Mantinieks. Pilsonis. Zinātnieks

7-02-2014

“Mantinieks. Pilsonis. Zinātnieks” – šāds liels plakāts pie Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja fasādes liecina, ka muzejā var aplūkot profesora (akadēmiķa, LZA Senāta priekšsēdētāja) Jāņa Stradiņa 80 gadu jubilejas izstādi, kurā redzamās lietas raksturo trīs viņa dzīves un darbības šķautnes. Jānis Stradiņš – profesora Paula Stradiņa mantinieks, fenomenālās Stradiņu dzimtas pārstāvis, kur katrs tās loceklis ir bijis, šodien jau ir vai vēl tikai top par personību. Jānis Stradiņš – Trešās atmodas (viņa paša termins) uguns kūrējs, Latvijas nacionālās simbolikas atgūšanas iniciators un izcīnītājs, kad Latvija vēl ne tuvu nebija brīva (vai tomēr – diezgan tuvu, tikai mēs tam ne visai ticējām). Savas valsts un citu valstu ordeņu un apbalvojumu pagodināts. Un, protams, protams, vispirms zinātnieks. Nav pat no svara, tieši kurā nozarē – ķīmijā vai zinātnes, plašākā nozīmē – kultūras vēsturē ir viņa paliekošākie sasniegumi. To izsvērs nākotne.

Izstādi atvēra 17. janvārī līdz ar diviem citiem notikumiem. Tika paziņots, ka Latvijas Zinātņu akadēmijas gadskārtējā Paula Stradiņa balva medicīnā 2014. gadā piešķirta Rīgas Stradiņa universitātes profesoram, Latvijas Sirds ķirurģijas centra vadītājam Dr.habil.med., Dr.h.c.med. Romanam Lācim par izcilu ieguldījumu kardioķirurģijas attīstībā Latvijā. Oficiālā balvas pasniegšanas ceremonija tradicionāli notiks kopā ar Laudatio un laureāta nolasīto akadēmisko lekciju.

Trešais pasākums bija žurnālistes Līgas Blauas sarakstītās un apgāda “Jumava” izdotās grāmatas “Jānis Stradiņš. Ceļš cauri laikiem” svinīga atvēršana.

Pašā sākumā aizmirsu pateikt, ka, zāli gatavojot Rīga 2014 lielajam pasākumu kompleksam Dzintara ādere , izstāde meklējama muzeja 4. stāvā, kur ciešā kontaktā ar jaunu dakterīti pelēkā ancuciņā , kurš ar ārsta sakvojažu pie rokas steidzas uz mājas vizītēm, mirdzoši baltā galvas autā, kas viņu padara līdzīgu mūķenei vai svētajai, tērptu medmāsu un šausmās acis pārbolījušu puiku, kurš ar tērauda lamatās iesprostotu vaļēju muti gaida visbriesmīgāko eksekūciju – mandeļu raušanu, arī notika grāmatas prezentācija. Izdevējs Juris Visockis teica – labi, ka grāmata jau nonākusi uz grāmatnīcu letēm un daļa lasītāju ar to iepazinušies, tā sakot, noprovējuši drēbi, kā to atzinās man līdzās sēdošais akadēmiķis Tālis Millers, kuram kundze grāmatu uzdāvinājusi 85. jubilejā.

Līga Blaua, kura “Jumavā” veiksmīgi izdevusi grāmatu par mākslinieci Džemmu Skulmi (arī mūsu akadēmiķe – LZA goda locekle) – sazarotās un slavenās Skulmju dzimtas vienu no vispazīstamākajām pārstāvēm, līdzīgu pieeju lietojusi arī grāmatā par profesoru Stradiņu – izmanto viņa paša pierakstus, ļauj brīvi stāstīt kolēģiem, ģimenes locekļiem un radiem, saglabājot katra individuālo stilu un nenogludinot arī pa kādai spurainākai domai. Profesors atzinās, ka viņš žurnālisti pamatīgi nomocījis, liekot lasīt grāmatas par ķīmiju, bet, gods kam gods, autore ar to tikusi tīri labi galā.

“Tantēm patiks”, profesors pus pa jokam formulēja grāmatas žanru, domājot par daudziem tīri sadzīviskiem viņa dzīves faktiem, taču, tā kā tie ir paša profesora un viņa dzīvesbiedres Laimas kundzes atvēlēti, tad tajos nav nekā no dzeltenās preses lētās lūrēšanas pa atslēgas caurumu, bet padara viņu lasītājiem vēl tuvāku un cilvēciski simpātiskāku. Kaut vai ar absolūto nepraktiskumu saimnieciskās un sadzīviskās lietās. Kaut vai neprotot uztaisīt kāmim būrīti un nekad neiemācoties vadīt automašīnu. Nu un tad? Koka darbus mazdēliem ierādīja vecaistēvs Zuters, automašīnu iemācījās vadīt Laima, tā nodrošinot ģimenei brīnišķīgus tēvzemes un tuvāko kaimiņzemju iepazīšanas priekus. Toties Jānim Stradiņam tapa jaunas grāmatas, jauni pētījumi un atziņas. To viņa vietā nepaveiktu neviens cits.

Starp dažādiem tīri kuriozu notikumu atstāstiem atradu apstiprinājumu arī kādam man zināmam atgadījumam. Proti, profesors Rīgas lidostā tekalējis pa automašīnu stāvvietu, pētīdams numurus, jo savu mašīnīti atpazinis nevis pēc numurzīmes ciparu kārtības, bet summas...

Grāmatu lasot, var gan smieties, gan raudāt. Smieties par nākamā akadēmiķa puiku gadu delverībām, jo slavenā profesora Stradiņa dēliņš, būdams gan dikti gudrs skolnieks, ne vienmēr bija paipuisītis. Un par to vienaudži viņu cienīja. Gan par gudrību, gan par absolūtu augstprātības trūkumu. Tāds pats Āgenskalna skolas puika kā citi.

Viens gan – lasot grāmatu, pārņem milzīga skaudība par to, kā agrāk teica, kinderštūbi, audzināšanu, kādu agrā bērnībā saņēma Jāņa Stradiņa paaudze un arī tās bērni. Milzīgā bibliotēka, mājās valdošā augstā inteliģences pakāpe, kas ļāva jaunajai paaudzei izpausties visdažādākos veidos. Lai arī kādas bija piecu dažādu ģimeņu pieaugušo locekļu savstarpējās attiecības, dzīvojot vienai ģimenei būvētajā mājā Ventspils ielā, jaunā paaudze visi kā viens to atzīst par savas bērnības paradīzi – ar visu vienu hektāru lielo Ēdenes dārzu, kur bija tik jaukas spēles (izņemot ravēšanu!), kur nāca draugi un skolas biedri. Gribēja pat apprecēties, lai nemūžam nešķirtos, un ļoti saskuma, kad, izrādās, brālēnu un māsīcu starpā tas nav iespējams. Un milzīgs lepnums par saviem vecākiem. Kaut vai bērnu dārzā uz jautājumu, vai tu zini, ar ko tavs tēvs nodarbojas, atbildē lieliem drukātiem burtiem uzrakstīt: ”Mans tēvs ir akadēmiķis, bet vai viņš ko dara, es nezinu”.

Rakstot šīs rindiņas, man ienāca prātā kāda dīvaina sakritība. Ir zinātnieki, ir ārsti vairākās paaudzēs, ir svešvalodu speciālisti, bet – neviena baņķiera!

Kāpēc lasot bija jāraud? Aiz kauna par atsevišķu, dažkārt pārāk taisnu, cilvēku attieksmi, kad Stradiņa vārds izlīda no čekas maisa. Kā tas tur nonāca, to zina katrs, kurš kaut reizi braucis uz rietumiem zinātniskā komandējumā un pēc tam rakstījis obligāto atskaiti Zinātņu akadēmijas pirmajai daļai: biju tādā un tādā konferencē, klausījos tādus un tādus referātus, referēju pats. Nebrauca un nereferēja jau tie, kas neko savā zinātnē neizdarīja. Kaut vairs nevienam nebūtu jāpārdzīvo melnie izmisuma brīži, Daugavas ūdenī raugoties, turklāt ne pārāk ilgi pēc uzvaras urravām atgūtajam sarkanbaltsarkanajam karogam un Dievs, svētī Latviju!, kurus, es pieļauju, kaut kad mēs atgūtu arī bez Jāņa Stradiņa. Tikai – kad?

Daudz kas šajā grāmatā Akadēmija ļaudīm ir zināms – par personālakadēmijas izveidošanu un institūtu likvidēšanu, grantu finansēšanas ieviešanu. Vai vajadzēja tā vai citādi, domas joprojām dalās. Tiem, kas apelē pie Lietuvas Zinātņu akadēmijas, kura, lūk, saglabāja savus institūtus, varu teikt, ka pirms Jaunā gada Rīgā viesojās Lietuvas ZA akadēmiķis, Jurģis Vilems, lai interesētos par starptautiskas konferences sarīkošanu Rīgā, un manā klātbūtnē apgalvoja, ka pēdējais institūts ir aizgājis no Lietuvas Zinātņu akadēmijas. Tātad tas ir bijis tikai laika jautājums.

Protams, stāstītājos, it sevišķi bijušajās darba kolēģēs, ir nostaļģija pēc tā laika, kad visi bijām jauni, entuziasma un cerību pilni, bet nekad jau vairs nebūs tādas Organiskās sintēzes institūta Fizikālās ķīmijas laboratorijas kā Stradiņa laikā. Ir citi jauni cilvēki, cita, tajos laikos neiedomājami jaudīga aparatūra, kā to tikko redzējām reportāžā no OSI, kur savu sajūsmu neslēpa arī profesors Stradiņš.

Gribētos beigt ar grāmatā citētajiem Jāņa Stradiņa māsasmeitas Lindas Sosāres vārdiem: “[..] man nav svarīgi, vai stāsts, kas aizrauj, ir absolūti patiess vai tajā ir arī kāda leģenda un izdomājums. Ja tas nav akadēmisks pētījums, parastam cilvēkam ir vienalga, vai tas bija tik precīzi. Man galvenais ir labs stāsts [..]” To viņa saka par aizraujošajiem sava tēvoča stāstiem par vietām un notikumiem. Nemeklēsim atmiņu pierakstos absolūtu precizitāti, atmiņa reizēm viļ. Galvenais, ka ir labs stāsts. Un tāds tas ir.

Zaiga Kipere

Powered by Elxis - Open Source CMS