Jāzeps Pīgoznis

15.09.1934 – 28.05.201

Astoņdesmitajā dzīves gadā no šīs pasaules šķirās mūsu goda akadēmiķis Jāzeps Pīgoznis. Mūžs bija pietiekoši ilgs, ja par normu pieņemam Vecajā derībā minētos 70 gadus. Bet, ja par mēru izmantosim talanta plaukumu, skaidro prātu, erudīciju un sirds dāsnumu, tad aiziešana no dzīves bija priekšlaicīga, ko traģiski pārdzīvojām visi, kas viņu patiesi cienām un mīlam. Un ne jau saņemot vēsti liktenīgā 28.maija pēcpusdienā, bet daudz, daudz agrāk, kad kļuva zināma ļaunā slimība, kas līdzīga naves spriedumam.

Tiesa, gadās brīnumi. Un viņš tam ticēja Un arī mēs, ka laimēsies tādu piedzīvot. Bet ir noticis nenovēršamais, un Zinātņu akadēmija ir spiesta atvadīties no sava lepnuma, no izcilā gleznotāja, grafiķa, tēlnieka, sabiedriskā darbinieka, mākslas pedagoga un Latvijas patriota Jāzepa Pīgožņa. Šis ir viņa jubilejas gads. Tāda vēriena mākslinieki parasti to atzīmē ar plašām savu darbu izstādēm. Bet Jāzeps atteicās, kaut piedāvājumu netrūka. Viņš negribēja neko lielu, – jo izrādīšanos ir bijis bezgala daudz. Tās atņemtu laiku. Formas pēc piekrita satādīt mazu kompāniju sv. Pētera baznīcā ar diviem savējiem, kas nākuši “no vienas debesu puses”, no Latgales. Un tie bija Gundega Rancāne un šo rindu autors. Mēs zinājām, ka slimība progresē, bet mākslinieks ieradās, kaut gaitā gaužām nevarīgs, bet ar smaidu un sauli acīs. Tā bija pēdējā izstāde viņa dzīvē, un to vadīja LZA prezidents Ojārs Spārītis. Jāzeps nerunāja, tikai gaiši klausījās, kā pāri mums jau dzīvodams. Mums gribējās kaukt uz debesīm, bet mēs smaidījām viņam pretim. Spārīša kungs atklāja klātesošajiem jauno pārsteigumu ko sagatavojis jubilārs. Viņš ir uzrakstījis savas atmiņu grāmatas otrā daļu par studiju laiku Mākslas akadēmijā. Pirmo daļu, par bērnību Latgalē un ceļu uz Rīgu, kur mazais Jāzepiņš tika uzņemts Rozentāļos, viņš jau bija devis lasīt tuvākiem draugiem. Protams, ar satraukumu, vai vērts tādu izdot un laist tautā. Bet velti, jo to, ka gleznotājam jāraksta, mudināja daudzi. Talants, ja kādam Dievs to devis, nav vientuļš. Tas starojās vairākās šķautnēs. Arī valodā. Katrs Pīgožņa stāstījums bija līdzība iz dzīves, kā to darīja gan Lao Dzi, gan Jēzus Kristu, gan brašais kareivis Šveiks. Kad kādu stāstu nācās dzirdēt jau citā sabiedrībā, es apbrīnoju viņa valodas uzburto ainu precizitāti. Citi lidzīgos gadījumos pieviļ. Detaļas mainās un gadās, ka svarīgais pat izkūp. Bet Pīgoznis visas lietās un norisēs prata ievērot zīmējuma precizitāti, jo zīmēšana bija viņa kaislība vēl pirms skolas gadiem. Puika arī citās mācībās izrādījās bezgala apķērīgs, tā ka Dravnieku pamatskolas pirmajā klasē uzkavējās tikai divas nedēļas. Šai Silmalas pagasta lauku skoliņai un līdz ar to visai Latvijas mākslas laimējās ar gudru Latgales lauku skolas direktoru, kurš tūdaļ novērtēja Jāzepiņa izcilību un pats personīgi aizveda uz Rīgu, lai iekārtotu Jāņa Rozentāla mākslas vidusskolā. Kad nākošais mākslinieks ieradās metropolē, viņš izrādījās vismazākais starp rozentāļu censoņiem un tā arī tika iesaukts par Mazo, ko neņēma ļaunā, jo viss ir labs, ko Dieviņš devis. Un šī atziņa starot staroja no mazā latgalieša, un tās gaišums apbūra lielākos vienaudžus. Parasti atzinību var gūt ar kādu savas personības izcilību fiziskajā, garīgajā vai ētiskajā aspektā. Arī ar talantu, taču mākslas skolas audzēkņiem tā bija ikdiena. Rozentāļos no svara bija gara orientācija, skats uz rītdienu, uz Latviju un lielo, bezgala skaisto dzīvi, kas gaidīt gaida tikai viņus, jo tāpēc vien Dievs tika radījis šo pasauli, lai tanī sevi apliecinātu Indulis Ranka, Uldis Pauzers, Aleksandrs Dembo, Gunārs Krollis, Dailis Rožlapa, Gunārs Piesis, Aivars Gulbis un, protams, arī viņš vismazākais augumā. Bet spēcīgais garā, ko ātri vien sāk just tie, kam cepure augstākā līmenī nekā mazajam, ņiprajam latgalietim, kam acis kvēloja kā ogles, bet valoda plūda rāma un apdomīga kā prātīgam zemniekam. Tā sākumā smīdināja, ne jau akcenta, bet naivuma dēļ, kā lielajiem šķita. Taču ātri tie saprata, ka ne jau vientiesība tos uzrunā, bet dvēseles skaidrība, pēc kuras katrs jaunībā neapzināti tiecās. Lielie atklāja, ka mazajam var uzticētie un juta, ka viņš tos sapratīs ikvienā lietā un noslēpumā. Daudz velāk jau sirmā, panākumiem bagātā vīrā, profesorā es nebeidzu apbrīnot attieksmi pret līdzcilvēku. Un ne tikai es, bet ikviens kam laimējās ar viņu tikties. Pirms septiņiem gadiem mēs kopā piedalījāmies plenērā Lietuvas mazpilsētiņa Veiseijā. Tikai nedēļu. Taču līdz šai dienai vietējā sabiedrība atcerās Jāzepu kā apbrīnojamu parādību. Viņš likās it kā ne no šīs pasaules, drīzāk nācis no gadsimtiem sena sapņa, no utopijas, kurā dzīvos nākotnes cilvēki. Viņš bija pretstats sen pieņemtajam mākslinieka tēlam ar bohēmu, jaunrades egoismu un nevērību pret sadzīves normām. Pīgoznis neatzina radošo dopingu nikotīna, alkohola vai kāda citas vielas veidā. Pret līdzcilvēku izturējās ar godbijību, kā redzēdams katrā no mums līdzību ar Radītāju. Bet sadzīves normas un nosacījumi bija tikpat kā viņa brīvības sinonīmi. Ir maz tādu, kas to izjūt tik augstā humanisma pakāpē, tikpat kā Derību ar Dievu. Un tanī pašā laikā viņš bija kauls no mākslinieka kaula. Arī stājā, paskatā. Jāzepa jaunībā vīri ar bārdu bija retums, pat izleciens pret valdošo lietu kārtību un protesta zīme, ko jaunaie mākslinieks demontrēja pasaulei. Un tas nebūt nav pretrunā ar iepriekš teikto, jo boļševisms pašā būtībā bija amorāls režīms, kurā neatradīsim ne kripatu no Derības ar Dievu. To gadu skolām caur pionieru un komjaunatnes organizācijām tika pieprasīta liela politiski sabiedriskā aktivitāte. Paldies Dievam, ka Latvijā gudru pedagogu vadībā tā tika virzīta lietderības gultnē. Jau rozentāļos lielie pus pa jokam, pus aiz kūtruma daudzas kopējās padarīšanas uzkrāva Mazajam, ko šis ar prieku veica, jo bija radināts pie darba. Un kā tas iesākās, tā turpnājās visu mūžu. – Oi, puiseit, tev ir golva!– tā pēc vairākiem gadiem brīnījās kaimiņu veči, kad ieraudzīja, ka Jezupeņš Reigā ne tikai zīmēt vien bija mācījies, bet prata no akmens izcirst kapa pieminekli tēvam. Un ne tikai to. Mums jāatdot gods tai Latvijas kultūras zelta paaudzei, kas, dzimusi vēl pirmskara Latvijā, līdz ar mātes krūti ieņēma sevī brīvās valsts garu, lai ar laiku kļutu par tiltu uz Latvijas neatkarību. Vēlākos gados, kas iegājuši vēsturē kā komunistiskā režīma stagnācija, mūsu māksla un kultūra piedzīvoja leģendāru uzplaukumu. Grandiozās Mākslas dienas, līdzi tām tik pat vērienīgās Dzejas, Teātra un Kino dienas nācijas zemapziņā pamazām lēja stingrus nākamās brīvvalsts pamatus. Un šinī gaitā klāt aktīvai profesinālajai darbībai glezniecībā, grafikā, tēlniecībā un pedagoģijā pašā viducī, pašā serdē ir Jāzepa Pīgožņa lielā pašaizliedzīgā atdeve un veikums. Gan Mākslas akadēmijas, gan Mākslinieku savienības darbā. Pat vairāk, viņa vārds klāt citiem izcilajiem māksliniekiem kļuva Latvijas zīme. Jo kā grāmatu ilustrators, kā plakātists, kā medaļu veidotājs mūsu Pīgoznis darbojās ārpus Latvijas robežām un arī kā sakaru veicinātājs ar kaimiņu republiku mākslinieku savienībām, rikojot kopējās izstādes, plenērus un seminārus. Īpaša, intīma vietā viņa sirdī visu mūžu bija dzimtajai pusei Lagalei. Viņš to apmīļoja savās gleznās un darbojās līdzi tās kultūras norisēm, it kā dzīvotu Rēzeknē, Preiļos vai Krāslavā. Viņš tika godināts ar valsts visaugstākajām atzinībām, gan saņemot Trīszvaigžņu orderni, gan Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa statusu. Bet ir kāda atzinība, kuru izcilais mākslinieka stādīja augstāk par visām. ….Tas notika Latgales laukos. Viņš gleznoja. Netālu ganījās govis. Slaukšanas laikā ieradās saimniece. Ieraudzījusi svešinieku ar jocīgiem darba rīkiem, tā tenterēja šim klāt un padevusi labdienu pieklājīgā atstatumā sastinga. Gleznotājs nelikās traucēts, lai skatās, jo kā nekā tās ir viņas ganības. Brīdi vērojusi otas triepienus sirmā māmuļa gogbijīgi teica:–,,Pīgoznis”. Mākslinieka roka nolaidās. Tantiņa, novēlējusi Dievpalīgu, pagriezās un devās pie savas gotiņas. Jāzepa sirds pletās plašumā. Tanī ieauga lauki un paklani līdz horizontam un pāri tam līdz pašai Rīgai. Gleznotājs raudzījās uz aizejošso zemnieci kā brīnumu. Vienkāršas vecas sieviņas paskatā viņu bija atzinusi Latvija. Bet es teiktu– nākamība, jo viņš, sasniedzis meistarības virsotni, prata atrauties no tās, lai paceltos jaunā, jau savas patības orbitā, kurā līdzīgi zvaigznei mirdzēs vārds– Jāzeps Pīgoznis.

Jānis Streičs