Oļģerts Kroders

(1921–2012)

Bija 10. oktobra pēcpusdiena, atnāca ziņa, ka no rīta uz mūžu acis aizvēris režisors un aktieris, mūsu akadēmijas goda loceklis Oļģerts Kroders. Viņš nodzīvoja skaistu mūžu, gandrīz līdz pēdējai stundai strādādams un aizgāja tāpat, kā sacīts tautas dziesmā:

    Dod, Dieviņ, tā nomirt,
    Kā nomira tēvs, māmiņa:
    Tēvs nomira, rij’ kuldams,
    Māte, maizi mīcīdama.

Atceramies mūsu pēdējo tikšanos ar Oļģertu Kroderu: mēs, Zinātņu akadēmijas ļaudis, aizbraucām uz Valmieru skatīties viņa priekšpēdējo iestudējumu – Tenesija Viljamsa lugu “Orfejs nokāpj pazemē”, ieguvām patiesu gandarījumu no pazīstamās izrādes. Pēc tās režisors uznāca uz skatuves, sveicām viņu, Oļģerts pateica paldies un pasacīja, ka strādājot pie jauna iestudējuma – A. Ostrovska lugas “Līgava bez pūra”, uz Jāņiem izrāde būšot gatava, lai atkal braucot skatīties! Oļģerts Kroders savu vārdu turēja, ap Jāņu laiku tiešām notika lugas “Līgava bez pūra” pirmizrāde, uz Valmieru aizbraukt neizdevās, jo vienmēr dzīvojām ar trauslu cerību – gan jau atkal tiksimies, bet tāda reize nepienāca. Kroders bija uzsācis darbu pie jaunas izrādes, taču tās pirmizrādi vairs nepiedzīvoja. Oktobra rītā, atvadoties no šīs pasaules, Oļģertam Kroderam bija jau deviņdesmit pirmais gads, un viņa mūžs vēlreiz dod apliecinājumu, ka teātris ir spēka avots režisoram, aktieriem, skatītājiem, un pats galvenais – nekad nenolaist rokas, darīt labus darbus, domāt gaišas domas. Tās domas Oļģertam Kroderam ne vienmēr bija tik gaišas, viņu nomāca rūpes par mūsu teātri un kultūru, un vēl savas deviņdesmitās dzimšanas dienas svinībās viņš savu runu pabeidza ar jautājumu: “Kas būs ar Latviju?” Savu dzīvi viņš dzīvoja, domādams un sapņodams par Latviju, jo 1941. gadā viņam nācās mērot ceļu uz Austrumiem un piecpadsmit gadus pavadīt izsūtījumā. Tas varēja būt raženākais pilnbrieda laiks, bet no dzimtenes un teātra Kroders bija šķirts, tikai 1956. gadā viņš varēja atgriezties Latvijā un, tā kā Eduards Smiļģis bija labi pazinis Oļģerta tēvu Robertu Kroderu, viņš Oļģertu pieņēma par savu asistentu.

Oļģerts Kroders strādāja un lugas iestudēja tikpat kā visos Latvijas teātros – Dailē, Nacionālajā, Liepājā, Valmierā, uzskaitīt viņa iestudējumus nav iespējams, saraksts veidotos pārāk garš, taču vienmēr Kroderu saistījušas patiesas, dziļi cilvēciskas vērtības, tāpēc viņš iestudējis tik daudz pasaules klasiķu darbu: Šilleru, Dostojevski, Čehovu, Šekspīru – visu mūžu režisors dzīvojis kopā ar “Hamletu”, iestudējis to četras reizes, vienmēr atrazdams citu skata punktu, kā paraudzīties uz pasaules klasikas varoni dāņu princi, arvien ļaudams to sasaistīt ar mūsdienām: rit gadi un gadu desmiti, bet Hamlets atkal un atkal uzrunā skatītājus, un uzrunāja arī mūs, kad pirms pāris gadiem no Zinātņu akadēmijas devāmies uz Valmieru, skatījāmies tur Oļģerta Krodera iestudēto V. Šekspīra traģēdiju, bijām tik priecīgi un līksmi, ka izrādi veidojis mūsu kolēģis, un reizē iemantojām pārliecību, cik tieši un dziļi zinātne sadodas rokās ar teātra mākslu.

Dzīvē un ikdienā Oļģerts Kroders bija vienkāršs, sirsnīgs cilvēks, nekad no sevis netēloja ne varoni, ne ģēniju, viņš bija mūsējais, tāds pats kā citi, mīlēja humoru, vienmēr vairījās no augstām frāzēm, vairāk par visu nīda varmācību, vienalga kuros gados un kurā laikā tā parādījusies, un varbūt tieši tāpēc atkal un atkal atgriezās pie Hamleta: Kroders nebija pārcilvēks, un tomēr – cilvēcības, garīguma, intelekta iemiesojums. Viņš bija cilvēks, kam droši var ticēt un uzticēties, tik ļoti pēc tādiem alkstam un ilgojamies ikdienā. Ir tik skumji, ka autobuss vairs nevedīs mūs uz Oļģerta Krodera jaunajām izrādēm. Valmierā iegriežoties, mēs varēsim tikai nolikt kādu ziedu uz viņa kapa.

Paldies Tev, Oli! Tu palīdzēji mums dzīvot.