Līdz šim nebijis izdevums

21-02-2014
zv/zv462-2.jpg

Jānis Stradiņš, galvenais redaktors

Man ir gods šodien dot plašākai sabiedrībai, vismaz tās daļai, ieskatu četrsējumu akadēmiskajā rakstu krājumā “Latvieši un Latvija”, tajā ir apkopoti Latvijas zinātnieku jaunākie atzinumi akadēmiskā līmenī par latviešiem kā nāciju (etnosu) un par Latviju kā valsti, tās kultūru, literatūru, mākslu, mūziku, teātri un kino, arhitektūru, sportu, arī par zinātni, izglītību un citām būtiskām jomām. Pie šī darba 83 autori ir strādājuši četrus gadus, tajā summēti valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība” būtiskākie rezultāti starpdisciplinārā līmenī. Šāda veida kopdarbs atjaunotajā Latvijas valstī līdz šim nav ticis izveidots, ceru, ka mūsu sabiedrība vēl ilgi spriedīs, kas ir izdevies un kas nav izdevies.


Par jaunajām grāmatām priecājas gan akadēmiķe Ilga Jansone, gan LZA goda loceklis arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs
J. Brenča foto

Kā tapa akadēmisko rakstu izdevums?

Iecere veidot kopēju lieldarbu radās 2009. gada februārī, nobeidzot tolaik valsts pētījumu programmu “Letonika”. Sākotnēji par paraugu tika ņemts 1930.–32. g. izdotais divsējumu krājums ”Latvieši”, kas bija izdots pazīstamo zinātnieku arheologa Franča Baloža un valodnieka folklorista Pētera Šmita redakcijā, lai parādītu, kādā mērā latviešu humanitārās zinātnes ir pavirzījušās (vai aizkavējušās?) pa 80 gadiem. Sastādīju toreiz projektu – uzmetumu, kādas tēmas, manuprāt, būtu aplūkojamas. Ne visas piedāvātās tēmas tika akceptētas, ne visām izdevās atrast autorus, īpaši Letonikas programmas dalībnieku vidū, bet ilgstošu diskusiju rezultātā izkristalizējās nedaudz cits modelis, radās zināma koncepcija, lielā mērā stihiski, kas vairāk atbilda potenciālo autoru – letonistu vēlmēm un iespējām, kas vairāk atbilda pašreizējām nostādnēm par nacionālo identitāti. Jāatzīst, ka tas ļāvis dot plašāku skatījumu uz problēmām nekā vecajā krājumā. Manuprāt, kopumā tagadējo letonikas speciālistu izstrādātais, iedrošinos sacīt, unikālais kapitālizdevums vērtējams ne zemāk, bet, iespējams, pat stipri augstāk nekā tas, ko piedāvāja latviešu humanitāro zinātņu pārstāvji 1930.–32. gadā.

Programmu koordinēja Latvijas Zinātņu akadēmija, man bija gods būt par “Nacionālās identitātes” valsts programmas padomes vadītāju un vienlaikus par šī izdevuma galveno redaktoru. Taču uzreiz vēlos uzsvērt, ka mana loma nebūtu izceļama – galvenais darītājs bija akadēmiķis Tālavs Jundzis kopā ar valodnieci akadēmiķi Ilgu Jansoni, atsevišķo sējumu redaktoriem – Andreju Vasku, Gunti Zemīti, Viktoru Hausmani, Maiju Kūli. Tieši viņiem jāpateicas par to, ka lieldarbs tapis termiņā, ka izdevies sameklēt un pārliecināt autorus par kopdarba nepieciešamību (sākumā bija skepse), organizēt prasīgus recenzentus, saskaņot autortiesību lietas, īpaši attiecībā uz attēliem, izveidot, manuprāt, ļoti sarežģītos personrādītājus – attēli un personrādītāji šajā izdevumā ir vērtība par sevi. Izsaku dziļu pateicību Kristīnai Beķerei par saskaņošanas darbu, abām redaktorēm Inārai Stašulānei un Intai Rozenvaldei, māksliniecei Inārai Jēgerei, maketētājai Margaritai Stokai, Jelgavas tipogrāfijai, angļu tulkotājam Dr. Bruno Deksnim un, saprotams, vispirmā kārtā daudzajiem autoriem par paveikto. Darbā iezīmējas letonistikas lietpratēju sastrādāšanās rezultativitāte, jo autori lielākoties ir LU un tās institūtu, RTU, RSU, Biznesa augstskolas “Turība”, visu triju – Kultūras, Mākslas un Mūzikas akadēmijas, vairāku Latvijas muzeju vadošie speciālisti, arī “no malas” piesaistītie zinātnieki un kultūrdarbinieki, tādi kā Dr. Egils Levits, akadēmiķe Raita Karnīte, Ina Druviete, Juris Dreifelds, Jānis Streičs, Zigmunds Skujiņš, Ilmārs Ošiņš un Viesturs Zanders un vēl citi, arī Totalitārisma seku dokumentēšanas centra pētnieki Aldis Bergmanis un Indulis Zālīte.

Kāds ir četru sējumu saturs?

I sējums “Latvieši” skaidro latviešu un Latvijas vārda cilmi (ne visi zinās, ka vārds atvasināts no robežupes Latavas, kas nozīmē Mālupi), pašu baltu tautu cilmi, latviešu pakāpenisku evolūciju līdz nācijai, latviešu valodas un rakstības attīstību, latviešu etnisko simboliku, tradicionālo uzturu, apģērbu, folkloru, mitoloģiju. Nevaru kavēties pie katra raksta atsevišķi, taču šim sējumam ir raksturīga informācijas, arī jaunākās informācijas, pārbagātība un vienlaikus sistemātisks izklāsts.

II un III sējums stāsta par Latvijas valstiskumu, turklāt II sējums par laikmetu līdz 1988. – 1991. g., Latvijas valsti – izcīnīto un zaudēto, bet III sējums – par atjaunoto valsti. Būtiskais ir tas, ka Latvijas vēsturi mēs nesākam ar 1918. g. 18. novembri, pat ne ar 20. gadsimtu, bet iezīmējam agrīnā valstiskuma veidošanos Latvijas teritorijā pirms vācu invāzijas, Livonijas konfederāciju, Kurzemes un Zemgales hercogisti, Latvijas teritoriju lielvaru cīņu krustcelēs un tāpat Latvijas atrašanos zem svešām varām. Domāju, ka tādējādi mēs iezīmējam jaunu Latvijas vēstures modeli, daudz eiropeizētāku nekā līdz šim. Manuprāt, pa šo ceļu vēsturniekiem būtu jāvirzās, neakcentējot visu uzmanību tikai uz 20. gadsimta traģiskajām peripetijām un neveidojot Latvijas vēsturi vienpusīgi politizētu vienīgi nacionālās valsts koncepcijā. Latvijas daudzšķautnainā vēsture ir daudz sarežģītāka, pretrunās nomocīta, kaut Latvija patiešām izkūņojās kā nacionāla valsts – un tas ir neapstrīdams fakts, ko vēlamies uzsvērt, ar ko lepojamies.

III sējums aptver vēsturiska un juridiska rakstura pētījumus par neatkarības atjaunošanu, par Latvijas valsts nepārtrauktības koncepciju un latviešu trimdas lomu tās uzturēšanā. Būtiski nozīmīgi šajā ziņā ir Tālava Jundža un Edvarda Bruno Dekšņa un Kristīnes Beķeres raksti, arī Egila Levita būtiskais konceptuālais raksts par latviešu nāciju, Latvijas tautu un Latvijas valsti, kas būtībā ir viņa uzstādījums Satversmes jaunajai preambulai. Vairāki raksti veltīti Latvijas valsts konstitucionāliem pamatiem, demokrātijai Latvijā, latviešu juridiskai kultūrai un tiesiskai apziņai, Latvijas valstiskuma simboliem (atvainojiet, ka nenosaucu visus autorus). Ieskicētas Latvijas preses un citu plašsaziņas līdzekļu attīstības kontūras 19.–21. gadsimtā, diskutēta administratīvi teritoriālā iedalījuma, Latvijas demogrāfijas un tautsaimniecības attīstība, Latvijas ārpolitika, un Latvija raksturota kā ES dalībvalsts.

Un, visbeidzot, IV sējums vēstī par Latvijas kultūru, izglītību, zinātni. Tas veltīts ideju vēsturei, Eiropas vērtībām Latvijā, mazākumtautību devumam, īpaši izceļot arī Latvijas vēsturei izšķirīgi svarīgos vācbaltiešus, bet galvenais – sniedz atzinumus par latviešu literatūru, latviešu mūziku, koru dziedāšanu, dziesmu svētkiem, latviešu izpildītājmuziķiem pasaulē, kinomākslu, teātri, nacionālo grāmatniecību, latviešu sportiskiem sasniegumiem un pat latviešu seksualitāti (gan tikai laika posmā no 1914. g. līdz 1939. g.), runā arī par latviešu jaunatni un latviešu dzīvesspēku. Nav piemirsta arī izglītība Latvijā, toskait augstākā izglītība un arī zinātne, kuras pašreizējam stāvoklim Latvijā un sabiedrības attieksmei pret zinātni veltīti skarbi vārdi, tomēr iesakot arī zinātnē – nelielas valsts zinātnē saskatīt nacionālā lepnuma avotu, vairāk lepoties ar latviešu reālajiem sasniegumiem zinātnē par spīti atbalsta trūkumam no valsts puses.

Tādi ir galvenie četrsējumu rakstu krājuma satura ieskicējumi. Manuprāt, šiem krājumiem varētu būt paliekama vieta katra izglītota latvieša grāmatplauktā, īpaši, kamēr nav izdota Latvijas enciklopēdija (un tas nu ir mūsu valsts kauns, īstermiņa politikas rezultāts, ka esam un paliekam vienīgā no Baltijas valstīm, kam nav mūsdienīgas nacionālās enciklopēdijas, ja par tādu neuzskatām, manuprāt, pietiekami nenovērtēto Belokoņa enciklopēdiju).

Kā mūsu sējumus varētu vērtēt “Technopolis Group”?

Sagadījies, ka vienlaikus ar mūsu krājuma klajā laišanu esam saņēmuši “Technopolis Group” Latvijas zinātnisko institūciju vērtējumu un noklausījušies šīs ekspertīzes vadītāja Erika Arnolda ziņojumu.

Kādu vērtējumu varētu saņemt šodien prezentējamais krājums no šīs starptautiskās ekspertīzes? Domāju, vērtējums būtu ne pārāk augsts. I sējumu veidojis g. k. LU Latviešu valodas institūts, kas ekspertīzē saņēmis atzīmi ”2”. Taču vēlos te uzsvērt būtisku apstākli, ka atzīme ”2” nebūt nav neveiksmīga atzīme, tas viņu valodā nozīmē “adequate, satisfactory national player” (pietiekami labs nacionāla līmeņa spēlētājs). II sējumu pamatā veidojis LU Latvijas vēstures institūts sadarbībā ar LU Vēstures un filozofijas fakultāti, no kuriem pirmais starptautiskajā ekspertīzē izpelnījies atzīmi ”2”, bet otra – atzīmi ”3”, kas nozīmējot “”good level, strong national player with some international recognition” (labs līmenis, spēcīgs nacionāla līmeņa spēlētājs ar nelielu internacionālu atzīšanu”) . III sējumu par atjaunoto Latvijas valsti atkal pamatā veidojis “divnieku” saņēmēju kolektīvs – T. Jundža vadītais Baltijas stratēģisko pētījumu centrs un LU Latvijas vēstures institūts ar daudzu no malas pieaicinātu ekspertu – juristu, demogrāfu, valodnieku un ekonomistu līdzdalību. Savukārt IV sējumu par Latvijas kultūru, izglītību un zinātni veidojuši lielā mērā LU Literatūras, mākslas un folkloras institūts un LU Filozofijas un socioloģijas institūts, no kuriem pirmais vienīgais saņēmis atzīmi ”4”(ļoti labi, institūts ir spēcīgs internacionāls spēlētājs”), bet filozofi bijuši spiesti samierināties ar to pašu trijnieciņu. Tādā kārtā starptautiskajā “Technopolis” vērtējumā mūsu krājums varētu būt izpelnījies atzīmi starp ”2”un ”3”vai varbūt mazliet virs ”3”, kas nozīmētu kaut ko vidēju starp adekvātu un labu līmeni. Arī ekspertīzes kopsavilkumā ierakstīts, ka “viduvējā kvalitāte izpaužas apstāklī, ka pārsvarā te ir Latvijas problēmas, Latvijas komunikāciju kanāli, Latvijas vietējās konferences. Tas izolē Latvijas pētnieku kopību no starptautiskās zinātnes, mazina salīdzinošo kritēriju spiedienu uz šo kopību un tās izpratni par internacionālajām kvalitātes normām un kavē pat labu Latvijas pētījumu integrēšanos pasaules zinātnē. Protams, nacionāla tematika ir svarīga, bet izvērtējums liecina, ka līdzsvars [starp nacionālo un internacionālo] ir nepareizs”. Tālāk aizrādīts, ka vairāk būtu jāpublicē internacionālajā angļu valodā “peer reviewed” žurnālos. Jau no šī viedokļa vien mūsu izdevums nez vai varētu izpelnīties “Technopolis” labvēlību. Tā vadītājs sacīja, ka latvieši vēl mīt nacionālā romantisma stadijā, kurai norvēģi pēc Hamsuna (un – es piebildīšu – pēc Breivika) jau sen esot pārkāpuši.

Tā nu ir patiesība, un visumā jau es “Technopolis” vērtējumu – ja to interpretē adekvāti, bet nevis tā, kā to pasniedza Ķīlis un mūsu sensācijkārie masu mēdiji –, respektēju; šāds iespējams vērtējums man personiski nebūtu nekāds pārsteigums. Taču no rīta Kūles, Vaska, Zemīša, Jundža u. c. referātos dzirdējām, ka Latvijas norises tiek traktētas Eiropas, pat globālā līmenī.

Kāds varētu būt izdevuma pašnovērtējums?

Taču arī “Technopolis” procedūrā ievērojama loma ierādīta pašnovērtējumam un, ja man ļauts, es šī mūsu izdevuma atzīmi tomēr paaugstinātu par vienu vienību, vērtējot to starp ”3”(strong national player with some international recognition) un ”4” (very good, strong international player), turklāt īpaši nediferencējot atsevišķu sējumu kvalitāti. Negribētos vērtēt I sējumu par latviešiem un II – III sējumu par Latvijas vēsturi zemāk nekā IV sējumu par Latvijas kultūru, izglītību un zinātni, visi tie uzrakstīti aptuveni vienādā akadēmiskā līmenī, kaut gan – mēs visi laikam tam piekritīsim – ka Latvijas kultūru pašu un arī sportu varam vērtēt vismaz par 1 atzīmi augstāk nekā Latvijas valsti kopumā.

Bet, ja nu esmu sācis ar paškritisku vērtējumu, tad atļaujiet mazliet turpināt “Technopolis” garā. Vismaz 70% krājumā publicēto rakstu vērtēju ļoti augstu, kāda ceturtdaļa mani personiski apmierina mazāk, ne jau akadēmiskā līmeņa, bet drīzāk tēmas vērienīguma, izklāsta sistemātiskuma, izteiksmības, valodas, emocionalitātes ziņā, kam arī vajadzētu kļūt par humanitāro zinātņu obligātu komponenti. Tajā skaitā nesaudzēju, protams, arī paša rakstus par zinātni un augstāko izglītību, kurus graizot un pārveidojot radās savas nepilnības. Mūsu rakstu krājums rāda humanitāro zinātņu līmeni šīsdienas Latvijā. Daudzām tēmām nevarējām atrast autorus, piemēram, par jaunlatviešiem, jaunstrāvniekiem, “jaunnacionālistiem”, Piektā gada revolūciju, 1. pasaules karu, traģisko strēlnieku problēmu. Manā uztverē pārāk skopi un vienpusīgi ir runāts par nelaimīgo 50 gadu periodu no 1940. līdz 1990. gadam, trim okupācijām. Protams, totalitāro režīmu represijas, nacionālā pretestība ir jāuzsver, tā arī ir parādīta pietiekami objektīvi, daudz jaunu faktu. Taču laiks jau nebija apstājies arī toreiz, Latvijā notika modernizācija, kaut varbūt izkropļotā veidā, un pilnīga laikmeta kopaina neveidojas. Maz runāts par izdzīvošanu, pielāgošanos apstākļiem, konformismu un kolaborāciju. Saprotu, ka tās ir sāpīgas un nepatīkamas tēmas, taču igauņi runā par tām daudz atklātāk. Neuzskatu, piemēram, M. Ilmjerva grāmatu par īsti labu, īpaši Latvijas materiāls tur stipri izkropļots, taču viņš ir izvirzījis problēmu par kolaborāciju, t. s. Jūnija valdību tapšanu un viss tas kopā ir guvis starptautisku rezonansi.

Kas šķiet mazliet dīvaini, pilnīgi trūkst sociāldemokrātu un vispār “kreiso” lomas izvērtējuma 20. g. s. 1. puses vēsturē. II sējumā Rainis ir pieminēts 5 lappusēs, Menders gan 6 lappusēs (starp citu, arī Meierovics 5 lappusēs, Jānis Čakste – 3 lappusēs, Pauls Kalniņš – 2 lappusēs, Zemgals – nevienā), toties Andrievs Niedra 11 lappusēs un Kārlis Ulmanis 35 lappusēs. Varbūt tas atbilst šodienas latviešu vērtējumam, taču diez vai latviešu nācijas redzējumam 20. gadsimta pirmajā pusē, kad darbojās minētie sabiedriskie darbinieki un politiķi. Es nepiekrītu “Svaros” publicētajam pantiņam : “Rainis pirmo sēklu sēja, Ulman’s cūkas izaudzēja” – Ulmanis izaudzēja ne tikai cūkas, bet arī idejas, pašpaļāvību, patriotismu, un tas ļāva mums izdzīvot 50 gadus, saglabāt identitāti, taču Raini ar viņa vispārcilvēcīgajām idejām, ar viņa gara spēku, mēs šodien, liekas, esam lielā mērā pazaudējuši. Pat filozofiem liekas maz piedienīgi pieminēt Raini saistībā ar latviešu intelektuālās identitātes veidošanos. Manuprāt, Rainis un varbūt tautsaimnieks Kārlis Balodis bija tie latviešu intelektuāļi, kuriem varētu veltīt pat atsevišķus rakstus ne tikai IV, bet arī II sējumā, ja jau atsevišķi raksta par diženām personībām latviešu kino vai izpildītājmākslā. Rodas tāds kā paradokss, ka abiem šiem neapšaubāmi īsti izciliem latviešiem pašreiz aprit 150 gadi, un vismaz Rainis ar Aspaziju iekļauts UNESCO gadskārtu sarakstā, taču nav, kas par viņiem tā īsti interesētos, kā to konstatējām sarunā ar Gundegu Grīnumu un Ausmu Kantāni. Drīzāk jau Rainis pašreiz mums liekas interesantāks kā banku laupīšanas, ekspropriāciju ideologs, ko viņš ar Ferdinandu Grīniņu 1906. g. patiešām atbalstīja. Es piekrītu Bucenieces “Ideju vēsturē”(2005) izteiktajai atziņai, ka vajadzīgs “veidot jaunu, politiski neangažētu un akadēmiski brīvu skatījumu uz dzejnieka un politiķa Raiņa vietu Latvijā un, cerams, arī Eiropas ideju vēsturē”, tikai diemžēl to nedarām mēs. Bet piedodiet, ka aizrāvos – pēdējās nedēļās patiešām vairāk lasīju Raiņa dienasgrāmatas un vēstules nekā “Latvieši un Latvija” pēdējās korektūru loksnes, lai gūtu mazliet balansētāku pieeju. Arī “atkušņa posmam” Latvijas vēsturē, kas mums devis Ziedoni, Vācieti, Belševicu, bet kuriem, diemžēl nav atradusies vieta ne II, ne III sējumā. Nav arī kāda īpaša raksta par latviskumu, par latviešu dzīvesziņu, taču sapratne par to intuitīvi izriet no daudzajiem rakstiem par valodu, folkloru, tradīcijām u. tml. Taisnību sakot, nav arī raksta par kristīgajām vērtībām, to aizstāj raksts par kristīgajām konfesijām un jaunajām garīgajām kustībām. Toties ir plašs un argumentēts Maijas Kūles raksts par Eiropas vērtībām Latvijā.

Kā vērtējam latviešus skatā no malas?

Un vēl viena lieta, kas palikusi ārpus krājuma. Tas ir latviešu kā etnosa kopējais raksturojums, pašnovērtējums un nākotnes izredzes. Kā tos vērtētu “Technopolis skatā no malas? Tas ir tas sāpīgākais jautājums.

Par to gan ieminējies akadēmiķis Andrejs Veisbergs I sējuma noslēguma rakstā, tomēr aprobežojoties ar Latvijas un latviešu atainojumu angļu valodas avotos – tur tas ir pretrunīgs, tajos retajos gadījumos, kad latvieši tikuši ievēroti vispār.

Domāju, ka latviešu raksturojums dažādos laikmetos ir bijis stipri dažāds, sākot ar Paulu Einhornu 17. g. s., Garlību Merķeli 18. g. s. beigās, Johanu Georgu Kolu 19. g. s. . Es šoreiz gribētu sniegt Raiņa sniegto raksturojumu pirms 100 gadiem, Kastaņjolā, 1912. g. 2. martā, dienasgrāmatā:

Latvieši ir apdāvināti, vairāk nekā šveicieši, krievi un vācieši. Varbūt vēl vairāk apdāvināti itālieši, ātrāk uzķer, bet atkal ātri pazaudē, fantastiski, grib, šķiet, ar viltus līdzekļiem.izgudrotāju – J. S.]. Avīzēs vienā dienā – latviešu inženiers pieteicis karstgaisa krāsni un otrs – vīnstīgu potējamo mašīnu Krievijā. Mums būs dabā arī organizatori. Vajag uz to aizrādīt, tad to meklēs. Tos sevī meklēs un atradīs. Ja nē, tad pašam jāuzņemas šī organizācija: Nogrimušas pilis vai tautas organizēšana?”

Mums ir zināma izturība, kas varbūt mantota no vācu apspiešanas. Bet šveicieši ar savu neinteliģenci ir savu zemi organizējuši uz vislabāko. Viņiem daudz kārtības, izturības, sistēmas. Tās nav mūsu raksturā. To vajag iegūt.

Vajag garīgi organizēt savu tautu. < .. > Mums ir daudz atradēju [

Vai šodien pēc diviem pasaules kariem, Brīvības kara, piecām okupācijām un 23 neatkarības gadiem var apgalvot to pašu? Vai var, vai drīkst, pēc tām trakajām izkaušanām, cilvēkzudumiem, emigrācijām, no kurām šī, pēdējā, stāv otrajā vietā pēc 1915.–17. gada bēgļu gaitām, apgalvot to pašu? Vai latvieši kā kopums vēl ir pasionāra, darbīga, uzņēmīga, izgudrotspējīga tauta, ja mūsu genofonds ir tik noplicināts, ja mūsu demogrāfija jau ilgstoši ir bēdīga?

Krājums “Latvieši un Latvija” nesniedz atbildi uz šiem jautājumiem, bet tas var palīdzēt atrast mums pašiem – katram savu atbildi uz jautājumu, kā “Technopolis” līdzīga organizācija varētu vērtēt latviešu nāciju un Latvijas valsti.

Un te nu atkal tikai pašnovērtējums. Latvieši joprojām ir čakla, darbīga, talantīga, zināmās jomās arī uzņēmīga, bet, galvenais, ļoti sīksta, pacietīga, pieticīga, iecietīga un nevardarbīga tauta. Taču demogrāfija, emigrācija, valdošo aprindu savtīgums, sašķeltība, patērētājfilozofija ir tās, kas šodien gremdē latviešus un Latvijas tautu. Personiski es šodien liktu atzīmi starp ”3”un ”4”, tuvāk ”4”, ar lielu cerību uz atdzimšanu, lielāku ideālismu.

Kāda atzīme izliekama Latvijas valstij un tās attieksmei pret zinātni?

Kas attiecas uz Latvijas valsti šodien, tad izlikt tai atzīmi ir drīzāk politisks nekā akadēmisks jautājums. Atkarībā no partejiskās piederības, vērtīborientācijas dažādas aprindas vērtēs valsti dažādi. Manā uztverē daudzos, taču ne visos aspektos mūsdienu Latvijas valsts ir mazāk dinamiska nekā pirmskara Latvija, “pirmā republika”, kura progresēja straujāk, kur vērtību skala varbūt tomēr bija augstāka, kur augstāka bija darba ētika un dzīves ētika, kur daudz augstāks bija patriotisms, kaut arī nedrīkst pārvērtēt arī tās sasniegumus. Bija liela sabiedrības nevienlīdzība, liela nevienlīdzība starp Latgali un pārējo Latviju, taču, šķiet, tomēr ne tik liela kā tagad. Taču gluži peļama nebūtu arī pašreizējā valsts, bieži esam pārāk kritiski pret sevi.

Kategoriski jānoraida viedoklis, ka mūsdienu Latvijas valsts būtu vērtējama ar zemākajām atzīmēm “Technopolis” skalā. Vienā otrā ziņā varbūt arī esam veiksmes stāsts, galu galā ES dalībvalsts, NATO valsts, itin kā “zelta miljardam” piederoša valsts, itin kā vidēji augstu stāvoša ANO pasaules valstu vidū. Visumā tomēr esam attīstījušies labvēlīgā virzībā uz augšu, pat par spīti lielajai krīzei, un, kā rāda Eurobarometer, ar dzīvi esam apmierināti, taču mūsu tautsaimniecības attīstības gaita 21. gadsimtā ir bijusi vismaz pārāk grumbuļaina. Jāatzīst rūgtā patiesība, ka tieši atgūtās neatkarības gados esam atkrituši atpakaļ salīdzinājumā ar abiem mūsu kaimiņiem Baltijā un atpalicība no Igaunijas kļūst arvien jūtamāka, kaut nevajadzētu to dramatizēt.

Šo problēmu skar arī Sandra Sebre rakstā par latviešu dzīvesspēku IV sējumā, pasvītrojot, ka pat krīzes laikā, 2009. gadā 54% latviešu bija apmierināti ar dzīvi (Eurobarometer). Nupat Eurobarometer vēstī, ka 68% iedzīvotāju Latvijā ir apmierināti ar dzīvi, apmēram tikpat cik Igaunijā un Lietuvā (vidēji ES ir 75%). Tas nozīmē, ka tauta nav noskaņota pesimistiski, pat par spīti lielajai emigrācijai un negatīvajai demogrāfijai (Latvija 1991.g. – 2013. g. zaudējusi 650 tūkstošu cilvēku., t. i. veselu Rīgu), tomēr skatās nākotnē cerīgi, ir pieticīga. Tomēr jāatzīst, ka mūsdienu Latvija pārsvarā ir vecu cilvēku valsts, un tas visam uzliek savu zīmogu.

Ja atgriežamies pie zinātnes politikas, pie zinātnes finansējuma un zinātnes stratēģijas Latvijā, tad te “Technopolis” vērtējums ir bijis visskarbākais. Tajā tieši sacīts, ka no Latvijas zinātnes problēmām, es citēju “visfundamentālākā (most fundamental) ir a b s o l ū t i z e m a i s pētījumu finansējums sistēmā kā tādā. Katrai attīstītai valstij jāfinansē sava zinātne permanenti. Īslaicīgs finansējums ir noderīgs lai atbalstītu pārejas posmā, bet nespēj uzturēt lietu kārtību kā tādu (“business as usual”)”. Īpaši tas attiecas uz humanitārām zinātnēm, jo tās nu nesaņem atbalstu no Eiropas fondiem, kā eksaktie, praktiski orientētie pētījumi.

Pateicība IZM un sponsoriem

Esam ļoti pateicīgi Izglītības un zinātnes ministrijai par finansiālu (tomēr – ne morālu) atbalstu šī pētījuma veikšanā, taču atļaušos atgādināt, ka aizpērn ministrija atņēma līdzekļus, lai mūsu monumentālais izdevums vispār varētu ieraudzīt dienas gaismu iespiestā veidā. Trūkstošos 30 tūkstošus latu saziedoja firma Grindeks, firma Itera Latvija, Juris Savickis, Pjotra Avena fonds, Beleviča Saules aptieka, Atis Sausnītis un Ivars Strautiņš – latviešu uzņēmēji vai Latvijā darbojošies uzņēmēji un mecenāti, bez viņiem šis izdevums nebūtu varējis ieraudzīt dienas gaismu, un par to mūsu sirsnīgs paldies privātajiem mecenātiem, par viņu labo gribu.

Kas svarīgāks – atbalss ārzemju vai pašmāju lasītājos?

Nezinu, kā šo izdevumu vērtēs starptautiski, autoriem pašiem jāpieliek pūles, lai mēs paši pazītu kaut vai šo latviešu versiju. Mēs šos sējumus popularizētu ārpus Latvijas. Jādomā par versijas veidošanu angļu, varbūt arī vācu un krievu valodā, lai darītu akadēmisku informāciju par Latviju pieejamu zinātnes pasaulei.

Par jau nedaudzo vācbaltiešu reakciju par mūsu krājuma iznākšanu liecina Volfrāma Bīlenšteina man janvārī adresētā vēstule, kurā viņš apliecina gandarījumu par paša izcilā, bet kādreiz latviešu nonicinātā letonista Augusta Bīlenšteina objektīvo novērtējumu mūsdienu Latvijā un mūsu darbā. Aizkustinošā kārtā viņš pievieno arī pēdējās dzīvās Augusta Bīlenšteina mazmeitas Ingas fon Knorres pašrocīgi rakstīto š. g. 6. janvāra vēstuli, kurā 95 gadus vecā kundze “visu Bīlenšteinu vārdā sirsnīgi sveic Jūs un m ū s u Dzimteni kā Bīlenšteinu dzimtas seniore”. Tas ir apliecinājums, ka Latvijas vēsture ir mūsu kopīga vēsture, par spīti gadsimtu aizvainojumiem un naidam, kas tik spilgti izpaudās 1905. gadā. Domāju, ka mūsu lieldarbā rastais vēstures izlīdzinājums ir viena no tā atzīstamākajām vērtībām, tāpat kā līdzsvarota Latvijā un trimdā radīto vērtību sintēze.

Taču svarīgāk par starptautisku vērtējumu Vācijā, Krievijā, Eiropā, pasaulē, šķiet nepieciešamība, lai šie sējumi nokļūst mūsu bibliotēkās, augstskolās, skolās, kļūst pieejami ne tikai Rīgā, bet arī provincē, lai tie dod ierosmes pārdomām, lai tos ja nu ne lasa, tad vismaz pāršķirsta, aplūko vizuālo daļu, atsauces, personrādītājus, gūst pārbaudītu informāciju, spriedumus, bet ne aizspriedumus.

Kas jāpaveic nākotnē?

Nākamajā Letonikas valsts pētījumu funkcionēšanas posmā (2014–15? – 2018. g.) veidojamajā internacionālajā izdevumā vairāk būtu jāuzsver Latvija reģionālā un starptautiskā aspektā, nacionālās un eiropeiskās identitātes mijiedarbību dažādos laikmetos, letonistikas saistību ar baltistiku (arī lituanistiku), izteiktāk jāiezīmē Latvijas vieta Baltijas valstu starpā un Baltijas jūras reģionā, Eiropā un pasaulē, tagad, pagātnē un nākotnē, vēsturiskā starpnieka funkcijas starp Austrumiem un Rietumiem, multikulturālā Rīga un Latvija, mūsu, latviešu nācijas un mūsu, Latvijas valsts nākotnes izredzes. Varbūt par autoriem jāizvēlas arī ārvalstu pētnieki, bet noteikti jāpiesaista visi spējīgi rakstītāji Latvijā, īpaši jaunie cilvēki, arī ārpus Letonikas programmas strādājošie.

Ir skaidrs, ka letonistiem jāaug arī pašiem, jāceļ pētnieciskais līmenis, domu skaidrība un izteiksmība, jāizprot, ko ārzemju speciālisti zina par Latviju, kas viņiem skaidrojams īpaši, jo latviešu un Latvijas problēmas pasaulē ne vienmēr ir tās populārākās un izprotamākās, tās jārisina komparatīvā aspektā.

Bet pagaidām mūsu “Nacionālās identitātes” valsts programmas padomes un rakstu redkolēģijas vārdā aicinu ņemt par labu to, kas iznācis, šos četrus sējumus, lasīt, studēt, vērtēt, kritizēt. Tajos ietverts tas, ko, mūsuprāt, spēj dot humanitārās zinātnes pašreizējā Latvijā, kādas tās ir, ar to finansējumu un atbalstu zinātniekiem, arī jaunajiem, kāds nu tas ir.

Powered by Elxis - Open Source CMS