toreiz tas bija ieguvums.

Savā postenī Vilis Samsons enerģiski risināja Zinātņu akadēmijas funkcionēšanas un iekšējās dzīves problēmas, aprūpēdams arī sabiedriskās zinātnes un reizē rakstīdams savus darbus par “sarkano partizānu” kustības vēsturi 1919.gadā un 1941. – 1945. gadā. Šos darbus, kā arī viņa polemiskos ekskursus Latvijas sabiedriski filozofiskās domas vēsturē un parādību norisē, šodien var vērtēt kritiski. Viņa kompetencē bija ZA starptautisko kontaktu pārraudzība, sakaru veidošana ar latviešu trimdas zinātniekiem, pētījumu koordinēšana ar PSRS Zinātņu akadēmiju, ZA darba plānu un atskaišu sagatavošana un rediģēšana, izdevniecības “Zinātne” un žurnāla “Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis” aprūpe, Izdevējdarbības padomes vadība.

1967. – 1970. gadā V.Samsona (galvenā redaktora) vadībā tika izdota trīssējumu “Latvijas PSR Mazā enciklopēdija”, kura bija zinātniski un redakcionāli rūpīgi izstrādāta. Sabiedrībā tai ir atzinība pat līdz mūsu dienām un lietotāji to dēvē par “Samsona enciklopēdiju”.

1976.gadā tika nodibināta “Literatūras un mākslas mantojuma pētīšanas un izdošanas kompleksā padome”, kuras priekšsēdētājs bija V.Samsons. Izdevās latviešu sabiedrībai pakāpeniski atgūt padomju režīma agrāk aizliegtos darbus. Sāka iznākt sērija “Romāns – pagātnes liecinieks” ar literatūrzinātnieku un vēsturnieku priekšvārdiem un komentāriem, tika izdotas monogrāfijas par agrāk noklusētajiem latviešu rakstniecības, teātra un mākslas darbiniekiem.

Īpaši atzīmējams V.Samsona vadībā tapušais J.Raiņa Kopoto rakstu akadēmiskais izdevums 30 sējumos (1977 – 1986), kur pirmoreiz iekļauta un rūpīgi komentēta praktiski visa dzejnieka daiļrade.

Sākoties Atmodai, izjūtot laika prasības, 1989.–1990. gadā V.Samsons bija akadēmijas reformu veicinātāju pusē.

Tie, kas akadēmiķi pazina personīgi, zina, ka līdz pēdējām dzīves dienām viņš pierakstīja savas atmiņas un pārdomas, kārtoja arhīvu, saglabāja asu prātu, teicamu atmiņu un labu humora izjūtu.