Pirms pagājušajiem Ziemassvētkiem, kā pēdējos gados ierasts, ar Latvijas Zinātņu akadēmijas saimi pārdomās dalījās LZA goda loceklis teologs un filozofs Juris Rubenis. Šoreiz par jautājumu, ko Jēzus uzdeva saviem mācekļiem:”Kas es jums esmu?” Kad runātājs bija beidzis, pie pārdomās dziļi iegrimušajiem klausītājiem vērsās nule Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa diplomu saņēmušais Latvijas Universitātes asociētais profesors, Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas Folkloristikas un etnoloģijas katedras vadītājs jeb, kā īsuma labad varētu teikt, – folkloras pētnieks un kopējs etnomuzikologs VALDIS MUKTUPĀVELS, uz kokles meditējot par latviešu tautasdziesmas “Klusiet jauni, klusiet veci, Dievs ienāca istabā” tēmu. Tā bija brīnišķīga saskaņa starp kristīgo mācību un tradicionālo, tautas kultūru. Par to – mūsu 2012. gada Ziemassvētku gaidīšanas laika saruna ar Valdi Muktupāvelu.

Ziemassvētkos vieni piekopj senču tradīcijas – iet ķekatās, velk bluķi. Otri apmeklē dievkalpojumu baznīcā. Vēl trešie dara kā vienu, tā otru. Kā sadzīvo kristīgā kultūra ar tautas mantojumu un vai ir pamats “taisnajiem” sašust par pesteļošanu?

Distancējoties no tādiem cilvēkiem, kuri Latviju uzskata par kaut kādu pesteļotāju zemi, viennozīmīgi var apgalvot, ka tradicionālā kultūra mūsdienās ir vērtība ne tikai Latvijai, bet arī globālā mērogā. Industrializācija, dažādas globalizācijas izpausmes tradicionālo kultūru kā tādu pasaulē lielākoties ir sagrāvušās. Tā tas ir Ziemeļamerikā, lielā mērā arī Viduseiropā un Rietumeiropā, kur tradicionālās un pirmatnējās kultūras formas ir tāla pagātne. No tā viedokļa Latvija un, plašāk skatoties, Baltija ir savā ziņā apbrīnojama vieta, kur dažādu vēsturisko, dabas un psiholoģisko iemeslu pēc šī tradicionālā kultūra vēl XX gadsimtā ir bijusi aktuāla. Senā zemnieku folklora, gadskārtas ar saviem svētkiem ir piekoptas pat dažus gadsimtus vēlāk nekā vidēji tas bijis Rietumeiropā. No mūsdienu viedokļa raugoties, tad, kad cilvēki sāk saprast, ka kultūra noplicinās un sāk meklēt risinājumus, tad kultūras daudzveidība ir vērtība, kas nevis neļaus latviešiem attīstīties, bet var dot atspēriena punktu, lai latviešu kultūrā izveidotos kaut kas tāds, kā nav citās kultūrās. Un tas būs paraugs citiem.

Lielā mērā tas ir saistīts ar konservatīvismu, kura cēloņi ir gan dabas, gan vēsturiskie apstākļi. Pie dabas apstākļiem es minētu to, ka Baltijas reģions, salīdzinot ar Viduseiropu, ir salīdzinoši grūti pieejams. Daudz purvu, mežu, upju, ezeru, jūra. Līdz ar to nav bijusi ļoti aktīva kontaktēšanās ar apkārtējiem reģioniem. Arī vēsturiskie apstākļi ir darbojušies, ja tā var teikt, konservējoši. Padomju laikā latvieši mēģināja saglabāt savu kultūru, mēģināja, varbūt pat neapzināti, paturēt to, kas vēl nav sagrauts. Tas nozīmē – iekonservēt. Skatoties vēsturiski, tā tas bija Krievijas impērijas laikmetā, arī Livonijas valstī, kur disance starp baznīcu – oficiālo reliģiju un valsts pārvaldi, no vienas puses, un lielāko iedzīvotāju daļu, no otras puses, bija pārāk liela, lai cilvēki to uztvertu kā savu valsti. Faktiski Livonija bija mūsu un igauņu valsts, vienīgi distance starp ļaudim un pārvaldi bija lielāka nekā līdzīgās feodālās valstīs citur Eiropā. Arī Francijā bija bezdibenis starp aristokrātiem un zemniekiem, bet bija arī kaut kas kopīgs, piemēram, valoda, ko runāja valsts pārvaldē, lielākoties bija tā pati, ko runāja zemnieki. Pie mums pirmā valsts valoda bija viduslejas vācu valoda, kaut kas uz mūsdienu holandiešu valodas pusi, bet vienkāršie cilvēki runāja latviski, lībiski, igauniski.

Es domāju, ka mums vairāki vēstures un kultūras apstākļi arvien ir bīdījuši kristietību nost no tā, lai latvieši to pieņemtu kā savu reliģiju. Bieži vien uz jautājumu, kas ir latviešu reliģija, atbild, ka tas ir pagānisms. Tajā pat laikā latvieši ir kristieši vismaz 8 gadsimtus. Protams, pirmajos posmos distance starp oficiālo reliģiju un tautas reliģiju bija tāda pati kā attiecībā uz valsts varu. Reformācija pietuvināja reliģiju tautai, turklāt abos variantos. Gan protestantu baznīcas kontekstā tā kļuva par tautas reliģiju, gan arī katoļu baznīcas kontekstā, jo jezuīti kristietības katolisko formu pietuvināja tautai. No tā laika jau var runāt par tautas kristietību. Nacionālā romantisma laikā izauklētā doma, ka kristietība ir uznesta, uzslāņota un īstais latviskums ir meklējams pagānismā, kaut arī ir neatbilstoša realitātei, tomēr ieguvusi simbolisku spēku. Piemēram, Lāčplēsis cīnās ar Melno bruņinieku, kurš pie reizes ir arī kristietis. Padomju laikā šai konstrukcijai bija vislielākais atbalsts. Latvieši neesot bijuši kristieši, tātad – nost ar šo uznesto ticību.

Nacionālromantisma laikā radītā konstrukcija atbilda padomju ideoloģijai, līdz ar to plaisa starp kristietību un tautu tika pašu latviešu rokām padziļināta. Latvijā joprojām ir ļoti maz pētījumu par tautas kristietību vai, varētu arī teikt, netiek pētītas kristietības un pagānisma sinkrētiskās formas. Kristietība, sastopoties ar citu reliģiju, vienmēr ir veidojusi šīs sinkrētiskās formas. Citās zemēs tās ir apzinātas, bet Latvijā visu laiku notiek tāda kā distancēšanās. Ir spēkā nacionālā romantisma ideja, ka kristietības uzslāņojumus nav vērts pētīt. Arī Krišjānis Barons speciāli atsijāja šos te “kristietības uzslāņojumus” – Dainu skapī tos vēl var atrast, bet Latvju dainās parādās tikai tie teksti, kas veidoti pēc tradicionālā tekstu kanona un tur kristīgo folkloru neatradīsim. Tas turpinājās arī starpkaru laikmetā, kaut arī jau bija domas, ka vajadzētu pētīt arī kristīgās folkloras formas, taču līdz praktiskiem pētījumiem nenonāca. Protams, padomju laikā šāda noraidoša pieeja tika atbalstīta ar oficiālās ideoloģijas svētību, un vajadzēja pienākt 80. gadu otrajai pusei, kad arī dažs labs no folkloras pētniekiem pievērsās sinkrētiskajām formām.

Zinātniekiem nevajadzētu būt nekādām aizliegtām tēmām, kuras nedrīkstētu pētīt. Ja kāda lieta pastāv, tā ir jāpēta. Tāda ir reālā prakse. Sinkrētiskās formas.pastāv, tādēļ tās ir jāpēta.

Tas ir jautājums par kristīgās baznīcas un folkloras attiecībām un tam Latvijā ir interesanta, gadsimtiem ilga vēsture. Var pilnīgi droši teikt, ka vairākus gadsimtus folkloristi pie mums ir bijuši mācītāji, XVII gadsimtā jau nu noteikti. Mancelis, Fīrekers – viņi īstenībā diezgan godprātīgi nodarbojās ar folkloras un valodas materiālu vākšanu. Tā tas turpinājās un turpinās joprojām. Cita lieta ir tā, ka starp mācītājiem, vienalga, kādas konfesijas viņi būtu, mēdz atrasties “stingrā stila” piekritēji. Varētu pat teikt – ultraortodoksāli mācītāji, kuri kaut kādu personisku kompleksu mocīti, ļoti neadekvāti novērtē reālo kultūras vidi, kurā kristietība pastāv. Tādi cilvēki vēsturē ir bijuši vienmēr un ir arī mūsdienās. Dažos laikos viņiem ir izdevies dominēt, taču, paldies Dievam, ir arī laiki, kad no kristīgās baznīcas priesteru un teologu puses ir ļoti veselīgi, racionāli uzskati un folklorai tur ir sava noteikta loma. Ir zemes, vispirms jau varētu minēt Poliju, kur katoļu mācītāji nodarbojas ar folkloras izpēti jau krietni ilgi. Pie mums Latvijā teoloģiskajās mācību iestādēs attieksme pret tradicionālo mantojumu ir dažāda. Pēc arhibīskapa Jāņa Vanaga ierosinājuma vairākus gadus Lutera akadēmijā tika pasniegta letonika kā kurss, kurš iepazīstina ar latviešu tradicionālo kultūru, un mācītāji to ir uztvēruši kā kaut ko ļoti labu un vajadzīgu viņu profesionālajā darbībā. Caur to viņi ir guvuši plašāku ieskatu tautas tradicionālajā kultūrā un tās gara pasaulē.

Jā, jautājums ir par vērtībām kristietībā un tautas tradīcijās. Tām ir gan universālā, vispārcilvēciskā daļa, gan arī specifiskā, kas saistās ar konkrēto mācību un konkrēto praksi. Nav pasaulē kultūru, kurām nebūtu universālo vērtību. Nav. Tādas ir bijušas latviešu tradicionālajā kultūrā un ir joprojām. Neredzēt šīs vērtības var tikai ļoti šaurredzīgi cilvēki. Tās ir cilvēces kultūras kopīgais mantojums. Vai folkloras vērtības un kristīgās vērtības var būt saskanīgas – šo jautājumu var traktēt dažādi. Vispārīgākajā tvērumā – jā, jo tās ved uz labu, uz gaismu un cilvēka harmonisku dzīvošanu, uz saskaņu ar dabu, ar citiem cilvēkiem un ar Dievu. No tā viedokļa šīs sistēmas būtu nepretrunīgas. Protams, ja mēs iedziļināmies tālāk, skatāmies dogmu, kanonu līmenī, tad varam atrast kaut ko, kas nav saskanīgs, kas vienkārši iet dažādus ceļus. Cita lieta ir tā, ka dažādos vēstures laikposmos lietas, kas a priori nav saskanīgas, tika traktētas kā pretrunas, līdz ar to no spēcīgākās pozīcijas viedokļa tika nomākta vājākā pozīcija. Tā tas pasaulē vienmēr ir bijis. Manuprāt, optimālā civilizācijas attīstība būtu, ja šos dažādos ceļus izdotos respektēt un necensties nomākt vai iznīcināt.

Es gribētu sākt ar pretjautājumu – kas īsti ir moderna valsts? Ko mēs traktējam kā modernu un progresīvu?

Ir dzirdēts izteikums, ka cilvēks, kuram nav vēstures un nav nekāda kultūras mantojuma, ir kā nezāle, kuru vējš loka uz visām pusēm. Saskanīgam, harmoniskam cilvēkam, kuram ir potenciāls veidot kaut ko pašam, vienmēr svarīgas ir divas lietas. Pirmkārt, tā ir kultūras bagāža, ko viņš manto, kad vēl nav dzimis, un kurā viņš iegūst savu darbošanās potenciālu. Tā ir kultūrlaiktelpas nosacīta. Otra lieta ir tā, ka ikvienam cilvēkam ir universālas lielās lietas – tiekšanās uz absolūto, uz pilnību, saskaņu ar Dievu, vārdu sakot, tas, kas cilvēkam ir neatkarīgi no vietas, kur viņš ir dzimis. Kopiena, kultūra, tauta, protams, lielā mērā ir veidota no indivīdiem un tā, kā viņi atrod saskaņu starp kultūras laiktelpas mantojumu un universālajām lietām. No tā ir atkarīga sabiedrības un kultūras attīstīšanās. Manuprāt, ja paskatāmies, vai folklora traucē latviešiem attīstīties, tad drīzāk būtu jārunā par folkloras interpretāciju mūsdienu kultūrā. Tā ir bijusi diezgan dažāda dažādos vēstures laikos. Pirms folkloras kustības ir bijis nacionālromantisma laiks, kad folklora tiešām vairāk bija pagātnes mantojums, ko izmantoja, lai latviešu kultūrai nodrošinātu savdabību. Padomju laikā arī bija savi priekšstati, ko darīt ar folkloru. Kultūrai bija jābūt internacionālai pēc satura un nacionālai pēc formas. Internacionālisms bija darbaļaužu cīņa par hegemoniju, bet nacionālais pēc formas bija izdekorēt šo darbaļaužu cīņu ar nacionālās kultūras iezīmēm. Savā ziņā tā bija dekorācija. Smeļot no tradicionālās kultūras un folkloras formām, tā tika izmantota deju kolektīvos, koklētāju ansambļos u.c. Ja mēs domājam, ka tas tad arī ir tas folkloras izmantojums mūsdienās, tad tā ir kļūda. Tā ir savu laiku pārdzīvojusi pieeja, kuru, paldies Dievam, ir nomainījušas citas pieejas, kas Latvijā radās līdzīgi kā lielākajā Rietumu pasaules daļā pēc II Pasaules kara ar domu meklēt harmoniskāku ceļu, kā cilvēki varētu veidot savu dzīvi un attīstīt kultūru. Kādos veidos šī, var teikt, postmoderniskā doma izpaudās, tas ir cits jautājums, bet Latvijā, līdzīgi kā citās Baltijas zemēs un diezgan lielā Eiropas daļā, šī doma izpaudās kā folkloras kustība, un tā pašos pamatos atšķīrās no padomju laika attieksmes pret folkloru, jo šī kustība notika ļoti individuāli motivētā veidā, vēršoties pie kultūras saknēm. Nevis lai uztaisītu skatuves uzvedumu, bet kaut ko mācītos priekš sevis un varbūt to, ko iemācās, izmantotu savā ikdienā. Šāda folkloras kustība ir ar ļoti lielu jaunrades potenciālu apveltīts strāvojums. Nevis cenšanās kopēt ārējo formu, bet veidot savu ikdienas kultūru, studējot šo mantojumu. Šajā kontekstā es saskatu vēl vienu jaunrades potenciālu – es gribētu runāt par panbaltismu. Tas dažādos vēstures laikos ir traktēts dažādi. Vienu laiku tā bija ideja par kopīgu baltu valsti, miniatūrā variantā Latviju un Lietuvu, maksimālā – Latviju, Lietuvu un vēl citas zemes, kurās ir spēcīgs baltiskais substrāts, respektīvi, Austrumprūsiju, Baltkrieviju, daļu Polijas. Bet ne par tādu panbaltismu es gribu runāt., bet par tādu kultūras jaunrades programmu, kur uz dažādu, savstarpēji radniecīgu kultūru pamata atrast esenci, kas dod impulsu nākotnes kultūras radīšanai. Tas ir panbaltisms manā izpratnē.

Es teicu – uz radniecīgu kultūru, nevis radniecīgu valodu pamata, un igauņiem tur būtu sava vieta. Kopumā tas ir nacionālās kultūras balsts, varbūt pat pamats, šī mūsdienīgā pieeja tradicionālajai kultūrai, un tie, kas runā par Dainu skapja izmešanu pa logu, acīmredzot ir apveltīti ar kaut kādu mazvērtības kompleksu, kuru viņi grib risināt ar smieklīgiem paņēmieniem.