Zinātnes Vēstnesis
- 2014.g. 9.jūnijs
 |
Stāsta LZA prezidents Ojārs Spārītis
2014. gada maijā divu nedēļu laikā Latvijas Zinātņu akadēmija
bija kļuvusi par arēnu diviem pasaules mēroga notikumiem, divām plaša mēroga un
amplitūdas konferencēm.
EASAC konferences dalībnieki Latvijas Zinātņu akadēmijā J. Brenča
foto |
No 8. Līdz 10. maijam Rīgā viesojās 18 zemju pārstāvji no visas
pasaules, visiem kontinentiem, atskaitot Austrāliju un Antarktīdu. Šie cilvēki
pārstāvēja ICOMOS – starptautisko pieminekļu un aizsargājamo vietu
padomes delegātus, kuri katrs savā zemē ir galvenais atbildīgais par kultūras
pieminekļu restaurāciju un saglabāšanu. Visi šie cilvēki, bija braukuši uz Rīgu,
lai dalītos savā pieredzē un saņemtu pieredzi no zemes, kas, atrazdamās Eiropas
centrā, cenšas to kultūras pieminekļu veidolā kopt un attīstīt. Žēl, ka šis
pasākums notika divas nedēļas pirms Rundāles pils restaurācijas darbu noslēguma,
taču viesiem tika sniegts pilns ieskats Latvijas kultūras vērtībās, kur Imants
Lancmanis iepazīstināja ar pilīm un muižām, parādīdams mūsu kultūras mantojuma
greznāko un senāko posmu, akadēmiķis Jānis Krastiņš cēla priekšā Rīgas
vēsturiskās vērtības un Rīgas jūgendstila arhitektūras izsmalcinātību kā
pasaules līmeņa kvalitāti, savukārt Jānis Dripe parādīja Rīgas izaugsmes vīzijas
un to, kā tā attīstās vai nu saskaņā, vai neatkarīgi no vīzijām, kādas
neatkarīgā Latvija ir spējusi uzburt savā iztēlē.
Pārējo zemju pārstāvji atskatījās uz tādu pasaules kultūras
mantojuma aizsardzībā ļoti svarīgu dokumentu kā Venēcijas harta, kas tika
pieņemta 1964. gadā kā dokuments, kurš pēckara jau atjaunotajā Eiropā izstrādā
un piedāvā metodiskus norādījumus, kā izturēties pret kultūras mantojumu tā
daudzveidībā, kādus principus ievērot kultūras mantojuma izmantošanā, kad mums
tas ir jāpatērē kā patērētājsabiedrībai, un kādiem konservācijas un
restaurācijas pamatprincipiem ir jātiek ievērotiem, ja šo kultūras mantojumu,
uzlabojot tā tehnisko stāvokli, mēs gribam atstāt pēctečiem, Un tā no dažādām
Eiropas, Amerikas, Āfrikas zemēm atbraukušie delegāti stāstīja savu zemju
pieredzi, modelējot to, kā viņi, rēķinoties ar Venēcijas hartas likumu
universālo dabu, izprot kultūras mantojuma konservāciju savās mājās.
Rīgā, Zinātņu akadēmijas telpās, notika iepazīšanās ar pēckara
gadu kultūras mantojumu, jo Zinātņu akadēmijas ēka atrodas pēckara gadu kultūras
mantojuma riska zonā. Uz šī kultūras mantojuma izvērtējuma tika celti
teorētiskie un restaurācijas ētikas pamati, lai skatītos uz pēckara mantojumu no
60., 70., 80. gadu konteksta, jo tik jauna vēsture vēl nav tikusi izvērtēta –
vai hruščovkas Ķengaragā ir vai nav vērtība, vai Bulduros nojauktais
restorāns “Jūras pērle” bija vērtība vai ne. Vai Bulgārijā kūrortā “Zelta
smiltis” uzceltās sanatorijas, klubi, kultūras nami, restorāni un SPA centri ir
vērtība vai nav un vai mūsu “Baltic Beach Hotel” ir pareizi risinājis savu
atjaunošanas uzdevumu. Vai tas ir saskaņā ar tādiem likumus un principus
definējošiem dokumentiem, kā Venēcijas harta, vai arī pret šiem objektiem drīkst
izturēties pilnīgi voluntāri: jaukt, spridzināt un tad tukšā vietā celt
kaut ko pilnīgi jaunu. Tātad, kur parādās vēstures vērtību slānis un kā tas tiek
definēts.
Pilnīgi kompleksā veidā ar vēsturiskā mantojuma polifoniju mēs
iepazināmies Turaidas pils muzeja kompleksā, kur Anna Jurkānes kundze
konferences otrajā dienā bija mūsu namamāte, izrādot visu vides, dabas,
arheoloģijas, etnogrāfijas, viduslaiku arhitektūras, 18.– 19. – 20. gadsimta
kultūras mantojuma daudzpusību un reizē arī muzeoloģisko daudzveidību un
modernitāti, kādā strādā Turaidas muzejs, parādot, ka tas ir pilnīgi tiesīgs
pretendēt uz pasaules kultūras mantojuma statusu, uz ko muzejs mērķtiecīgi
dodas. Un es gribu teikt, ka, Latvijā viesojoties šiem augstākās kvalifikācijas
restaurācijas speciālistiem (viņu vidū ir daudzi eksperti, kurus UNESCO
organizācija izmanto deleģēšanai arī citu zemju mantojuma izvērtēšanas procesā),
bija ļoti svētīgi parādīt visai pasaulei, kā kultūras mantojumu saprot Latvijā,
Rīgā un kā mēs to protam adaptēt turpmākajai dzīvei.
22. – 34. maijā Rīgā savu pirms gada pieteikto vizīti
organizēja EASAC – European Academies Science Advisory Council jeb
Eiropas Zinātņu akadēmiju zinātniski konsultatīvā padome. Tā pastāv jau apmēram
20 gadu kā Eiropas Savienības vadošā institūciju, kas atbild par izglītību un
zinātni, Zinātņu akadēmiju deleģēto pārstāvju, pārsvarā prezidentu un
viceprezidentu, un Eiropas Padomes pārstāvju kopīgi izveidota institūcija, kura,
analizējot ne tikai Eiropas Savienības valstu zinātnisko potenciālu un
sasniegumus, bet arī mazspēju zinātnes attīstībā, mēģina izdarīt tik tālejošus
secinājumus, lai dotu eksperta cienīgus padomus Eiropas Savienības pašiem
augstākajiem vadības ešeloniem, kā, koncentrējot zinātnes efektivitāti, celt
zinātnes kvalitāti un vistiešākā veidā ietekmēt ražošanu, lai Eiropā ražošana un
zinātne būtu konkurētspējīga, un jaunie atklājumi nenogultos atvilktnēs, bet
tiktu pārvērsti produktā.
Rīgā viesojās 31 pārstāvis no 21 valsts (ieskaitot Latviju).
Eksotiski viesi bija Azerbaidžānas Zinātņu akadēmijas pārstāvji, kuri, izsakot
vēlēšanos piedalīties šajā pasākumā, iezīmēja savu mērķtiecīgi izraudzīto ceļu
tuvoties Eiropas Savienības valstīm un mēģināt izlauzt gan savai zinātnei, gan
savai izglītībai logu uz Eiropu. Ja viņi ir izvēlējušies Latviju par savu
tramplīnu, mēs varam tikai priecāties.
EASAC pārstāvji, ciemojoties Rīgā, pārrunāja trīs
galvenos darbības virzienus – vides programmas, kurās tiek skatīti
visdaudzveidīgākie vides saglabāšanas un attīstīšanas jautājumi, sākot jau ar
apdraudētību dzīvajai dabai, ko nes pesticīdi, mākslīgie mēslojumi un
visdažādākās ķimikālijas, ar kurām tiek apstrādāti lauki. Tiek runāts, piemēram,
arī par bišu populācijas aizsardzību. Svarīgi bija šajā panelī izvērtēt
ekstrēmās klimatiskās izmaiņas, ko pasaulē nes gan globālā sasilšana, gan
rūpnieciskie, tehnoloģiskie un citi blakusprodukti, kas arī ietekmē klimatu.
Protams, ka šeit tika vērtēta arī ūdeņu izmantošanas drošība, jo pasaules jūru
piesārņojums ar katru dienu pieaug gan ar fiziskiem, gan ķīmiskiem produktiem,
bet planētas dzīvība un veselība ir atkarīga no ūdeņu tīrības. Pasaules ūdeņu
veselība tiek visu laiku vērota, lai apjaustu, cik tālu tā ir spējīga paciest
cilvēku ļaunprātīgo iedarbību un kad cilvēku nepareizā attieksme ir jāpārtrauc,
lai tā nepārsniedz kritisko līmeni.
EASAC ekspertu skaitu un deleģējumu drīkst noteikt pašas
zinātņu akadēmijas, jo tās ir tiesīgas izvirzīt šajā vides monitorēšanas
programmā savus kompetentākos pārstāvjus, un tad visi kopā, apsekojot gan
planētas, gan Eiropas vidi, viņi izdara globālus secinājumus ar rekomendācijām
gan konkrētiem reģioniem un konkrētām vietām, gan vispārīgiem ieteikumiem, kas
Eiropas Savienības valstīm būtu darāms, lai tās savu dzīves telpu pēc iespējas
ilgstoši saglabātu, spējīgu pretoties nelabvēlīgām klimata un vides izmaiņām. Šī
bija programma, par ko viesi diskutēja pirmām kārtām.
Otra programma ir biozinātņu jeb dzīvības zinātņu programma,
kurā tiek vērtēti riski antibiotiku iedarbībai uz dabu, augiem, cilvēku un
dzīvnieku veselību. Tiek vērtēti sintētiskās bioloģijas kritēriji un iespējas to
attīstīt vai ierobežot. Tiek domāts par to, kā planētas un Eiropas Savienības
iedzīvotāju veselības aizsardzībā ieviest modernākas metodes, saistīt to ar
elektroniskās testēšanas un katra indivīda veselības stāvokļa novērtēšanas
iespējām, lai ģimenes ārsti vai ārstniecības institūcijas katrā zemē varētu
prognozēt, kāds ir iedzīvotāju veselības stāvoklis, kam individuāli nepieciešama
kāda profilakse, kā nodrošināt katram atbilstošu ārstēšanu, lai saglabātu viņa
veselību un spēju pretoties kaitīgām ietekmēm pēc iespējas ilgākā laika periodā.
Trešā programma bija enerģētikas programma, kur tika vērtēta
Eiropas Savienības valstu enerģētikas neatkarība un koordinācija, kas īpaši
aktuāla kļuva pēc Eiropas un Ukrainas konflikta saasināšanās, – ja līdzšinējo
enerģijas patēriņa un ieguves sfēru sāk apdraudēt ārēji politiski vai ekonomiski
apstākļi. Tā ir viena lieta. Cits aspekts ir alternatīvā enerģētika, ar kuru mēs
jau esam saskārušies, bet kuras iespējas vēl nebūt nav izsmeltas. Tātad – saules
enerģijas apguve, biogāze, koģenerācijas staciju veidošana, mazo upju
izmantošana, paisuma–bēguma resursu izmantošana, lielo upju caurteces enerģijas
izmantošanas iespējas u.c. resursi.
Šajā enerģētikas programmā ir kāds īpašs moments, ar kuru ir
spiestas rēķināties arī pasaules vadošās industrijas zemes. Tas ir atkritumu
pārstrāde kā enerģētikas avots energoresursu papildināšanai, bet arī atkritumu
pārstrādes un uzglabāšanas ceļā iegūto blakusproduktu likvidēšana. Tā ir gan
atomelektrostaciju, gan termoelektrostaciju cieto vai šķidro kaitīgo
blakusproduktu likvidēšana. Līdz šim attīstītās zemes tos mēdz augstā
tehnoloģiskā līmenī ievadīt dziļi zemē kilometru un vairāk dziļumā. Arī šai
cilvēku iedarbībai uz zemes dziļākajiem slāņiem ir kaitīgas sekas, ko jau šobrīd
sāk novērot, izvērtēt un apsvērt, kas būtu darāms, lai civilizācijas un
industrijas atkritumi, ja tie nav iznīcināmi, tiktu deponēti tādā veidā, ka
neradītu bīstamas sekas civilizācijai.
Viens no pašiem galvenajiem EASAC tikšanās mērķiem bija
gadu pirms Latvijas prezidentūras Eiropas Savienībā pārbaudīt Latvijas zinātnes
dzīvotspēju, potences, kā arī zinātnes finansējuma un atdeves efektivitāti – to,
cik Latvijas zinātne šobrīd ir modernā līmenī, cik tā ir spējīga atsaukties
piedāvājumiem un saslēgties kopā ar pasaules pētnieciskajiem institūtiem, lai
radītu kopējas globālas vērtības dažādās nozarēs, bet arī, lai izvērtētu to, vai
Latvijas zinātnes administrēšana, kā tas tiek darīts ar likumdevēju institūciju
un valsts izpildvaras institūciju palīdzību, – vai tas ir optimāls, objektīvs,
attīstību veicinošs vai kavējošs. Sanāksmes pirmās dienas pēcpusdienas programmā
bija Latvijas stunda, kuru kā Latvijas sasniegumu un iespēju brīdi
demonstrēšanas piedāvājām mēs. Uz sarunu uzaicinājām Vjačeslavu Kaščejevu un
Osvaldu Pugoviču, profesorus no Latvijas Universitātes un Organiskās sintēzes
institūta. V. Kaščejevs kā partneris Andrim Ambainim, kurš spējis piesaistīt
lielus ES līdzekļus un iesaistīt šajā pašvadītajā pētniecības projektā
ievērojamu Eiropas zinātnieku skaitu, izcili pierādīja Latvijas zinātnes
avangarda lomu šajā nozarē. Savukārt Organiskās sintēzes institūta direktora
vietnieks Osvalds Pugovičs, stāstot par sava institūta tehnoloģiskajām iespējām,
sasniegumiem, starptautiskajiem kontaktiem un dalību pasaules farmakoloģijas
procesos, izpildot sarežģītus sintēzes reakciju pasūtījumus un pēc tam tos
atdodot atpakaļ farmakoloģijas industrijai, būtībā parādīja arī šīs Latvijas
zinātnes nozares ārkārtīgi augsto konkurētspēju. Mēs bijām uzaicinājuši
piedalīties izglītības un zinātnes ministri Inu Druvieti, viņa cēla priekšā savu
redzējumu, kā viņa kā nozares vadītāja un kā politisks darbinieks redz
izglītības un zinātnes attīstību saistībā ar ražošanu. Savukārt ministrijas
valsts sekretāre Sanda Liepiņa parādīja, kāda valsts institūciju redzējumā un
valsts budžeta kontekstā ir plānota Latvijas zinātnes izaugsme skaitļos, gados,
proporcijās. Parlamenta deputāts, Inovāciju apakškomisijas vadītājs Arvils
Ašeradens ļoti moderni un tālredzīgi spēja analizēt šodienas Latvijas zinātnes
politikas administrēšanas nepilnības, un no valdības puses apsolīja atbalstu
tur, kur nepieciešams valdības pamudinājums un kompromisa māka. Šis uzdevums
pēdējā laikā izvirzās priekšplānā saistībā ar BIRTI definētajiem mērķiem, lai
rastu atbalsi Ekonomikas ministrijas projektos, kuri zinātnieku radīto
teorētisko izstrādņu produktu pārvērstu reālā ražošanas produktā, ieinteresējot
Latvijas uzņēmējus attīstīt infrastruktūru, lai Latvijā radītos produktus ražotu
masveidā un iegūtu lielāku atdevi katram Latvijas zinātnē un ražošanā ieguldītam
eiro. Ja Igaunija no zinātnē un ražošanā ieguldītām investīcijām atpelna 400
eiro pret 100 investētajiem eiro, tas ir – 400 %, tad Latvija pelna 180 %, tas
ir, pie iedotajiem 100 eiro klāt piepelna vien 80 eiro. Saimniekojam četras
reizes neefektīvāk kā igauņi, izniekojam četras reizes vairāk naudu mīkstajās
komponentēs, kas ir konferenču organizēšana, papīru pārcilāšana, kontaktu
veidošana, it kā patentu reģistrēšana, bet neviens patents vēl neražo produktu.
Tādēļ visvājākais moments Latvijas zinātnes un ražošanas sazobē ir tas, kuru
zinātnieki mēģina pārvarēt, vēršoties pie Ministru prezidentes Laimdotas
Straujumas un lūdzot viņu kā spēcīgāko politisko figūru būt tai, kura nodrošina,
lai Izglītības un zinātnes ministrijas paspārnē strādājošo zinātnisko
institūciju radītais teorētiskais produkts tiktu likts lietā sadarbībā ar
Ekonomikas ministriju, kurai jānodrošina šī produkta pārnese uz ražotāju. Lai
zinātnieks izgudro, ražotājs ražo un pa vidu būtu pēc iespējas mazāk šķēršļu un
nelietderīgi izmantotu līdzekļu.
Šī pasākuma noslēgumā EASAC risināja arī iekšējās
lietas, ievēlot jaunus locekļus un aicinot savās rindās līdz šim nepārstāvētu
zinātņu akadēmiju pārstāvjus, gan arī mēģinot izdiskutēt līdzekļu piesaistes un
programmu tematikas jautājumus. Tika nolemts, ka nākošā EASAC tikšanās
būs Ženēvā 22.–23. novembrī, kur Šveice kā Eiropas Savienībā neietilpstoša zeme
mēģinās parādīt savas priekšrocības un iespējamos mīnusus tam, ka tā atrodas
šķietami autonomā situācijā. Ekonomiski un zinātniski Šveice ir iesaistīta visos
globālajos procesos, kurus nevar apiet un bez kuriem šodienas zinātnes attīstība
nav iespējama, jo, pastāvot tikai katrai valstij pašai par sevi, tā nevar
attīstīties. Tas arī ir EASAC jeb Eiropas Zinātņu akadēmiju konsultatīvās
padomes mērķis – veidot pēc iespējas labākas attiecības starptautiskā līmenī,
lai zemes varētu lobēt ES budžetā tos zinātnes un tehnoloģiju, inovāciju
attīstībai izdevīgākos projektus, kas Eiropas Savienības ekonomikai var ātrāk
dot efektīvu rezultātu. Katra šāda tikšanās pārvēršas par Eiropas ekonomikas
stiprināšanas un attīstīšanas pasākumu, kurā tiek analizētas gan kļūdas, gan
cēloņi.
Par abu konferenču norises sekmēm un nevainojamo gaitu es gribu
pateikties Zinātņu akadēmijas kolēģiem, maniem darbiniekiem Ārlietu sakaru
nodaļā, Zinātņu akadēmijas nodaļu vadītājiem, nodaļu sekretārēm, administrācijas
sekretārēm, kuri katrs savā nozarē atrada Eiropas zinātniekiem cienīgus
partnerus no mūsu zinātnieku vides un padarīja šos pasākumus tādus, ka
atvadoties abas delegācijas, gan ICOMOS, gan EASAC delegācijas spieda
roku un teica, ka sen nav pieredzējušas tik perfektu pasākumu norisi, precīzu tā
administrēšanu, viesmīlīgu uzņemšanu un, protams, arī skaistu pilsētas vidi, kas
spēja visus iepriecināt.
Rīgas pilsētas tūrisma reklāmas uzņēmums “Live Riga” ar savu
reklāmas produkciju atbalstīja abus mūsu pasākumus un ir Latvijas Zinātņu
akadēmijai ļoti labs partneris. Par to mūsu visu sirsnīgs paldies.