Savā būtībā trausls cilvēks

6-02-2014

Fragments no akadēmiķes Maijas Kūles stāstījuma

Viegli ir piekārt metaforas, un tā notiek, ka publiskas, redzamas, radošas personības tiek apzīmētas ar kādiem simboliem. Jānis Stradiņš nekādā gadījumā nav karaļa klauns, galma āksts, kas caur jokiem pasaka patiesību. Jā, tādi ir visos laikos pie visām varām, bet Stradiņam šīs apzīmējums neder. Akadēmiķī ir kaut kas sāpīgi kritisks, ja viņš par sevi tā saka. Galma āksts ir diža, lai gan smieklīga loma. Mums, latviešiem, nav groteskās kultūras, arī anekdotes un sarkasms kā žanrs nav īsti attīstīti. Mēs vairāk esam zemnieku tauta. Mīlam dabu, dziedam tautasdziesmas, bet mūsos nav asuma un sarkasma.

Par Stradiņu gribu teikt, ka viņš ir kultūras psihoanalītiķa Karla Gustava Junga arhetips. Stradiņam kā arhetipu es liktu apzīmējumu gudrais vīrs – nevis viņa enciklopēdisko zināšanu, bet Karla Gustava Junga nozīmē, ka katrā kultūrā ir kāds cilvēks, kas nav vairs gados jauns un nes seno, pamatīgo zināšanu gudrību, to gudrību koncentrātu, kas tiek saprastas caur kādu simbolu. Tāds vajadzīgs katrai tautai. Cilvēks, kas izsaka tautas vai nācijas virzību uz saprašanu, aptveršanu, intelektu.

Mums šis gudrais vīrs ir Jānis Stradiņš, bet gudram vīram arī ir ēna. Gudram vīram nav tikai saules apmirdzēts ceļš, taču Stradiņam piemīt tā lielā prasme, ko mēs, filozofi, slavējam, – izteikt notiekošo precīzos, rezonējošos vārdos, kas ir milzīgi liela māksla. Pasaule ir piemuldēta pilna, bet ļoti maz ir gudro vīru, kas spēj pateikt tā, ka elpa aizraujas. Tā, ka vārdi ieguļas un kļūst par apzīmējumu. Stradiņš mums iedeva vārdu – Trešā atmoda. Kur mēs visi bijām, ka šo procesa apzīmējumu paši tā nenosaucām? Liekas – tas ir tik vienkāršs simbols, bet mēs šo simbolu neradījām. To radīja Jānis Stradiņš. Kad tas mums ir rokās, tas ieguļas vēstures un tautas stāstā. Radīt simbolu ir milzīga humanitāra māksla. Tik precīzi pateikt spēj gudrais vīrs. Cilvēki klausās un saprot – es arī tā domāju, bet nemācēju to formulēt. Vārds aiziet un ļoti trāpīgi ieguļas vēstures pašrefleksijas stāstā. Stradiņa lielais talants ir ne tikai vēstures faktu zināšana, caur paša ģimeni pārdzīvotais laikmets, bet tieši tā pateikšanas spēja.

Es domāju, ka akadēmiķis Jānis Stradiņš savā būtībā ir trausls cilvēks. Viņš nav disidents, bet neuzskatu, ka cilvēkam, lai kļūtu par tautas līderi, noteikti jāsēž cietumā. Padomju laikā es pati biju bailīga. Labāk nocitēju Marksu nevis pateicu, ko domāju, jo man auga bērni un bija bailes, kas ar viņiem notiks, ja mani kaut kur aizvedīs.

Stradiņš savā ziņā ir apbrīnojama autoritāte, kas tiek pieņemta bez iebildēm un noturas visos laikos un situācijās, lai kas arī notiktu. Latvijā otru tādu cilvēku, kuram tā uzticas un kura vārdos ieklausās, es nezinu. Zinātnieku pasaulē ierasts ir veco zēnu klubs. Tādi akadēmijās pastāv, sieviešu tiesību cīnītājas mēģina tos apkarot. Arī mūsu akadēmijā kādam varbūt gribētos tādu veco zēnu klubu, bet Stradiņš to nav pieļāvis, un arī tāpēc varu viņu uzteikt. Ļoti labvēlīgā un godinošā attieksme pret sievietēm zinātniecēm, viņu atzīšana un novērtēšana Stradiņam nāk jau no audzināšanas ģimenē, no cieņas pret māti un sievu. Tas, ka mēs esam virzītas par akadēmiķēm un mūsu pulks izveidojies tik liels, ir Jāņa Stradiņa nopelns. Tas nenotiek pārspīlēti un speciāli, lai akadēmijā būtu arī kāds procents sieviešu, tam vienmēr ir pamatojums, izvērtējot padarīto zinātnē, bet Stradiņa galantums pret sievietēm jebkurā dzīves situācijā audzina arī citus. Stradiņam nav jāpiedomā, lai tā izturētos, tas viņam nāk dabiski. Tā ir viņa būtība.

Akadēmiķis Stradiņš jau divus termiņus Zinātņu akadēmijā ir izvēlēts par programmas Letonika vadītāju. Mēs zinām, ka viņam kā visiem kārtīgiem zinātniekiem administratīvais darbs rada nepatiku. Letonikas darba grupā ir akadēmiķis Tālavs Jundzis ar savu jurista, Tautas frontes Aizsardzības štāba vadītāja un aizsardzības ministra stāju, un esam mēs, meitenes akadēmiķes, – Ilga Jansone un es. Stradiņš ir mūsu kapteinis, mēs sēžam kuģī, un tam kuģim ir jāpeld uz priekšu. Tāpēc ik pa četriem gadiem ir jāraksta valsts programmas pētījumu pieteikumi, ar šo programmu, kurā piedalās vairāki institūti, jāiegūst līdzekļi darbam nākamajiem četriem gadiem, aiz mums stāv institūti, cilvēki – vairāki simti humanitāru pētnieku, doktoru, un tā nav joka lieta – uzrakstīts programmu un Izglītības ministrijā to aizstāvēt.

Uz valsts finansējumu pretendē arī citas darba grupas, kas startē ar savu komandu, un tām ir savi kapteiņi. Akadēmijas programma ekspertu novērtējumā iegūst vairāk punktu, konkurentu – mazāk, bet otra darba grupa ir agresīva un uzbrūkoša, un mūsu kapteinis Stradiņš, kuram brutalitāte un agresivitāte ir pilnīgi svešas, atkāpjas. Stradiņš neizturēja agresivitāti, un viņa ļoti lielais miermīlīgums un samiernieciskums, kas visiem spēkiem vienmēr mēģina izvairīties no konfliktiem, situāciju pavērsa mūsu grupai par sliktu. Stradiņš bija ļoti bēdīgs. Manās acīs izlīdzinājums, ko viņš tā vēlas, reizēm notiek par ātru, bet, atskatoties uz notikušo ar laika distanci, dažkārt jāatzīst, ka Stradiņa miermīlīgums un izlīdzinājums bijis produktīvāks nekā ieguvums, ko dotu tābrīža uzvara.

No cilvēka ar tik harmonisku un izlīdzinošu raksturu, kas nevēlas karu, nevar prasīt uzbrūkošu agresivitāti. Stradiņš tāds ir piedzimis, tā viņš ir audzināts, tā savu mūžu dzīvojis, un no viņa nevar gaidīt uzbrūkošu cīņu. Reizēm esmu nodomājusi – nu, varēja viņš attiecībās ar varu, ar valdību būt uzstājīgāks! Iebilst pret to, ka akadēmiju pazemo. Mana pārliecība – vajag dot pretī! Kādreiz tāda nebiju, bet dzīve māca, un tagad es saku – nevar vienmēr piekāpties. Vajag arī nepaļauties!

Padomju laikos akadēmijai bija daudz augstāks prestižs, nekā tas ir tagad. Zinātņu akadēmijas prezidents sēdēja pie Ministru prezidenta labās rokas. Neatkarīgajā Latvijā zinātnieki kļuvuši nabagi, ar mums nerēķinās. Roberta Ķīļa ministrēšanas laikā tikām apsaukāti un pazemoti, sabiedriskajā domā pataisīti par stulbeņiem, un tad neder samiernieciskums, vēlēšanās, lai viss būtu bez konfliktiem, pa labam. Diemžēl Zinātņu akadēmija ir ļoti atkarīga no valdības labvēlības. Finansējumu akadēmijai piešķir izglītības ministrs, bet reizēm liekas, ka cieņa tomēr ir jāsaglabā un nedrīkst ļaut sevi tā pazemot. Akadēmijā reizēm strīdamies, kā ir labāk – paēdis, bet bez cieņas vai neēdis un ar cieņu. Un tomēr es neteiktu, ka Jānis Stradiņš ir par daudz izlīdzinošs, jo par saviem vārdiem visos laikos viņš ir cietis, dabūjis pa kaklu.

Arī stiprs cilvēks reizēm var būt vājš. Jāņa Stradiņa dzīvē bijuši ļoti smagi brīži, kad pret viņu rīkotas provokācijas un nomelnošanas. Tāda bija čekas maisu lieta. Esmu pārliecināta, ka pret Stradiņu toreiz tā bija organizēta un kādi spēki to inspirēja, lai nocirstu inteliģences simboliskās galvas. Kad simbols tiek sagrauts, tas ir baigs trieciens ne tikai cilvēkam individuāli, bet visai tautai. Tolaik tas tika darīts ar mērķi tautā sēt šaubas un neuzticēšanos Jānim Stradiņam. Ja tas izdotos, viens krietns cilvēks pazustu no skatuves.

Var tikai apbrīnot, ka Stradiņu visu ilgo dzīves laiku, visu viņa mūžu pavada laba slava. Latvijai ir ļoti maz reālu autoritāšu. Tās mēģina rasties ar varu, nonākot augstā amatā, bet visas autoritātes, ja tās nāk ar varu – politisko vai naudas varu, organizētu publicitāti – , ilgi nenoturas, tās noriet. Stradiņš ir unikāls ar savu ļoti ilgstošo autoritāti, un to neuztur ne politiskā, ne naudas vara, bet zināšanu spēks, personības pievilcība un tīrība. Stradiņš ir vienīgā autoritāte, kurai paklanīsies gan zemnieks laukos, gan akadēmiķi, gan ietekmīgi ārvalstu zinātnieki.

Stradiņu mīl arī tāpēc, ka viņš nekad nepazemo mazo cilvēku, neizturas pret tautu kā pret muļķu baru. Viņa runās nekad nav bijis agresijas un pārākuma. Viņš ciena mazo cilvēku, un tā mūsdienu Latvijā ir ļoti reta parādība, ārkārtīgi augsta vērtība. Cilvēks, kas ir autoritāte vienkāršajā tautā, nepazūd. Tādas autoritātes nezūd.

Powered by Elxis - Open Source CMS