Zinātnes Vēstnesis
- 2014.g. 24.februāris
LZA prezidents Ojārs Spārītis
Latvijas Augstskolu profesoru asociācijas konferencē LU aulā 2014. gada 6.
februārī
Cienītā izglītības un zinātnes ministre Ina Druvietes kundze,
godātie Latvijas Augstskolu Profesoru asociācijas vadītāji – cienītā Baiba
Rivžas kundze, godātais Uldi Grāvīša kungs, godātais Juri Krūmiņa kungs!
Cienītās profesores, godātie profesori!
Atļaujiet man savā un LZA kolēģu vārdā izteikt gandarījumu un
apbrīnu IZM ministrei Inai Druvietei par politiķa cienīgu stāju 4. februāra
piketā pie Ministru kabineta, gudri un principiāli atbalstot valsts izraudzīto
vienīgo pareizo nostāju izglītības iegūšanai Latvijas Republikā – īstenojot
mācības vispārizglītojošajās skolās valsts valodā. Ar to Jūs esat iemantojusi
daudz atbalstītāju, lai gan jāsaprot, ka piketētāju pusē diezin vai pieauga Jūsu
draugu skaits.
Esmu novērojis mūsdienu ātrās dzīves un tikpat ātri zūdošā
laika savdabību: mēs kļūstam racionālāki, lietišķāki un pat apsveikuma uzrunās
Jaunajā gadā vai jubilejas reizēs ieliekam ikdienas rūpju dzemdētu aktualitāti.
Tāds nolūks šoreiz ir arī man, jo darām taču savu ikdienas darbu, mācību gads
vēl tikai pusē, un ar jaunām uzvarām vēl nevar lepoties, ja nu vien tikai ar
jaunu valdību.
Dalīšos ar jums savās rūpēs, jo esam taču kolēģu vidū, kuri ir
vistiešākajā sasaistē ar studentiju – mūsu pamat– un vidējās izglītības
subjektu, ar mūsu bērniem. Vidējās mājsaimniecības lielums Latvijas statistikā
ir 2,5 cilvēku liels. Tas nozīmē, šis statistiskais lielums – 0,5 bērna, kas
pieder diviem statistiskajiem vecākiem, mums ir ļoti dārgs. Un mēs nedrīkstam
viņu nedz pazaudēt, nedz izaudzināt par brāķi.
Ziemas sesijā LMA, pēc tam, kad biju vairākiem studentiem
piedāvājis kārtot eksāmenu atkārtoti, viens no viņiem bez jebkāda aizvainojuma
sacīja: “Jūs ar saviem jautājumiem, ar savām uzdotajām tēmām un kursa darbiem
esat vienīgais pasniedzējs, kurš spiež mūs domāt”. Vai gan man paša brīvā
laika un mīļā miera labad vajadzēja šim studentam atbildēt, ka turpmāk būs
citādi? Ražot brāķi nav manā dabā, un studenti nāks un ies, līdz eksāmenos spēs
uzrādīt domāšanas aizmetņus. Kāpēc tāda inkvizīcija? Vien aiz izmisuma, kad 1.
septembrī es saņemu jaunos studentus kā iepriekšējās izglītības pakāpes brāķi un
esmu spiests pirmā bakalaura cikla mācību gadu vadīt kā faķīrs, mācot lasīt un
saprast rakstīto, mācot konspektēt būtisko, mācot lietot zinātniskos avotus, un
mācot atšķirt to no sēnalu literatūras. Mūsu pirmkursnieki, kuri par Raini,
Upīti vai Pumpuru ir tikai kaut ko dzirdējuši, bet šaubās, vai tie ir
mitoloģiski varoņi vai mūsu laikabiedri, diemžēl neprot veidot savu rakstu
struktūru, formulēt pētāmās problēmas, analizēt datus un paraugus, veikt
novērojumus, secināt un vispārināt. Un šādā situācijā mēs vēl diskutējam par to,
vai tikai “nabaga bērna” cilvēktiesības netiks aizskartas, rosinot viņu mācīties
eksaktos priekšmetus, kuri ir pirmais un galvenais instruments domāšanas
attīstīšanai.
Vai jūs nebiedē statistika, ka 37% no vidusskolu absolventiem
izmanto repetitorus un pērk no tiem pašiem saviem vidusskolas skolotājiem
papildus kontaktstundas, lai apgūtu vidusskolas vielu, iemācītos pamatzināšanas
grūtākajos priekšmetos un sagatavotos iestājai augstskolās? Vai tādā gadījumā
mēs varam runāt par vidējās izglītības kvalitāti Latvijā? Un kādu studējošo
kvalitāti caurmērā mēs varam cerēt iegūt augstskolās, ja bāzes materiāls ir
nekvalitatīvs? Vai jūs neredzat, ka Latvijas garīgā vide paliek arvien plānāka,
jo Latvija no intelektuālas nācijas pārvēršas par pakalpojumu sniedzēju nāciju –
frizieru, gultu klājēju, pavāru, automehāniķu un lielveikalu pārdevēju nāciju,
kas no profesijas iegūšanas viedokļa pats par sevi nav nekas peļams? Taču mani
satrauc akadēmiskā intelektuālisma, zinātniskās kompetences sašaurināšanās un
valsts iedzīvotāju skaitliskās samazināšanās dēļ progresējošais daudzu vitāli
svarīgu pētniecības nozaru speciālistu trūkums. Par maz akadēmiski izglītotu
prātu Latvijai – tā jau ir traģēdija gan Letonikas studijām, gan pārējām
tautsaimniecībai nozīmīgām nozarēm, kurās cilvēku trūkums jau ir jūtams kā akūta
problēma. Tas ir pamatā arī Latvijas kā valsts ekonomiskajai un politiskajai
mazspējai, jo, izzūdot inteliģencei, nācija vairs nespēs sevi atražot kā
intelektuālu kopumu, kā attīstāmu veselumu.
Nē, es neceļu paniku, bet papildinu ar savu pieredzi vien to,
ko 2012. gada nogalē savā dokumentā ir fiksējusi ALLEA (All European Academies)
ekspertu grupa, kura pētīja zinātnē balstītas izglītības stāvokli ES zemēs un
rosināja nacionālajām Zinātņu akadēmijām enerģiski rīkoties, “lai pirmskolas
vecuma audzināšanas iestādēs, pamata – un vidusskolās pārvarētu intereses
trūkumu par zinātnes un tehnoloģiju nozarēm skolēnu vidū un šai degradācijai
sekojošo studentu skaita sarukumu matemātikas, inženierzinātņu un tehniskajās
fakultātēs, sāktu enerģiski apkarot progresējošu sabiedrības zinātnisko interešu
pagrimumu, kā sekas ir zinātnisko pamatiemaņu trūkums darba tirgū pieejamā
darbaspēka prasmēs”.
Es uzrunāju profesūru, cerot, ka šajā auditorijā sacītais
sasniegs dzirdīgas ausis garīgas, sociālas, ekonomiskas, un, ja vajadzīgs, arī
politiskas atmodas rosināšanai. Mums atkal ir jauna valdība, akadēmiski
izglītota ministre, jūsu kā akadēmiski izglītotu mācībspēku ētiskais imperatīvs,
lai apjaustu kritiena dziļumu un sāktu domāt, kā piecelties.