Universitātes nākotni es redzu labu, jo vēlēšanās mācīties jauniem ļaudīm ir arvien vairāk un vairāk. Milzīgs studentu pieaugums valstī bija, salīdzinot 1992. gadu un 2009. gadu – no 25 000 uz 132 000. Tiesa, lielākā daļa pieauguma pienācās sociālajām zinātnēm, visi gribēja kļūt par juristiem, menedžeriem, PR speciālistiem. Zinām, kas tajā laikā notika skolās, kur reizēm nebija ne fizikas, ne ķīmijas skolotāju. Pagāja laiks, kamēr viss atkal nostabilizējās un mēs dabūjām studentus tehniskajās jomās.

Vai nav tā, ka Rīgas Tehniskā universitāte tagad gatavo speciālistus pasaulei, nevis Latvijai?

Formāli tā jau ir jebkurā valstī. Arī ASV sagatavo speciālistus, kas var strādāt Latvijā vai jebkurā citā vietā, kur atrod darbu. Arī mums vairs nav nekādu ierobežojumu, ne tā, kā PSRS laikos. Nav gan arī sadale un obligātā pāris gadu atstrādāšana valstij vajadzīgās darba vietās. Tu par valsts naudu esi piecus gadus mācījies, un tev kaut kas par to valstij ir jādod pretī, jāatstrādā. Tagad cilvēks saņem valsts finansējumu studijām un pēc to pabeigšanas paceļ cepuri un aiziet. RTU, piemēram, gatavo speciālistus Valsts ieņēmumu dienestam, muitai, bet beidzēji pēc studijām aiziet uz dažādām firmām, kur arī ir vajadzīgi speciālisti.Varbūt reizēm pat, lai prastu apiet Valsts ienākumu dienestu...

Latvijas ekonomikas problēma ir nelabvēlīgā demogrāfiskā situācija, kad nomirst vairāk nekā piedzimst un daudzi no tiem, kas izaug, aizbrauc projām, jo valstī netiek attīstīta ražošana. Par to mēs visu laiku sakām – valstī ir jārada darba vietas, nevis jāsaka – kā tu vari, tā iztiec. Labi, cits aizbauc uz laukiem, audzē kartupelīšus, burkānus un velk dzīvību. Un zaudē kvalifikāciju. Ja skatāmies 150 gadu intervalā, tad pirms 150 gadiem, kad tika dibināts Rīgas Politehnikums, vēl pat pilnībā nebija likvidēta dzimtbūšana. Latvijā izglītotus cilvēkus ar augstāko izglītību uz pirkstiem varēja saskaitīt. Šodien konferencē klausījāmies, kāda informācijas tehnoloģija ir ienākusi bibliotēkās – es neesmu neapķērīgs, bet pat man tas viss šķita tik sarežģīti. Tehnoloģijas iet uz priekšu. Labi būtu, ja arī ražošana ietu uz priekšu. Turklāt esošā situācija maitā arī pašus cilvēkus. Piemērs – Latgalē ver vaļā jaunu rūpnīcu, bet pa visu Rēzekni nevar atrast atslēdzniekus, kas tajā strādātu. Virkne cilvēku ir atradinājušies strādāt. Labāk saņemt kaut kādu pabalstu vai žēlastības dāvanas.  

Diez vai tie, kuri dodas studēt uz Rīgas Tehnisko universitāti, orientējas uz pabalstiem. Viņiem tomēr ir cita motivācija.

Tie noteikti gribētu strādāt, jo nopietni studēt arī nemaz nav tik viegli.

Kādu nākotni Jūs redzat savai zinātnes nozarei?

Tāpat kā visur, nāk iekšā modernas tehnoloģijas, mūsdienīgas iekārtas, ar kurām var realizēt pētniecību pavisam citā līmenī. Daudz ko var darīt pilnīgi savādāk. Vai tas būs vajadzīgs konkrētam cilvēkam, lai viņš būtu paēdis un vesels? Es domāju, ka noteikti jā. Kā atjaunot cilvēkam kustības pēc dažādām traumām, pēc ilga sēdoša vai guloša dzīves veida? Kā samazināt slodzi redzei, ilgstoši darbojoties ar datoru. Tehnika fantastiski iet uz priekšu un jāprot to pielietot. Biomehānikai ir vairāki virzieni. Viens pēta materiālu kā tādu. Otra ir medicīniskā biomehānika, kas parāda, kā visefektīvāk taisīt rekonstruktīvās operācijas. Tad sporta biomehānika – kā jārealizē kustības, lai sasniegtu vislabākos rezultātus jebkurā sporta veidā,vai tā būtu skriešana, lekšana vai mešana. Visa pasaule skatās olimpiādi, un ja tiek uzrādīts izcils rezultāts, tad tā valsts kuras sportists ir uzvarējis, kļūst atpazīstama, populāra. Tā, piemēram, Amerikā žurnālisti brīnījās par mūsu pludmales volejbolistiem – kā tas var būt, ka valsts, kurā deviņus mēnešus gadā ir sniegs (?), uzvar Ameriku pludmales volejbolā? Virzieni ir dažādi, un katrā virzienā ir iespēja attīstīties. Svarīgi ir dabūt cilvēkus, kas grib mācīties un strādāt.

Ar I.Knētu sarunājas Z.Kipere