LZA prezidents Ojārs Spārītis
Latvijas Augstskolu profesoru asociācijas konferencē LU aulā 2014. gada 6. februārī

Cienītā izglītības un zinātnes ministre Ina Druvietes kundze, godātie Latvijas Augstskolu Profesoru asociācijas vadītāji – cienītā Baiba Rivžas kundze, godātais Uldi Grāvīša kungs, godātais Juri Krūmiņa kungs! Cienītās profesores, godātie profesori!

Atļaujiet man savā un LZA kolēģu vārdā izteikt gandarījumu un apbrīnu IZM ministrei Inai Druvietei par politiķa cienīgu stāju 4. februāra piketā pie Ministru kabineta, gudri un principiāli atbalstot valsts izraudzīto vienīgo pareizo nostāju izglītības iegūšanai Latvijas Republikā – īstenojot mācības vispārizglītojošajās skolās valsts valodā. Ar to Jūs esat iemantojusi daudz atbalstītāju, lai gan jāsaprot, ka piketētāju pusē diezin vai pieauga Jūsu draugu skaits.

Esmu novērojis mūsdienu ātrās dzīves un tikpat ātri zūdošā laika savdabību: mēs kļūstam racionālāki, lietišķāki un pat apsveikuma uzrunās Jaunajā gadā vai jubilejas reizēs ieliekam ikdienas rūpju dzemdētu aktualitāti. Tāds nolūks šoreiz ir arī man, jo darām taču savu ikdienas darbu, mācību gads vēl tikai pusē, un ar jaunām uzvarām vēl nevar lepoties, ja nu vien tikai ar jaunu valdību.

Dalīšos ar jums savās rūpēs, jo esam taču kolēģu vidū, kuri ir vistiešākajā sasaistē ar studentiju – mūsu pamat– un vidējās izglītības subjektu, ar mūsu bērniem. Vidējās mājsaimniecības lielums Latvijas statistikā ir 2,5 cilvēku liels. Tas nozīmē, šis statistiskais lielums – 0,5 bērna, kas pieder diviem statistiskajiem vecākiem, mums ir ļoti dārgs. Un mēs nedrīkstam viņu nedz pazaudēt, nedz izaudzināt par brāķi.

Ziemas sesijā LMA, pēc tam, kad biju vairākiem studentiem piedāvājis kārtot eksāmenu atkārtoti, viens no viņiem bez jebkāda aizvainojuma sacīja: “Jūs ar saviem jautājumiem, ar savām uzdotajām tēmām un kursa darbiem esat vienīgais pasniedzējs, kurš spiež mūs domāt”. Vai gan man paša brīvā laika un mīļā miera labad vajadzēja šim studentam atbildēt, ka turpmāk būs citādi? Ražot brāķi nav manā dabā, un studenti nāks un ies, līdz eksāmenos spēs uzrādīt domāšanas aizmetņus. Kāpēc tāda inkvizīcija? Vien aiz izmisuma, kad 1. septembrī es saņemu jaunos studentus kā iepriekšējās izglītības pakāpes brāķi un esmu spiests pirmā bakalaura cikla mācību gadu vadīt kā faķīrs, mācot lasīt un saprast rakstīto, mācot konspektēt būtisko, mācot lietot zinātniskos avotus, un mācot atšķirt to no sēnalu literatūras. Mūsu pirmkursnieki, kuri par Raini, Upīti vai Pumpuru ir tikai kaut ko dzirdējuši, bet šaubās, vai tie ir mitoloģiski varoņi vai mūsu laikabiedri, diemžēl neprot veidot savu rakstu struktūru, formulēt pētāmās problēmas, analizēt datus un paraugus, veikt novērojumus, secināt un vispārināt. Un šādā situācijā mēs vēl diskutējam par to, vai tikai “nabaga bērna” cilvēktiesības netiks aizskartas, rosinot viņu mācīties eksaktos priekšmetus, kuri ir pirmais un galvenais instruments domāšanas attīstīšanai.

Vai jūs nebiedē statistika, ka 37% no vidusskolu absolventiem izmanto repetitorus un pērk no tiem pašiem saviem vidusskolas skolotājiem papildus kontaktstundas, lai apgūtu vidusskolas vielu, iemācītos pamatzināšanas grūtākajos priekšmetos un sagatavotos iestājai augstskolās? Vai tādā gadījumā mēs varam runāt par vidējās izglītības kvalitāti Latvijā? Un kādu studējošo kvalitāti caurmērā mēs varam cerēt iegūt augstskolās, ja bāzes materiāls ir nekvalitatīvs? Vai jūs neredzat, ka Latvijas garīgā vide paliek arvien plānāka, jo Latvija no intelektuālas nācijas pārvēršas par pakalpojumu sniedzēju nāciju – frizieru, gultu klājēju, pavāru, automehāniķu un lielveikalu pārdevēju nāciju, kas no profesijas iegūšanas viedokļa pats par sevi nav nekas peļams? Taču mani satrauc akadēmiskā intelektuālisma, zinātniskās kompetences sašaurināšanās un valsts iedzīvotāju skaitliskās samazināšanās dēļ progresējošais daudzu vitāli svarīgu pētniecības nozaru speciālistu trūkums. Par maz akadēmiski izglītotu prātu Latvijai – tā jau ir traģēdija gan Letonikas studijām, gan pārējām tautsaimniecībai nozīmīgām nozarēm, kurās cilvēku trūkums jau ir jūtams kā akūta problēma. Tas ir pamatā arī Latvijas kā valsts ekonomiskajai un politiskajai mazspējai, jo, izzūdot inteliģencei, nācija vairs nespēs sevi atražot kā intelektuālu kopumu, kā attīstāmu veselumu.

Nē, es neceļu paniku, bet papildinu ar savu pieredzi vien to, ko 2012. gada nogalē savā dokumentā ir fiksējusi ALLEA (All European Academies) ekspertu grupa, kura pētīja zinātnē balstītas izglītības stāvokli ES zemēs un rosināja nacionālajām Zinātņu akadēmijām enerģiski rīkoties, “lai pirmskolas vecuma audzināšanas iestādēs, pamata – un vidusskolās pārvarētu intereses trūkumu par zinātnes un tehnoloģiju nozarēm skolēnu vidū un šai degradācijai sekojošo studentu skaita sarukumu matemātikas, inženierzinātņu un tehniskajās fakultātēs, sāktu enerģiski apkarot progresējošu sabiedrības zinātnisko interešu pagrimumu, kā sekas ir zinātnisko pamatiemaņu trūkums darba tirgū pieejamā darbaspēka prasmēs”.

Es uzrunāju profesūru, cerot, ka šajā auditorijā sacītais sasniegs dzirdīgas ausis garīgas, sociālas, ekonomiskas, un, ja vajadzīgs, arī politiskas atmodas rosināšanai. Mums atkal ir jauna valdība, akadēmiski izglītota ministre, jūsu kā akadēmiski izglītotu mācībspēku ētiskais imperatīvs, lai apjaustu kritiena dziļumu un sāktu domāt, kā piecelties.