Latviešu filozofam

Vilnim Zariņam

aizejot mūžībā un gara nemirstībā
(1930.24.05. –2014.30.01.)

Kopš šī gada 30.janvāra Vilnis Zariņš – filozofs, tulkotājs, politiķis, grāmatu un publicistisku eseju autors, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, LZA korespondētājloceklis, ir piepulcējies nemirstīgo saimei – M.Monteņam, F.Larošfuko, D.Didro, F.Voltēram, B.Spinozam, Roterdamas Erasmam, G.Leibnicam, M.Fuko un citiem domas milžiem, kuru darbus vinš ir tulkojis, komentējis un skaidrojis, rakstot priekšvārdus un apceres latviešu lasītājam.

Lai arī filozofa Viļņa Zariņa dzīve un mūža devums ir saistīts galvenokārt ar akadēmisko jomu – ilggadēju docēšanu Latvijas Valsts universitātē (LVU) un Latvijas Universitātē (LU) un darbu Filozofijas un socioloģijas institūtā (FSI), tomēr viņa vārds ir iegravēts latviešu kultūrā šī vārda visplašākajā nozīmē, arī daudzu, ļoti daudzu cilvēku atmiņās, prātos un sirdīs. Šķiet, filozofam bija svarīgi palikt ne tikai tekstos, bet arī cilvēkos – studentos, lasītājos, klausītājos, politiķos, kolēģos, draugos, un mēs varam just dziļu lepnumu, ka mums ir bijis savs, latviešu Sokrats – filozofs Vilnis Zariņš, filozofisks jau savā veidolā un garīgajā satversmē. Vienmēr labvēlīgs, smaidošs un līdzsvarots, viņš sarunājās ar visiem un ikvienu, jo viņš katru sarunu uztvēra kā filozofisku situāciju, neatkarīgi no tā, vai dialoga partneris bija nejaušs ceļa biedrs, mazs bērns vai akadēmiķis.

V.Zariņš bija izredzēts, jo viņš jutās un bija brīvs – brīvs visos laikos. Viņa brīvību nodrošināja, pirmām kārtām, viņa milzīgā intelektuālā erudīcija un zināšanas latviešu un pasaules kultūrā, filozofijas vēsturē, kā arī brīvais, metaforiski ķecerīgais pasniegšanas stils, kas jau padomju režīma un dialektiskā un vēsturiskā materiālisma dogmatikas laikmetā ļāva sajust brīvības saldo garšu. Tikpat aktīvs V.Zariņš bija arī Latvijas faktiskās neatkarības atgūšanas aktivitātēs 20.gadsimta 80.– 90. gados, par to saņemot Barikāžu cīņu piemiņas zīmi, bet vēlāk – iesaistoties politiskajās debatēs par nacionālas valsts un demokrātijas nostiprināšanas principiem (bijis ievēlēts arī Rīgas domē un darbojies kā Latvijas Prezidenta vēstures komisijas loceklis).

V.Zariņš ir dzimis Jūrmalā, Asaros, mācījies un beidzis Latvijas Valsts Pedagoģiskā institūta vēstures fakultāti (1953). No 1953. līdz 1964. gadam strādājis par skolotāju Neretas vidusskolā. Laikā no 1964. līdz 1967. gadam mācījies LVU klātienes aspirantūrā, specializējoties filozofijas vēsturē un 1971.gadā aizstāvējis zinātņu kandidāta disertāciju par nacionālsociālisma ideoloģiju, bet 1992.gadā ieguvis filozofijas doktora grādu. No 1967. līdz 1985. gadam bijis docents LVU un lasījis lekcijas filozofijā vēsturē un klasiskajā vācu filozofijā humanitāro specialitāšu studentiem – filozofiem, filologiem un vēsturniekiem. No 1985.gada strādājis Filozofijas un tiesību, vēlāk – Filozofijas un socioloģijas institūtā par vadošo pētnieku, kas bija arī viņa pēdējā darba vieta.

Visnozīmīgākais Zariņa zinātniskais devums, sākot jau ar 20.gadsimta 70. gadiem, ir saistīts ar pagātnes domātāju darbu tulkošanu grāmatu sērijā “Avots”( izdevniecībā Zvaigzne, vēlāk Zvaigzne ABC), sagatavojot aptuveni 25 pasaules filozofijas klasiķu tekstus izdošanai latviešu valodā (līdzās Eiropas klasiķiem minams arī Laodzi “Daodedzin” tulkojums).

V.Zariņš (tāpat kā viņa draugi un domubiedri – Pēteris Laizāns un Augusts Milts) lielu nozīmi piešķīris arī Latvijas ideju vēstures izpētei, publicējot apceres par Andreju Spāģi, Emīlu Dārziņu, Frici Roziņu, Kārli Ulmani, par brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikiem” u.c.

Savukārt, filozofa asprātīgais un ironiskais (vietumis sarkastiskais) gars ir izpaudies grāmatās, kas veltītas sabiedriskās apziņas izpētei un nacionālās idejas aizstāvībai un pamatošanai – ‘’Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi” (‘’Zvaigzne’’ ABC, 1995) , ‘’Kam pieder nams?’’ Publicistikas, interviju un politisku pasaku apkopojums. (LU FSI, 1999). “Brīvības pievārtē” (LU FSI, 2005).

Pavisam nesen, apmēram pirms mēneša Vilnis Zariņš FSI Zinātniskajai padomei iesniedza savas jaunākās/pēdējās grāmatas manuskriptu. Viņa gars turpinās, tas ir nemirstīgs arī mūsos.

Goddevībā un pateicībā –
LU Filozofijas un socioloģijas institūta kolēģi