Nacionālās universitātes loma mazā valstī

7-02-2014

Profesors, Dr. habil. phys.Mārcis Auziņš.
Latvijas Universitātes rektors

Atceroties Latvijas Universitātes dibināšanu, Latvijas Universitātes ļaudis mīl citēt Marisa Vētras atmiņās rakstīto: ”Likās, ka tikai Latvijas Universitāti atklājot, ir pilnvērtīgi pasludināta arī Latvijas valsts”. Pirmajā brīdī varētu šķist nedaudz pārspīlēts, lai arī ļoti emocionāls apgalvojums. Taču tas ļoti labi atspoguļo Latvijas Universitātes kā nacionālās augstākās izglītības institūcijas un arī nacionālā zinātnes un pētniecības centra rašanās apstākļus un sentimentu, kas šo notikumu pavadīja.

Latvijas Universitāte neradās tukšā vietā. Ēkā Raiņa bulvārī 19, kurā izveidojās Latvijas Universitāte, pirms tam daudzus gadu desmitus bija darbojies, turklāt ļoti sekmīgi, Rīgas Politehniskais institūts. Eiropas augstākās izglītības vēsturē nav daudz tādu gadījumu, kad, veidojoties jaunai augstskolai, tās dibinātāji izlemj nevis uzskatīt to par tai pašā vietā darbojošās iepriekšējās augstskolas pēcteci, bet gan pasludināt, ka viss sākas no nulles, tā teikt, no baltas lapas. Tieši otrādi, netrūkst piemēru, kad saites ar iepriekšējo skolu bijušas ļoti nepārliecinošas, tomēr vēlme pārmantot tradīcijas un būt senai augstskolai izrādījušās stiprākas. Jābūt ļoti nopietniem iemesliem, lai Latvijas Universitātes veidotāji rīkotos citādi.

Šādi iemesli patiešām bija. Katrai jaunai atmodai ir vajadzīgs virzītājspēks. Ļoti bieži izrādās, ka šis virzītājspēks ir nacionālā inteliģence. Veidojoties Latvijas valstij 1918. gadā, Latvijas inteliģence pārsvarā bija skolojusies Pēterburgas un Tērbatas universitātēs – savas augstskolas nebija. Rīgas Politehniskais institūts gan pēc apmācības valodas, gan pēc profesoru sastāva, gan pēc savām tradīcijām bija vācu augstskola, latviešiem gan grūti pieejama, gan arī maz pievilcīga. Cara laikā no Rīgas Politehniskā institūta studentiem tikai 10–17 procentu bija latvieši. Veidojot Latvijas valsti, bija jāveido un jālolo arī sava nacionālā inteliģence, sabiedrības intelektuālā dzīve. Bez tādas nacionālās valsts attīstība būtu grūti iedomājama. Un tieši Latvijas Universitāte bija tā vieta, kur augt un veidoties nacionālajai inteliģencei.

Taču šādas nacionālās universitātes dibināšana radīja lielus izaicinājumus. Bija jāsavieno Latvijas Universitātes moto Scientiae et Patriae abas daļas – gan tēvzemei, gan arī zinātnei. Tas izrādījās sarežģītāk, nekā varēja šķist. Piemēram, 1920. gadā komiteja, kas balsoja par jauna profesora apstiprināšanu amatā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, nevarēja vienoties, vai baltvācietis, kurš noteiktos savas darbības posmos nav bijis īpaši lojāls Latvijas valsts idejai, bet kuram ir izcili akadēmiski sasniegumi, ir apstiprināms šai amatā vai tomēr nav. Kura moto daļa – Scientiae vai Patriae – ir izšķiroša šajā gadījumā. Tā Jānis Rainis, kurš bija šis komisijas loceklis, izteica šaubas, vai šāda kandidatūra ir apstiprināma. Tai pašā laikā baltu filologs Jānis Endzelīns esot iestājies par profesora apstiprināšanu amatā.

Šķiet, ka zināmas paralēles ar notikumiem un tendencēm, kas risinājās gandrīz pirms simt gadiem, var saskatīt arī mūsdienās. Mums jāspēj atrast pareizo līdzsvaru starp intelektuālās darbības mērķiem. No vienas puses, tā ir nacionālās identitātes kopšana, no otras, – akadēmisko rezultātu samērošana ar pasaules praksi un mūsu akadēmiskās dzīves padarīšana par šis pasaules prakses sastāvdaļu. Tas nozīmē, ka tie izaicinājumi un jautājumi, kā Latvijas akadēmiskajai sabiedrībai pareizi pastāvēt uz meridiāna, kurš vilkts no Scientiae uz Patriae, joprojām ir aktuāli.

Powered by Elxis - Open Source CMS