A.Siliņš. Latvijas zinātnieki, salīdzinot Eiropas Savienības mērogā, ir pat ar lielāku konkurences spēju, nekā vidēji Eiropā. Es to saku tāpēc, ka mums visu laiku ir atvērta pieeja Ietvarprogrammām, pašreiz ir jau 7.Ietvarprogramma, kurā var pieteikt projektus, un daži no Latvijas zinātnieku projektiem iegūst pozitīvu vērtējumu, vidēji šis pozitīvais vērtējums ES mērogā ir ap 21%. Projekti, kuros piedalās Latvijas zinātnieki, ir ar sekmības procentu ap 22%. Tātad, ja projektā piedalās Latvijas zinātnieks, projektam ir lielākas cerības gūt atzinību nekā bez Latvijas zinātniekiem. Par to varam priecāties.

Tomēr ir arī bēdīgas lietas. Tad, kad tika atvērta iespēja pieteikties Ietvarprogrammai, un tas notika vēl pirms tam, kad Latvija iestājās ES. Ietvarprogramma tika atvērta kandidātvalstu zinātniekiem, bija jāiemaksā noteikta dalības maksa un šo maksu konkursa veidā bija iespējams atpelnīt ar sekmīgiem projektiem. Tolaik skepse, īpaši Finanšu ministrijā, bija ļoti liela, tika uzskatīts, ka mēs šo naudu zaudēsim. Izrādījās, ka Latvijas zinātnieki tajā laikā bija spējīgi atpelnīt divreiz vairāk, nekā valsts iemaksāja. Arī tagad var izrēķināt, cik Latvijas zinātne atpelna, bet tagad ir savādāk – iemaksāts tiek ES kopējā budžetā ap1% no IKP, un šis 1% tiek dalīts kopējām programmām. Viena no šīm programmām ir zinātnes ietvarprogramma, un tās īpatsvars kopējā budžetā ir ap 6%, bet nākošajā plānošanas periodā tas jau būs 9%, jo zinātnes īpatsvars tiek palielināts. Pašreiz, sarēķinot, cik Latvija iemaksā, un cik mēs atpelnām, vairs neiznāk pozitīva bilance. Iemaksa ir ap 8 miljoni Ls gadā, bet Latvijas zinātnieki spēj atpelnīt tikai ap 5 miljoniem, kaut arī esam ļoti sekmīgi (22%). Skaidrojums tam ir vienkāršs – zinātnieku skaits ir pārāk mazs. Nepietiek zinātnieku, kas var piedalīties šajos konkursos. Tāpēc mums ļoti aktuāli ir noturēt zinātniekus Latvijā. Kaimiņi igauņi joprojām atpelna divreiz vairāk nekā iemaksā. Viņi ir spējuši paturēt savus zinātniskos spēkus pie sevis.

Runājot par zinātnes izvērtēšanu – izskan doma, ka Latvijas zinātne jau tiek starptautiski izvērtēta, ja jau mēs piedalāmies šādos starptautiskos konkursos, tad konkursa rezultāti ir šis izvērtējums. Īstenībā mūsu zinātne ir daudz daudzveidīgāka nekā ietvarprogrammas. Kaut vai tās latviskā daļa – letonika, ko patreiz sauc par nacionālās identitātes programmu. Šī daļa Latvijai nav mazāk svarīga, varbūt pat ir svarīgāka nekā citas daļas. Šeit nav tik vienkārši iegūt finansējumu no starptautiskām programmām. Tāpēc ir jāvērtē pašiem un mums ir lielas iespējas to darīt. Zinātniskās darbības likumā ir paredzēts, ka visām zinātnes institūcijām, kuras saņem bāzes finansējumu, ik pēc sešiem gadiem ir jāiegūst starptautisks izvērtējums. Savādāk formāli bāzes finansējums nepienākas. Bet bāzes finansējums Latvijas zinātnes budžetā ir gandrīz puse no visa finansējuma. Tādēļ, pateicoties ministrijas aktivitātēm, tika panākts, ka šo starptautisko izvērtējumu var veikt ar Struktūrfondu finansiālo atbalstu, kurus var lietot starptautiskas ekspertīzes organizēšanai. Tika pieņemti attiecīgi MK noteikumi, kuros bija paredzētas vairākas kārtas, pirmām kārtām bija jārīko konkurss, kurš realizēs pašvērtējuma sagatavošanu. To veica Zinātņu akadēmija. Ir datu bāze, kurā šie novērtējumi ir, atliek tos izanalizēt starptautiskiem ekspertiem un dot vērtējumu. Tā kā tas bija pirms 20 gadiem, (1992.gadā), kad to organizēja LZP, piesaistot Dānijas Zinātnes padomi. To veica no maija līdz decembrim, vērtējumu publicēja biezā grāmatā, kuru jūs visi atceraties. Viedokļi bija dažādi, bet viens pozitīvs moments bija, ko mēs nevaram noliegt – kad šī grāmata nonāca apritē, nokļuva parlamentā un valdībā, un politiķi nopietni paskatījās uz to, kas tur rakstīts – un rakstīts bija daudz labu vārdu par Latvijas zinātni jau tajā laikā. Bija arī rezultāts – divos gados, sākot ar 1994.gadu un1995.gadā, zinātnes budžets tika palielināts 2,2 reizes. Un tas notika tādēļ, ka bija šis starptautiskais izvērtējums, uz kuru varēja balstīties. Jo toreiz jau bija runas, ka zinātne Latvijā kāda nu ir, tāda ir. Kritika izrādījās nepamatota. Domāju, ka arī pašreizējā Latvijas zinātnes kritika izrādīsies nepamatota. Tāpēc šis starptautiskais izvērtējums tiešām ir būtisks. Lai no ārpuses pasaka, ka tas, kas Latvijā ir palicis un turpina darboties, ir pietiekoši kvalitatīvs, lai to ņemtu vērā. Likumā ir ierakstīts, ka ir jādod zinātnei katru gadu klāt 0,15 procenti no IKP, līdz kamēr sasniedz 1% no IKP. Domāju, ka cerības mums ir. Savulaik NATO pieprasīja 2% no IKP aizsardzībai un ministru prezidents sola likt klāt. Arī zinātnei ir jāliek kaut ko klāt. Līdz 2020.gadam sasniegsim tos mērķus, kas ierakstīti likumā – 1% no IKP no budžeta (šobrīd ir mazāk kā 0,15%). Pārējo vajadzētu dabūt no tautsaimniecības. Ja kompetences centri tiešām sāks strādāt, tad varbūt parādīsies iespēja tur vairāk iesaistīt arī zinātni. Laikam tomēr lielākā problēma ir mūsu vietējie normatīvie akti, kuri aizliedz normāli sadarboties ar tautsaimniekiem. Bet tas viss ir pārvarams. Ir cerības, ka starptautiskā ekspertīze līdz novembrim notiks. Liela loma varētu būt LZA un tās nodaļām, jo neviens nav aizliedzis pārskatīt pašvērtējumus un izdarīt savus secinājumus un diskutēt ar starptautiskajiem vērtētājiem, ja vērtējumos ir atšķirības. Arī pirms 20 gadiem veiktajā vērtējumā nebija viennozīmīgas atbildes, bija 14 ekspertu komisijas, dažās ekspertu komisijās starptautiskais vērtējums ar vietējo vērtējumu sakrita gandrīz pilnīgi. Citās nozarēs bija grūtāk, bet ja kaut kur domas nesakrīt, tad tā ir vieta, kur vajadzīgas diskusijas. Nevar būt tā, ka Latvijai pašai nav savu domu par saviem pašnovērtējuma ziņojumiem.

Domāju, ka Zinātņu akadēmijai vajadzētu turpināt uzņemties tādu iniciatīvu, kaut gan to tradicionālā veidā diezin vai uzticēs. Starptautiskais novērtējums vienmēr ir devis pozitīvus rezultātus, kaut ne visiem tā liekas. Tā ir pozitīva lieta, kas ir izmantojama, lai valsts mērogā pierādītu zinātnes lomu valstī.