Zinātnes Vēstnesis
- 2012.g. 30.janvāris
Akadēmiķis Pēteris Zvidriņš
Raksturīga mūsdienu iedzīvotāju attīstības iezīme ir to novecošanās. Latvija pēc demogrāfiskās novecošanās rādītājiem ir viena no līderēm pasaules valstu vidū. Tā, piemēram, pēc novecošanās indeksa, kas raksturo gados veco cilvēku attiecību pret bērnu skaitu Latvija 2010.gadā rangu sarakstā bija 6.vietā, pēc vidēja iedzīvotāju vecuma (41 gads) – otrā desmita sākumā. Pētījumi liecina, ka novecošanās galvenais cēlonis ir dzimstības samazināšanās un pēdējos gados arī jaunāka darbspējas vecuma cilvēku emigrācija. Raksturīgi, ka noris arī darbspējīgo iedzīvotāju un veco cilvēku novecošanās.Aizvien vairāk cilvēku sasniedz ilggadības dažādos sliekšņus.
Novecošanos var sazīmēt arī zinātnieku vidū. Pašreiz vairāk nekā pusei Latvijas zinātņu doktoriem ir vairāk par 55 gadiem. Tiesa, pēdējā laikā jūtami pieaudzis promocijas darbu aizstāvējušo doktorantu skaits, bremzējot zinātnieku sastāva kopējo novecošanos. No LR CSP datu bāzes redzams, ka laikposmā no 2006. līdz 2009.gadam doktoru skaits vecumā līdz 70 gadiem samazinājās no 3603 līdz 3462. Taču vecumā līdz 45 gadiem šis skaits pieauga no 745 līdz 871 jeb par 17%.Tas norisa arī 2010.un 2011.gadā. Pēc VZK komisijas datiem 2011.gadā vien izskatīja 263 promocijas darbus jeb par 12,4 % vairāk nekā 2010.gadā.
Astoņus gadus strādājot LZA Uzraudzības padomē nākas sistemātiski kostatēt novecošanos LZA locekļu sastāvā. Lai tuvāk raksturotu LZA īsteno locekļu un korespondētājlocekļu vecumsastāvu, šo rindu autors aprēķināja to vidējo vecumu. Akadēmiķiem tas pagājušā gada rudenī jau pārsniedza 70 gadus, bet korespondētājlocekļiem –62 gadus. Tā kā Akadēmijas locekļi tiek ievēlēti uz mūžu, bet zinātnieku dzīvotspēja lēnām pieaug, tad iepriekšminētiem vidējiem lielumiem ir tendence pieaugt.Tomēr tas lielā mērā atkarīgs no jauno locekļu ievēlēšanas taktikas. Izvirzās jautājums, kā tad šos vidējos ietekmēja pēdējās 11.novembra vēlēšanas?
Dabiski, ka jaunievēltie locekļi atjaunināja Akadēmijas locekļu sastāvu. Nevienam no 11 jaunajiem korespondētājlocekļiem nav 60 gadu un tikai viens no akadēmiķiem sasniedzis vecuma pensijas minimālo robežu. Ķīmiķim Mārim Turkam ir tikai 35 gadi, vides zinātniekam Tālim Juhnam 39 gadi. Jaunākais no ievēlētajiem akadēmiķiem ir biologs Arvīds Barševskis, kurš nu ir otrais jaunākais visu LZA īsteno locekļu vidū (visjaunākais kopš 2007.g. ir informātikas speciālists Andris Ambainis). Tā kā jaunievēlēto locekļu vidējais vecums 50 gadi (akadēmiķiem 56, korespondētājlocekļiem 48) ir jūtami mazāks par līdzšinējo vidējo lielumu, tad gan akadēmiķi, gan korespondētājlocekļi kopumā īslaicīgi ir atjaunojušies.Tomēr jauno locekļu īpatsvars ir relatīvi neliels un līdz jaunām vēlēšanām visticamāk kopējais novecojuma līmenis būs pat lielāks nekā jebkad iepriekš, jo gada laikā Akadēmijas locekļi – laikabiedri būs novecojušies par 12 mēnešiem...
Jāatzīmē, ka daudzu valstu pieredze liecina par lielākās daļas izcilāko zinātnieku augstu dzīvotspēju. Par to daļēji var spriest kaut vai no akadēmiķu jau sasniegtajiem vecumiem, kas parasti pārsniedz vidējos miršanas vecumus visu iedzīvotāju kopumos. Saskaņā ar “LZA gadagrāmata 2011” datiem 15 akadēmiķu un 4 korespondētājlocekļu vecums pārsniedza ilggadības zemāko slieksmi – 80 gadus, turklāt nereti kādam no LZA zinātniekiem ir virs 90 gadiem. Austrijā detalizētāk pētīts šis jautājums, noskaidrojot, ka standartizētais akadēmiķu mirstības līmenis šajā valstī ir par 45% zemāks par nacionālo līmeni.
Šī gada pavasara pilnsapulcē jāparvēl LZA vadība. Jaunajam sastāvam būs jādomā arī par jauno Akadēmijas locekļu ievēlēšanas scenārijiem un optimālu startēģiju šajā jomā. Vēlētos pieskarties šim jautājumam jau tagad. Loģiski apsvērumi un jau pieminētās Austrijas speciālā pētījuma rezultāti liecina par bimodālā vecuma sadalījuma priekšrocībām akadēmiķu vēlēšanās, tas ir daļu vēlams ievēlēt kā četrdesmitgadīgos, bet otru daļu – ka sešdesmitgadīgos, ar relatīvu nelielu jaunievēlamo piecdesmitgadīgo skaitu. Ievēlot pirmās grupas zinātniekus, Akadēmija orientētos uz ekselences atbalstīšanu, bet vecāku biedru ievēlēšana būtu mūžieguldījuma atzīšana zinātnē nacionālā līmenī. Korespondētājlocekļus būtu ieteicams vēlēt līdz 50 gadu vecumam, lai visa sabiedrība un zinātnieki no ievēlētajiem varētu sagaidīt tālāku atdevi konkrētās zinātnes nozares attīstībā. Protams, mazās valstīs šī jauno locekļu ievēlēšanas stratēģija ir īpaši sarežģīta. Par optimalitātes kritēriju var kalpot zinātnisko izstrādņu nacionālās prioritātes, zinātnes nozaru struktūra un nozaru pārstāvniecība Akadēmijā, potenciālo kandidātu daudzums u.tml. Katrā ziņā iedzīvotāju un zinātnieku novecošanās apstākļos Akadēmijai varētu būt skaidrāka politika jaunu locekļu ievēlēšanai.