Dr h.c.art.Imants Lancmanis
Rundāles pils muzeja direktors

Jubilāram Jānim Stradiņam ir spēja īstā laikā pateikt domu, kas izgaismo kādu aktuālu sabiedrības attīstības brīdi un liek saasināti ieraudzīt pretmetus. Nesen jubilārs teica: ”Pasaule Apgaismības laikmetā šķita saprotamāka. Man pašam būtu paticis dzīvot šajā laikmetā”, tagad pasākuma programmas stūrī stāv moto ”La république n’a pas besoin de savants?” (Republikai nav vajadzīgi zinātnieki). Šos vārdus 1794. gadā esot teicis revolucionārā tribunāla priekšsēdētājs Kofināls, nosūtot uz giljotīnu ķīmiķi Lavuazjē.

Stradiņa un Kofināla teiktās frāzes ir cieši saistītas. Apgaismības laikmets nāca kā filozofu centieni uz zinātnes un izglītības pamata pārvarēt pagātnes aizspriedumus, feodālo patvaļu, reliģisko neiecietību. Lielā franču revolūcija, kas visu balstīja uz saprāta un progresa idejām, nebija Apgaismības laikmeta turpinājums, bet gals. Civilizācijas attīstība reizēm svārstās starp racionālo un iracionālo, starp saprātu un neprātu, pretrunu pilna arī franču revolūcija. 1793. gadā Konvents bija likvidējis Zinātņu akadēmiju, toties tajā pašā gadā nodibināts Luvras muzejs.

Analoģija ar Latviju: 200 gadus vēlāk, 1993. gadā Latvijā tika sagatavots projekts, ar kuru Zinātņu akadēmija zaudēja savus pētnieciskos institūtus. Nevērtējot šī lēmuma ieguvumus vai zaudējumus, nākošā analoģija ar franču revolūciju – 1993. gadā Latvijā tika izveidots Okupācijas muzejs un Fotogrāfijas muzejs, sāka darboties ICOM Latvijas komiteja.

Jautājums par zinātnes un kultūras attiecībām. Apgaismības laikmetā zinātne un kultūra attīstījās vienmērīgi un harmoniski. Optimisms un labvēlība attiecībā uz brīvām un radošām cilvēku darbības izpausmēm, nemēģinot pretstatīt eksaktās un humanitārās zinātnes. Apgaismības laikmets universāls un pozitīvi uzlādēts, ar tieksmi uz pasaules izzināšanu un klasificēšanu. Zinātnes attīstības procesu centās satvert Lielā franču enciklopēdija.

Apgaismības laikmets bija arī muzeju veidošanās laiks. Jau pirms tam bija notikusi privātu mākslas krājumu atvēršana publikas apskatei – pāvesta Siksta IV skulptūru kolekcijas dāvināšana Romas pilsētai 1471. gadā, pāvesta Jūlija II skulptūru kolekcijas atklāšana 1506. gadā, liekot pamatus Vatikāna muzejam. Tomēr tās bija tikai mākslas galerijas, ne pilnvērtīgi muzeji. Tikai Apgaismības laikmetā tapa valsts, pašvaldību vai sabiedrisku organizāciju veidotas iestādes ar sabiedriski derīgu saturu un kolekcijām, kas atspoguļoja visu cilvēku ietverošo vidi, no dabas līdz mākslai.

1753. gadā dibinātais Britu muzejs ir tipisks Apgaismības laikmetam – universāls pasaules izziņas un civilizācijas vēstures liecību krājums ar zooloģijas, botānikas, ģeoloģijas un mineraloģijas nodaļu, ietverot numismātikas, gleznu, skulptūru kolekciju un bibliotēku.

1754. gadā atvēra hercoga Antona Ulriha muzeju Braunšveigā. Kā trešo min 1779. gadā Kaselē atvērto muzeju Fridericianum, taču starp Braunšveigu un Kaseli var iestarpināt Rīgu. 1773. gadā pilsētas rāte atvēra muzeju, ko veidoja ārsta Nikolausa Himzeļa pilsētai novēlētās kolekcijas. Līdzīgi kā Britu muzejā, arī Himzelis bija vācis plašu artefaktu loku.

Latvijas teritorijā Apgaismības laikmets visspilgtāk iezīmējās Kurzemes hercogistē. Hercoga Pētera dibinātās Academia Petrina Jelgavā ieceres autors bija slavenais Berlīnes Apgaismības laika zinātnieks Johans Georgs Zulcers.

Kurzemes hercoga Pētera sešās pilīs savāktās kolekcijas kopā veidoja Latvijas visu laiku izcilāko mākslas darbu krājumu. Tā bija raksturīga privātā kolekcija, nepieejama plašam skatītāju lokam. Jelgavā muzejs izveidojās tikai 1818. gadā uz 1815. gadā dibinātās Kurzemes literatūras un mākslas biedrības bāzes, turpinot hercoga Pētera kultūras misiju. Starp biedrības dibinātājiem bija hercoga Pētera arhivārs Johans Frīdrihs Reke, hercoga galma maršals Heinrihs fon Ofenbergs, hercoga kabineta sekretārs Karls Vilhelms Krūze. Mākslas un literatūras popularizācija apvienojās ar zinātnes popularizāciju: matemātiķis un dabaszinātnieks Georgs Magnuss Paukers bija ilggadīgs biedrības sekretārs un Kurzemes Provinces muzeja konservators.

Šī gada 4. oktobrī Jānis Stradiņš teica: “Latvija pašlaik ir zinātnei nelabvēlīga valsts, kurā zinātne nav augstā godā.” Mūsdienu Latvijā ir visas tiesības citēt 1794. gadā teikto frāzi. Ķīmiķus vairs nesūta uz giljotīnu, taču ar finansējuma samazināšanu Latvijas zinātnē var panākt līdzīgu rezultātu. Par spīti visam, Organiskās sintēzes institūtam, kurā ilgstoši darbojies jubilārs, pieder izcili atklājumi un miljonos vērtējami patenti.

Latvija ir maza zeme, un tieši zinātne varētu būt tās nākotne. Ar Latvijas zinātni var lepoties, tāpat kā ar Latvijas kultūru un Latvijas muzejiem. Bet vai sabiedrībai vajadzīga zinātne, vai tai ir vajadzīga kultūra un, it īpaši, muzeji? Daudzi cilvēki uzskata, ka viņiem nevajag ne zinātni, ne kultūru.

Muzejiem iet īpaši grūti. Pasaulē ir apmēram 55 tūkstoši muzejiska rakstura iestāžu, Latvijā – 117 akreditēti muzeji. Tur glabājas civilizācijas mantojums, arī Latvijas nacionālās identitātes stūrakmeņi. “Muzeju pagrabu putekļi” – iecienīts izteiciens. Pēckara laikā radikāļi teica, ka demokrātija sāksies, kad būs nodedzināta Luvra, toties tagad tiek stādīts provokatoriskais jautājums: muzejs kā mūzu templis vai sabiedrības forums. Muzejos pieaug sabiedrisko attiecību loma un sociālās izglītošanas funkcija, bet muzeju dārgumiem cenšas atņemt to imanento, pārlaicīgo vērtību. Slavens Eiropas muzeologs: eksponāts vispār neeksistē, ja tas nekalpo sabiedrības audzināšanai.

Muzeji atrodas vidū starp zinātni un kultūru, kaut gan arī pati zinātne var būt izpētes objekts un kļūt par tīri humanitāras sfēras lauku. To pierāda jubilāra J. Stradiņa fundamentālais darbs “Augstskolu un zinātnes sākotne Latvijā”. Savukārt humanitārās nozares tādā pat mērā pieder zinātnei kā eksaktās jomas. Tomēr zinātnes vidū pastāv nevienlīdzība, pat cīņa. Kopumā no Latvijas zinātnes bāzes finansējuma nākošgad tikai 5% atvēlēti humanitāro zinātņu institūtiem. Savukārt muzejos nopietna pētnieciskā darbība sarūk izglītotu speciālistu un vāja finansējuma dēļ.

Par nākotnes uzdevumu vajadzētu kļūt sabiedrības attieksmes maiņai, kas daļēji atspoguļojas arī birokrātijas nostājā. To izmainīt grūti, tas var notikt lēnām, galvenokārt caur audzināšanu. Skola un sabiedrības izglītošana var atjaunot respektu pret zinātni un vairot mīlestību uz kultūru. Cerams, ka pienāks brīdis, kad, pārfrazējot fatālo teicienu, varēs teikt: “Republikai ir vajadzīgi zinātnieki, republikai ir vajadzīga kultūra. Un muzeji.”

-----------------------
Priekšlasījumi akadēmiskajā konferencē “Zinātnes un kultūras mijiedarbība Latvijā un pasaulē” 2013. gada 10. decembrī