Pilnsapulcē piedalījās LZA locekļi, pārstāvji no zinātniskajiem institūtiem un augstskolām, LZA balvu laureāti.

Pilnsapulces ievadvārdos prezidents J.Ekmanis uzsvēra, ka beidzot varam runāt par pozitīvām parādībām Latvijas zinātnē un tautsaimniecībā kopumā, kaut gaidītais un sagaidītais nekādi nesaskan, jo Valsts pārvaldes iekārtas likuma aizsegā tiek būvētas valsts varas pārvaldes piramīdas. Šādas piramīdas virsotnē atrodas ministrija, no kuras kapacitātes ir pilnībā atkarīga gan zinātnes, gan universitāšu un augstskolu reorganizācijas un finansēšanas norise. Esam nonākuši situācijā, kad ministrijas pašas izstrādā noteikumus, pašas finansē, pašas kontrolē, kad kā padomju sistēmā zinātnieks nevis strādā, bet nepārtraukti cīnās. Tā jau nav, ka neko neizcīna – LZP grantu finansējumu izcīnījām jau janvāra beigās, institūtu bāzes finansējumu februāra beigās, valsts pētījumu programmas varbūt jau finansēs aprīlī (tiesa, ar atrunu, ka jau jūnijā rakstīsim atskaiti un jaunus pieteikumus). Tagad jau reti kurš atceras, ka visu šo finansējumu starta datums bija janvāra sākums.

Saskaņā ar mūsu akadēmijas statūtiem Pavasara pilnsapulcē mēs izvērtējam iepriekšējā gadā padarīto. 2005. gadā paveiktais – faktu uzskaitījums ir akadēmijas gadagrāmatā, mūsu darba kārtībā tam ir veltīti ģenerālsekretāra un Uzraudzības padomes priekšsēdētāja ziņojumi. Es gribētu īsi pievērsties tikai dažiem apsvērumiem.

Aizvadītajā gadā Akadēmijai ir bijuši sāpīgi zaudējumi. Pērn no mums šķīrās:
jurists goda doktors Izidors Vizulis,
vēsturnieks goda doktors Leonīds Siliņš,
biologs ārzemju loceklis Jānis Skujiņš,
astronoms korespondētājloceklis Arturs Balklavs-Grīnhofs, kura vārdā nosaucām LZA balvu par zinātnes popularizēšanu un kuru šogad izsludināsim,
literatūrzinātnieks, izdevējs goda doktors Georgs (Juris) Šleiers,
medicīnas vēsturnieks goda doktors Kārlis Arons,
dzejniece goda locekle Vizma Belševica (Elsberga),
teātra un kino aktrise goda locekle Elza Radziņa, mūsu “Karaliene”
ekonomists goda doktors Jānis Gaigulis,
krievu valodnieks un kultūrvēsturnieks goda loceklis Vladimirs Toporovs, mūsu Lielās  medaļas laureāts. Tikai 4 gadi ir pagājuši, kopš viņš šajā zālē nolasīja savu akadēmisko lekciju “Pēdējā pusgadsimta baltistikas pētījumu rezultāti”,
vēsturnieks ārzemju loceklis Indriķis Šterns LZA Lielās medaļas laureāts,
korespondētājloceklis Vladimirs Karlivāns, bij. Koksnes ķīmijas institūta direktors,
Jau šogad no mums šķīrās Dzejnieks LZA goda loceklis Andrejs Eglītis.

Godināsim viņu piemiņu ar klusuma brīdi.

Pavasara gaisotnē gatavojoties šai pilnsapulcei es ieskatījos iepriekšējo pilnsapulču materiālos.

Vispirms jākonstatē, ka šodien mums vairs nav jāsaka, ka pēdējā gada laikā nekas nav mainījies. Mēs varam runāt par pozitīvām parādībām Latvijas zinātnē un tautsaimniecībā kopumā. Tomēr gaidītais un sagaidītais nekādi nesaskan.

Ja runājam par valsts stratēģiju kopumā, tad Saeimas darbība, Ministru kabineta darbība, 2005. gadā pieņemtais jaunais Zinātniskās darbības likums, Nacionālās attīstības plāna 2007.–2013. g. projekts, Valsts prezidentes dibinātās Stratēģiskās analīzes komisijas dokumenti u.c. norāda uz pavērsienu Latvijas valsts un zinātnes attīstībā. Diemžēl tālākā attīstība tuvākā laikā projicēsies uz šī Saeimas vēlēšanu gada politizēto gaisotni.

Bet sagaidītais gan vispirms jāsāk ar anekdotisko jautājumu, ko zinātniekiem uzdod uzņēmēji – zinātne beidzot ir bagāta, kā sadarbosimies? Un mūsu pretjautājums pašiem sev – ja esam bagāti, tad kur ir nauda?

Viena no atbildēm laikam rodama mūsu politiķu un “stingrās rokas” juristu dievinātajā Valsts pārvaldes iekārtas likumā, kura aizsegā tiek būvētas valsts varas pārvaldes  piramīdas. Šādas piramīdas virsotnē atrodas ministrija, no kuras kapacitātes ir pilnībā atkarīga gan zinātnes, gan universitāšu un augstskolu reorganizācijas un finansēšanas norise.

Nonākam situācijā, kad ministrijas pašas izstrādā noteikumus, pašas finansē, pašas kontrolē. Zinātnieks atkal kā sociālisma sistēmā nevis strādā, bet nepārtraukti cīnās. Cīnās par institūtu savlaicīgu, likuma uzspiesto reorganizāciju par aģentūrām (nosaukums, kas izraisa smaidu ārzemju kolēģiem). Starp citu, izrādās, ka par šo aģentūras titula reģistrāciju no institūtiem vēl saskaņā ar likumu var iekasēt īpašuma nodokli dažu 10 tūkstošu latu apjomā.

Tālāk mums ļauj cīnīties par projektu iesniegšanu, tos bezgalīgi pārrakstot desmitos eksemplāru, jo neviens tak īsti nezina, kā tās aizpildāmās formas mainīsies rīt no rīta. Tad vēl jācīnās par budžetā paredzētā finansējuma saņemšanu projektiem. Tā jau nav, ka neko neizcīna – LZP grantu finansējumu izcīnījām jau janvāra beigās, institūtu bāzes finansējumu februāra beigās, valsts pētījumu programmas varbūt jau finansēs aprīlī (tiesa, ar atrunu, ka jau jūnijā rakstīsim atskaiti un jaunus pieteikumus). Tagad jau reti kurš atceras, ka visu šo finansējumu starta datums bija janvāra sākums.

Tajā pašā laikā dzirdam, ka ministriju kapacitāte ir nepietiekama, un tā ir taisnība. Tikai kādēļ tad visi zinātnes vadības procesi jākoncentrē ministrijās, kuras vēl piedevām šajā zinātnes attīstības procesā savstarpēji  praktiski nesadarbojas. Kādēļ nevar piesaistīt jau esošās struktūras? Praktiski jau ceturto mēnesi bezdarbībā atrodas Latvijas Zinātnes padome, kuras formālās pilnvaras beidzās pagājušā gada beigās. Arī LZA ir gatava aktīvi iesaistīties visās zinātnes aktivitātēs, tai skaitā veikt šo zinātnes procesu analīzi, ko neviens vēl neprasa.

Tā vietā lēnām tiekot gatavots jauns, speciāls Latvijas attīstības likums, Plānošanas likums u.c., kuros paredzēs arī kā labāk vadīt zinātni.

No otras puses, eksistē ārzemju ekspertu viedoklis, ka, piemēram, Latvijas struktūrfondu apsaimniekošanas sistēma jau šodien ir viena no sarežģītākajām Eiropā.

Gribētu atgādināt, ka mums būtisks dokuments „Zinātnes, tehnoloģiskās attīstības un inovāciju stratēģijas pamatnostādnes”, kuru sagatavoja darba grupa akadēmiķa E. Grēna vadībā, tika apspriests Latvijas zinātniskās sabiedrības konferencē „Latvijas zinātne attīstībā” jau pirms gada (2005. gada 27. maijā). Vēlāk tas tika prezentēts arī Stratēģiskās analīzes komisijas sēdē un arī Izglītības un zinātnes ministrijā. Ministrijā to pārstrādāja par politikas dokumentu ar nosaukumu „Zinātnes un tehnoloģiju attīstības pamatnostādnes 2006. – 2013.gadam” un nu tas tikai pēc gada tiek virzīts uz Ministru kabinetu apstiprināšanai. Cerams, ka apstiprināt to paspēs vēl šī valdība kopā ar jaunām zinātnes prioritātēm, kuras arī jau izstrādājām pagājušā gadā. Bet izrādās, ka vēl nav zinātnes stratēģijas, Nacionālās attīstības plāns u.c.. prioritātes būs pēdējās šajā rindā.

Tāpat pagājušā gadā akad. I.Biļinska vadībā tika izstrādāti un oktobrī Ekonomikas ministrijai iesniegti “Priekšlikumi zinātniskās darbības finansēšanai ar privātā sektora investīciju piesaisti”, t.i. (1 + 2 %) problēmas risināšanai. Tika apkopota ārzemju pieredze, analizēts Latvijas zinātniskais un rūpnieciskais potenciāls, izstrādāti konkrēti priekšlikumi, tai skaitā zinātnisko institūtu piesaiste inovatīvai darbībai. Laikam bijām apsteiguši savu laiku, jo Ekonomikas ministrija vēl nav sapratusi, kā to izmantot. Par to diskusijās.

Domāju, ka mēs visi esam pārliecināti, ka galvenais Latvijas nākotnes attīstības resurss ir tās iedzīvotāji, kas šeit dzīvo, iegūst izglītību un strādā, jo lētais darbaspēks nevar būt Latvijas nākotnes konkurētspējas pamats. Latvijai faktiski nav citas alternatīvas kā uz cilvēku balstīts un ar cilvēka spēju pilnveidošanu saistīts attīstības ceļš. Uz zināšanām balstītais attīstības modelis izvirza izglītību, zinātni, ar tām saistīto tehnoloģisko attīstību un inovācijas kā prioritārus priekšnosacījumus sekmīgai, ilgtspējīgai valsts attīstībai. Arī sabiedrība ir sapratusi, ka ieguldījums zinātnē un izglītībā ir vienīgais reālais veids, kā paaugstināt Latvijas iedzīvotāju konkurētspēju. Es ceru, ka arī tie politiķi, kuri 1991. gadā aicināja mūs visus kļūt par tirgotājiem, beidzot būs sapratuši zinātnieku lomu, protams, pēc tam, kad paši būs beiguši politisko tirgošanos. Un kad tas būs?

Pēdējā gada laikā, protams, esam kļuvuši gudrāki finanšu līdzekļu piesaistes jomā. Ir parādījusies perspektīva veidot modernu Latvijas zinātnes telpu. Vienīgi nedrīkstētu visus zinātniekus piesaistīt tikai pieteikumu un atskaišu rakstīšanai, lai zinātniskam darbam atliek laiks jau šodien un nevis tikai 2013. gadā, kad būs pabeigta pašreiz plānotā finanšu līdzekļu apguve.

Šeit, šķiet, ir īstā vieta atgādināt mūsu kolēģa Artura Balklava–Grīnhofa vārdus 90 gadu vidū, kuri nupat publicēti – “Cik zināms no vēstures, vēl nevienu sabiedrību vai valsti līdz šim nav noplicinājuši un pie bojāejas noveduši zinātnieki, ko nevar teikt par ierēdniecību un politiķiem”.

Pašlaik visā valstī notiek intensīva Nacionālās attīstības plāna apspriešana – Liepājā, Daugavpilī, internetā, ar uzņēmējiem... Bet ne ar zinātniekiem un ne Zinātņu akadēmijā.

Šobrīd varbūt vairāk nav tik svarīgi apspriest pašu plānu, bet gan tā realizācijas shēmas. Pats plāns ir uzrakstīts vairāk vai mazāk labi, pats galvenais tur ir pateikts – izglītība, zinātne, tehnoloģiskā attīstība, inovācijas. Sliktāk ir ar tā saucamajām operacionālajām programmām. Ja paskatās uz zinātnes un inovācijas daļu šajās operacionālajās programmās, tad tur nav nekādu jaunu momentu salīdzinot ar to, ko jau mēģina realizēt šodien.

Šeit gribētu uzsvērt, ja mēs būsim kūtri jauno zinātnieku iesaistīšanā Zinātnes padomes darbā un Zinātņu akadēmijas darbībā, veidojot šādas ilgtermiņa stratēģijas, tad mūsu pūliņi (lai kādi tie arī nebūtu) ir lemti neveiksmei. Atzīsim, ka, pateicoties sadarbībai un stažēšanās iespējai ārzemju centros, daudziem no jaunajiem ir izveidojies daudz plašāks, mūsdienīgāks skats uz problēmām, un beigu beigās viņiem tas viss arī jārealizē dzīvē.

Protams, svarīgi ir virzīt zinātniskā darba iemaņas jau talantīgākajiem skolēniem. Patlaban Eiropas Komisijas līmenī tiek apzināta ES dalībvalstīs esošā labākā prakse zinātnieku kontaktos ar skolēniem. Varam būt gandarīti, ka arī Latvijai ir ko teikt: mūsu skolēnu uzvaras starptautiskajās olimpiādēs, jauno pētnieku klubi, skolēnu zinātniskās konferences.

To, ka mums ir talantīgi jaunie zinātnieki, mēs tūlīt redzēsim, pasniedzot LZA balvas.

Ar šo atziņu, ka mums aug talantīga maiņa, uz kuru varam balstīties un vēl daudz ko pasākt, es pasludinu mūsu pilnsapulci par atklātu.

Ir trīs svarīgākās hronikas, kas kā stāstošās vēstures avoti sniedz nozīmīgu informāciju par politiskajiem notikumiem Baltijas jūras austrumu krastā viduslaiku sākumā. Tās ir Indriķa, Vecākā atskaņu un Vartberges Hermaņa hronika. Šo hroniku autori ir ārzemnieki, aktīvi kristīgās ticības izplatīšanas aizstāvji, kas atbalstīja bruņotu cīņu pret neticīgajiem. Tā kā vietējiem pagāniem krustnešu mentalitāte nebija pieņemama, izraisījās krusta karš un sākās Baltijas tautu brīvības cīņas.

Indriķa hronika ir pilnīgākais rakstītās vēstures avots, kas stāsta par notikumiem Baltijā 12.gs. beigās un 13.gs. pirmajos gadu desmitos. Šī hronika, kas sarakstīta latīņu valodā, izceļas ar savu satura bagātību. Tā atspoguļo lībiešu, rietumlatgaļu, sēļu un igauņu pakļaušanu. Šo procesu hronikas sarakstīšanas laikā autors vērojis no savas draudzes centra Ziemeļvidzemē. Arheoloģisko pieminekļu etnisko un kultūras piederību var noteikt pēc hronikā atrodamām ziņām par atsevišķu tautu izplatību, bet apdzīvotu vietu atrašanos dabā iespējams konstatēt pēc arheoloģiski pētīto pilskalnu un ciemu situācijas.

Atskaņu hronika, kas ir vecākais vidusaugšvācu valodā sacerētais dzejojums par Vācu ordeņa darbību, parāda kuršu un zemgaļu pakļaušanu 13.gs otrajā pusē un ordeņa cīņu ar naidīgajiem kaimiņiem Livonijas valstiņu veidošanas laikā. Hronikā minētos faktus apstiprina arheoloģiskie izrakumi vietējo iedzīvotāju un krustnešu celto nocietinājumu vietās, kur pētītie kultūras slāņi atbilst hronikā tēlotiem notikumiem.

Vartberges Hermaņa Livonijas hronika ir svarīgs vēstures avots par notikumiem Baltijā 14. gs. Īpaši tas sakāms par 14.gs. trešo ceturksni, kad hronikas autors uzturējās Livonijā un viņa informācija par šo laiku daudzos gadījumos ir vienīgā. No hronikas ir saglabājies tikai viens noraksts. Tagad hronika pirmoreiz tulkota latviešu valodā un publicēta kopā ar paralēlo latīņu tekstu. Hronikā minēts simtiem apdzīvotu vietu Livonijā un Lietuvas valstī, kas komentāros raksturotas, balstoties uz arheoloģiskajiem pētījumiem un lokalizētas pievienotajās kartēs.

Augšminēto Livonijas hroniku saturs, kas tagad izmantojams no tulkojumiem latviešu valodā līdz ar plašiem komentāriem un kartēm šai sakarā, dod uzskatāmu priekšstatu par kristīgās ticības ieviešanas gaitu un Baltijas reģiona iesaistīšanu Rietumeiropas kultūras lokā 12.-14.gs.

Avoti

Indriķa hronika – Heinrici Chronicon. Ā.Feldhūna tulkojums, Ē.Mugurēviča priekšvārds un komentāri. – R.: Zinātne, 1993.

Atskaņu hronika – Livländische Reimchronik. Valža Bisenieka atdzejojums no vidusaugšvācu valodas. Ēvalda Mugurēviča priekšvārds, Ēvalda Mugurēviča, Kaspara Kļaviņa komentāri. – R.: Zinātne, 1998.

Vartberges Hermaņa Livonijas hronika. – Hermanni de Wartberge Chronicon Livoniae. No latīņu valodas tulkojis, priekšvārdu un komentārus sarakstījis Ēvalds Mugurēvičs. – R.: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005.

Pilnsapulcē piedalījās LZA locekļi, pārstāvji no zinātniskajiem institūtiem un augstskolām, LZA jauno locekļu kandidāti, LR izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža.

Ievadvārdus sacīja LZA prezidents J.Ekmanis.

LR Izglītības un zinātnes ministre akadēmiķe B.Rivža sniedza informāciju par zinātnes budžetu 2007. gadam un valdības nostādnēm zinātnes finansēšanā laika posmā līdz 2010. gadam, kā tas paredzēts valdības deklarācijā, kā arī par citiem svarīgiem valdības uzdevumiem, tostarp arī zinātnisko iestāžu statusa noregulēšanā.

Sekoja LZA 2006. gada Lielās medaļas laureāta akadēmiķa Riharda Kondratoviča godināšana – viņa dzīvei un akadēmiskajai darbībai bija veltīts akadēmiķa Indriķa Muižnieka Laudatio, tika pasniegta LZA Lielā medaļa. Pēc tam laureāts nolasīja ar skaistiem attēliem ilustrētu akadēmisko lekciju “Rododendru introdukcija un selekcija Latvijā”. Notika LZA jaunu locekļu vēlēšanas. Tika ievēlēti trīs īstenie locekļi, 8 korespondētājlocekļi un trīs goda locekļi.

Gaidot balsu skaitīšanas rezultātus, Pilnsapulces dalībnieki izteica savu viedokli par dažiem aktuāliem jautājumiem. LZA Senāta uzdevumā akadēmiķis Juris Jansons ierosināja izmaiņas LZS Statūtu jaunu locekļu vēlēšanu nolikumā gadījumā, ja  nodotās balsis starp vairākiem kandidātiem sadalās tā, ka neviens neiegūst nepieciešamos 50 % balsu. Ir jau bijuši gadījumi, kad, piemēram, uz vienu vakanci bija trīs kandidāti un balsošanas rezultātā neviens netika ievēlēts. Vakance palika brīva. Ierosinājums – tiek rīkotas atkārtotas vēlēšanas, kurās piedalās divi kandidāti, kuri ieguvuši lielāko balsu skaitu, turklāt par tiem nobalsot varētu pa pastu. Pilnsapulce atbalstīja šo lēmumu. Vēl debatēs runāja LZA goda loceklis Pēteris Guļāns, LZA goda doktors Astrīds Freimanis, akadēmiķis Ivars Kalviņš.

                Pilnsapulci atreferēja  Dr.chem. Alma Edžiņa

Augsti cien. ministres kundze, augsti god. LZA locekļi, kolēģi, dāmas un kungi!

Šī ir tradicionālā pilnsapulce, kas mūsu statūtos saucas Rudens pilnsapulce. Pateicoties NATO samita ienestām korekcijām, esam sapulcējušies pirmajā ziemas mēnesī – decembrī. Bet laikam jau tāpēc, ka mūsu pilnsapulce saucas Rudens pilnsapulce, ārā jūs arī redzat rudeni un nekā no decembra ziemas. Ceru, ka šī statūtu nesaskanēšana ar darbiem būs LZA vienīgais nekonsekvences piemērs.

Decembris ir aizejošā gada atskaišu un nākamā gada plānu mēnesis. Mēs šeit Akadēmijā jau sākam iepazīties ar zinātnisko iestāžu un zinātnieku iesūtītiem priekšlikumiem tradicionālam 2006.gada Latvijas zinātnes izcilāko sasniegumu sarakstam. Vēl tikai ekspertīzes posms – un tad publicēsim.

Ar prieku gribu atzīmēt, ka šo LZA iniciatīvu, kas sākusies pirms vairākiem gadiem – katru gadu publicēt 10 izcilākos zinātnes sasniegumus –, ir pārtvērušas arī universitātes un dažas augstskolas, piemēram, LU šādu sarakstu jau publicējusi. Gribētu no šīs tribīnes aicināt visas Latvijas augstskolas pārņemt šo iniciatīvu un katra gada beigās droši pateikt sabiedrībai, kas izcils zinātnē ir paveikts šajā gadā. Tad LZA būtu daudz vieglāk apkopot pašus izcilākos sasniegumus. Kas gan mūs paslavēs, ja paši nedosim faktus par to, ko esam izdarījuši un par ko mēs gribam, lai arī turpmāk maksā, arī no valsts budžeta.

2006.gads bija īpašs gads.

Zinātnei ir fiksētas prioritātes, precizēta likumdošana, uzsāktas jaunas valsts programmas, uzsākta Latvijas Zinātnes padomes reorganizācija u.c. Zinātniskas programmas atbalsta vairums LR ministriju, ar kurām veidojas stabila sadarbība, visciešākā, protams, ar Izglītības un zinātnes ministriju.

Tas pagāja būtiski pieauguša finansējuma apstākļos, nerunājot par to ES naudu, kuru mums vēl sola. Toties ir uzsāktas intensīvas debates un plānošana, kā tad, sākot ar 2007.gadu, mēs to ES naudu liksim lietā. Kā tagad saka – apgūsim.

Laikam neviena iepriekšējā LZA pilnsapulce nav notikusi, ja no šīs tribīnes nerunāja par naudu. Agrākajos gados šīs runas galvenokārt ir bijušas par to, ka naudas ir ļoti maz. Pēdējos divos gados naudas problēmrunu saturs ir mainījies par 180 grādiem – nu mēs runājam par jaunu problēmu – kā pareizāk izlietot naudu, kā gūt no tās lielāku atdevi.

Nav tik vienkārši ierindas zinātniekam saprast kaut aptuvenu rēķinu skaitļus, jo ne ES fondu Latvijas interneta lapā, ne ministriju lapās nevar atrast skaidras ziņas par naudas summām zinātnei, tai skaitā arī 2007.gadam. Pagaidām tikai Zinātnes padomes interneta lapā ir izdevies ieviest tā saucamo caurspīdīguma principu: var redzēt, ka katram projektam izdalīts tāds vai citāds naudas daudzums. Tad katrs var sasummēt Zinātnes padomes projektu un citu piešķīrumu naudu un tas  sakritīs ar naudu, kas uzrādīta valsts budžetā. Neviens tā īsti gan nenodefinē, kas vēl ir zinātnes nauda – vai augstskolu zinātnes nauda, vai inovāciju nauda arī ir zinātnes nauda... Un tāpēc iegūstam atšķirīgus ciparus, kad sākam rēķināt pašu fundamentālāko rādītāju – zinātnes finansējuma procentu no iekšzemes kopprodukta. Mēs akadēmijā sarēķinājām 0,52%  2006.gadam, Ekonomikas ministrija – 0,57%. Zinātnieki saka – kļūdu robežās jau sakrīt. Galvenais: beidzot ir daudz vairāk, un daudz vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Šajā gadā zinātnei un attīstībai Latvijā izlietoja aptuveni 50 miljonu latu. 2007.gadā šis cipars gandrīz dubultosies. Nāks klāt Eiropas struktūrfondu nauda – aptuveni 50 miljonu latu. Nāks klāt iesniegtajā 2007.gada budžeta projektā jau otro reizi paredzētais pielikums 0,15% no iekšzemes kopprodukta. Procenti aug, ceru, ka aug arī reālā nauda, kas nonāk mūsu laboratorijās un augstskolās. Par šo tēmu mums šodien vairāk pastāstīs izglītības un zinātnes ministre akadēmiķe B.Rivža, kurai ir vissvaigākā informācija par to, kas ir iesniegts Saeimā.

Manuprāt, svarīgi, ka aizejošajā 2006.gadā galvenajos vilcienos pabeigta jaunā Zinātniskās darbības likuma iedarbināšana, kas izrādījās nebūt ne tik vienkārši.

Un tagad daži priekšlikumi (ceru par to runās debetēs), kā pareizāk apgūt līdzekļus, kā gūt lielāku atdevi. Šeit mēs sastopamies ar vairākiem izaicinājumiem (kā tagad pieņemts teikt).

Galvenais no tiem ir uzņēmējdarbības sektora iesaiste pētniecībā un inovācijā. Ja netiks izveidota stimulu sistēma, kurā galvenais ir nodokļu atlaižu politika, nekas nesanāks. Kāpēc aviosabiedrībām ir atlaides, bet uzņēmējiem, kas kopā ar zinātniekiem gribētu radīt jaunu Nokia, nav nekādu priekšrocību? Un skaidrs ir arī tas, ja piešķirs atlaides uzņēmējiem par pētniecības reālu atbalstu, tad ministriem nebūs jākonfliktē ar Konkurences padomi par šādu atbalstu.

Otrs galvenais izaicinājums ir saistīts ar mūsu augstākās izglītības sistēmu: krasi jāpalielina absolventu skaits inženiertehniskajās specialitātēs un dabaszinātņu specialitātēs. Pašlaik attiecīgais Latvijas rādītājs ir tikai 70% no Eiropas Savienības vidējā rādītāja.

Kā trešo izaicinājumu es gribētu nosaukt to, ka Latvijā sagatavotos speciālistus, tajā skaitā zinātniekus, vajag prast visiem spēkiem noturēt Latvijā. Un vajag prast daļu no uz ārzemēm aizbraukušajiem speciālistiem atgriezt dzimtenē.  

Protams, ir virkne daudz citu problēmu. Bet tieši šīs trīs, manuprāt, būs izšķirošās Latvijas zinātnes cīņā par vietu zem Saules savā zemē un Eiropā.

Rododendri (grieķiski rhodon – roze un dendron – koks) ir ēriku dzimtas (Ericaceae D. C.) augi – krūmi, retāk koki ar mūžzaļām, daļēji mūžzaļām vai vasarzaļām lapām. Tie ir vieni no skaistākajiem košumkrūmiem, ko izmanto sabiedrisko un individuālo apstādījumu ierīkošanā. Lai vislabāk izpaustos to izcilā dekorativitāte, tiem jāsagādā optimāli augšanas apstākļi.

Rododendru ģints ir ļoti plaša un daudzveidīga. Ir rododendru sugas, kas paceļas virs zemes tikai dažus centimetrus, veidojot blīvas paklājveida audzes, turpretī citas aug kā pundurkrūmi, krūmi un pat lieli koki, sasniedzot līdz 30 m augstumu. Sastopamas sugas, kam lapas ir sīkas, tikai 1 cm garas, vairumam tās ir 5–10 cm garas, bet dažām tās var sasniegt pat 60 un vairāk cm garumu. Rododendriem ir milzīga ziedu lieluma, formas un krāsu dažādība.

Rododendri savvaļā izplatīti galvenokārt ziemeļu puslodes aukstajos un mērenajos apgabalos, kalnos un ap lielajām ūdens tilpnēm: okeāniem, jūrām, lielajiem ezeriem un upēm. Rododendri savvaļā neaug Dienvidamerikā un Āfrikā.

Rododendru ģints ir lielākā ēriku dzimtā. Savvaļā ir sastopamas 1200–1300 sugas, pie kam tās visas ir skaistas, ar izcilām dekoratīvām un saimnieciskām īpašībām. Dekoratīvajā dārzkopībā tiek izmantotas tikai ~ 250 sugas, kas norāda uz to, ka rododendru praktiskās izmantošanas iespējas ne tuvu vēl nav izsmeltas.

Rododendri, salīdzinājumā ar citiem dekoratīvajiem augiem, ir jauns kultūraugs. Pirmā suga, ko 1656. gadā sāka kultivēt, ir Alpos savvaļā augošais skarbmatainais rododendrs. Masveidīga rododendru savvaļas sugu introdukcija sākās 18. gs. otrajā pusē Anglijā. No Anglijas tie izplatījās tālāk pa visu Eiropu. 1763. gadā no Spānijas Anglijā ieveda mūžzaļo Pontijas rododendru. 1792. gadā no Kaukāza – dzelteno rododendru. 1809. gadā no Ziemeļamerikas introducēja Katavbas rododendru. 1811. gadā no Himalajiem – sarkanziedu koka rododendru. Rododendru savvaļas sugu introdukcijas darbs 19. un 20. gs. turpinājās un līdz 21. gs. sākumam praktiski tika pabeigts.

Pirmie mēģinājumi ieviest rododendrus Latvijā bija 19. gs. 20. gados, kad Vāgnera dārzkopības firma piedāvāja divas rododendru sugas – Katavbas un dzelteno. Vēlākajos gados rododendrus piedāvāja J. Cigras, C. Šoha un citas firmas. Skrīveru dendroloģiskā parka izveidotājs Sīvers parkā izstādīja 8 rododendru sugas. Gadsimtu mijā Rīgas pilsētas parkos auga 7 sugas. Diemžēl ne Skrīveros, ne Rīgā tālaika stādījumi nav saglabājušies.

Nākamais rododendru introdukcijas posms Latvijā saistīts ar 20. gs. 20. un 30. gadiem. Divdesmitajos gados samērā daudz rododendrus audzēja Jūrmalā pie vasarnīcām (gan tikai dažas sugas). 30-tajos gados nelielas rododendru kolekcijas tika izveidotas Bulduru dārzkopības skolā un Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Vairums no introducētajiem rododendriem 1939./40. un 1940./41.g. ļoti bargajās ziemās aizgāja bojā.

Interese par rododendriem kā vietējiem krāšņumaugiem, pieauga 20. gs. piecdesmito gadu sākumā. 1952. gadā Dubultu dārzniecības vadītājs J. Andersons uzsāka 3 rododendru sugu (Katavbas, Japānas un dzeltenā) masveida vairošanu no vietējās reprodukcijas sēklām Rīgas apstādījumiem. 1958. gadā pirmos simts stādus izstādīja Rīgas apstādījumos, nākamajos gados nāca klāt vēl vairāki tūkstoši. Pirmajos gados pēc iestādīšanas tie ziedēja ārkārtīgi krāšņi, taču pēc dažiem gadiem nepareizās agrotehnikas un neprasmīgās kopšanas dēļ gāja bojā.

Intensīva rododendru introdukcija Latvijā sākās 1957. gadā, kad LU Botāniskā dārza zinātniskā darba tematikā tika iekļauts jautājums par rododendru introdukciju un aklimatizāciju. Pirmajos septiņos gados – līdz 1964. gadam – tika pārbaudīta ap 200 rododendru savvaļas sugu piemērotība Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. 100 sugas no tām izrādījās piemērotas audzēšanai Latvijā. 20. gs. sešdesmitajos un septiņdesmito gadu sākumā intensīvi tika veidota Rietumeiropā izveidoto glezno šķirņu kolekcija, lai to kopā ar sugām varētu izmantot selekcijā – jaunu šķirņu veidošanas darbā.

Laikā no 1957. līdz 2006. gadam izdarīti 614 krustojumi dažādās kombinācijās, no kuriem iegūti vairāki desmiti tūkstoši hibrīdu, izdalīti daži simti visperspektīvāko.

Kopš 1999. gada par šķirnēm apstiprinātas un iekļautas Latvijas aizsargāto augu šķirņu valsts reģistrā 49 jaunas brīvdabas rododendru šķirnes, tai skaitā 29 vasarzaļo un 20 mūžzaļo rododendru šķirnes. 36 no tām reģistrētas Anglijas Karaliskās dārzkopības biedrības Starptautiskajā rododendru šķirņu reģistrā.

Darbs ar rododendriem turpinās turpat pusgadsimta garumā. Būtiskākie sasniegumi ir:

· Latvijas flora ir papildināta ar jaunu, vērtīgu kultūraugu – rododendriem;

· izstrādāta rododendru audzēšanas agrotehnika;

· izstrādātas rododendru pavairošanas metodes;

· noskaidroti fizioloģiskie un bioķīmiskie procesi rododendru ekoloģiskās adaptācijas laikā;