Stāsta LZA prezidents Ojārs Spārītis 2014. gada maijā divu nedēļu laikā Latvijas Zinātņu akadēmija bija kļuvusi par arēnu diviem pasaules mēroga notikumiem, divām plaša mēroga un amplitūdas konferencēm. EASAC konferences dalībnieki Latvijas Zinātņu akadēmijā J. Brenča foto

No 8. Līdz 10. maijam Rīgā viesojās 18 zemju pārstāvji no visas pasaules, visiem kontinentiem, atskaitot Austrāliju un Antarktīdu. Šie cilvēki pārstāvēja ICOMOS – starptautisko pieminekļu un aizsargājamo vietu padomes delegātus, kuri katrs savā zemē ir galvenais atbildīgais par kultūras pieminekļu restaurāciju un saglabāšanu. Visi šie cilvēki, bija braukuši uz Rīgu, lai dalītos savā pieredzē un saņemtu pieredzi no zemes, kas, atrazdamās Eiropas centrā, cenšas to kultūras pieminekļu veidolā kopt un attīstīt. Žēl, ka šis pasākums notika divas nedēļas pirms Rundāles pils restaurācijas darbu noslēguma, taču viesiem tika sniegts pilns ieskats Latvijas kultūras vērtībās, kur Imants Lancmanis iepazīstināja ar pilīm un muižām, parādīdams mūsu kultūras mantojuma greznāko un senāko posmu, akadēmiķis Jānis Krastiņš cēla priekšā Rīgas vēsturiskās vērtības un Rīgas jūgendstila arhitektūras izsmalcinātību kā pasaules līmeņa kvalitāti, savukārt Jānis Dripe parādīja Rīgas izaugsmes vīzijas un to, kā tā attīstās vai nu saskaņā, vai neatkarīgi no vīzijām, kādas neatkarīgā Latvija ir spējusi uzburt savā iztēlē.

Pārējo zemju pārstāvji atskatījās uz tādu pasaules kultūras mantojuma aizsardzībā ļoti svarīgu dokumentu kā Venēcijas harta, kas tika pieņemta 1964. gadā kā dokuments, kurš pēckara jau atjaunotajā Eiropā izstrādā un piedāvā metodiskus norādījumus, kā izturēties pret kultūras mantojumu tā daudzveidībā, kādus principus ievērot kultūras mantojuma izmantošanā, kad mums tas ir jāpatērē kā patērētājsabiedrībai, un kādiem konservācijas un restaurācijas pamatprincipiem ir jātiek ievērotiem, ja šo kultūras mantojumu, uzlabojot tā tehnisko stāvokli, mēs gribam atstāt pēctečiem, Un tā no dažādām Eiropas, Amerikas, Āfrikas zemēm atbraukušie delegāti stāstīja savu zemju pieredzi, modelējot to, kā viņi, rēķinoties ar Venēcijas hartas likumu universālo dabu, izprot kultūras mantojuma konservāciju savās mājās.

Rīgā, Zinātņu akadēmijas telpās, notika iepazīšanās ar pēckara gadu kultūras mantojumu, jo Zinātņu akadēmijas ēka atrodas pēckara gadu kultūras mantojuma riska zonā. Uz šī kultūras mantojuma izvērtējuma tika celti teorētiskie un restaurācijas ētikas pamati, lai skatītos uz pēckara mantojumu no 60., 70., 80. gadu konteksta, jo tik jauna vēsture vēl nav tikusi izvērtēta – vai hruščovkas Ķengaragā ir vai nav vērtība, vai Bulduros nojauktais restorāns “Jūras pērle” bija vērtība vai ne. Vai Bulgārijā kūrortā “Zelta smiltis” uzceltās sanatorijas, klubi, kultūras nami, restorāni un SPA centri ir vērtība vai nav un vai mūsu “Baltic Beach Hotel” ir pareizi risinājis savu atjaunošanas uzdevumu. Vai tas ir saskaņā ar tādiem likumus un principus definējošiem dokumentiem, kā Venēcijas harta, vai arī pret šiem objektiem drīkst izturēties pilnīgi voluntāri: jaukt, spridzināt un tad tukšā vietā celt kaut ko pilnīgi jaunu. Tātad, kur parādās vēstures vērtību slānis un kā tas tiek definēts.

Pilnīgi kompleksā veidā ar vēsturiskā mantojuma polifoniju mēs iepazināmies Turaidas pils muzeja kompleksā, kur Anna Jurkānes kundze konferences otrajā dienā bija mūsu namamāte, izrādot visu vides, dabas, arheoloģijas, etnogrāfijas, viduslaiku arhitektūras, 18.– 19. – 20. gadsimta kultūras mantojuma daudzpusību un reizē arī muzeoloģisko daudzveidību un modernitāti, kādā strādā Turaidas muzejs, parādot, ka tas ir pilnīgi tiesīgs pretendēt uz pasaules kultūras mantojuma statusu, uz ko muzejs mērķtiecīgi dodas. Un es gribu teikt, ka, Latvijā viesojoties šiem augstākās kvalifikācijas restaurācijas speciālistiem (viņu vidū ir daudzi eksperti, kurus UNESCO organizācija izmanto deleģēšanai arī citu zemju mantojuma izvērtēšanas procesā), bija ļoti svētīgi parādīt visai pasaulei, kā kultūras mantojumu saprot Latvijā, Rīgā un kā mēs to protam adaptēt turpmākajai dzīvei.

22. – 34. maijā Rīgā savu pirms gada pieteikto vizīti organizēja EASAC – European Academies Science Advisory Council jeb Eiropas Zinātņu akadēmiju zinātniski konsultatīvā padome. Tā pastāv jau apmēram 20 gadu kā Eiropas Savienības vadošā institūciju, kas atbild par izglītību un zinātni, Zinātņu akadēmiju deleģēto pārstāvju, pārsvarā prezidentu un viceprezidentu, un Eiropas Padomes pārstāvju kopīgi izveidota institūcija, kura, analizējot ne tikai Eiropas Savienības valstu zinātnisko potenciālu un sasniegumus, bet arī mazspēju zinātnes attīstībā, mēģina izdarīt tik tālejošus secinājumus, lai dotu eksperta cienīgus padomus Eiropas Savienības pašiem augstākajiem vadības ešeloniem, kā, koncentrējot zinātnes efektivitāti, celt zinātnes kvalitāti un vistiešākā veidā ietekmēt ražošanu, lai Eiropā ražošana un zinātne būtu konkurētspējīga, un jaunie atklājumi nenogultos atvilktnēs, bet tiktu pārvērsti produktā.

Rīgā viesojās 31 pārstāvis no 21 valsts (ieskaitot Latviju). Eksotiski viesi bija Azerbaidžānas Zinātņu akadēmijas pārstāvji, kuri, izsakot vēlēšanos piedalīties šajā pasākumā, iezīmēja savu mērķtiecīgi izraudzīto ceļu tuvoties Eiropas Savienības valstīm un mēģināt izlauzt gan savai zinātnei, gan savai izglītībai logu uz Eiropu. Ja viņi ir izvēlējušies Latviju par savu tramplīnu, mēs varam tikai priecāties.

EASAC pārstāvji, ciemojoties Rīgā, pārrunāja trīs galvenos darbības virzienus – vides programmas, kurās tiek skatīti visdaudzveidīgākie vides saglabāšanas un attīstīšanas jautājumi, sākot jau ar apdraudētību dzīvajai dabai, ko nes pesticīdi, mākslīgie mēslojumi un visdažādākās ķimikālijas, ar kurām tiek apstrādāti lauki. Tiek runāts, piemēram, arī par bišu populācijas aizsardzību. Svarīgi bija šajā panelī izvērtēt ekstrēmās klimatiskās izmaiņas, ko pasaulē nes gan globālā sasilšana, gan rūpnieciskie, tehnoloģiskie un citi blakusprodukti, kas arī ietekmē klimatu. Protams, ka šeit tika vērtēta arī ūdeņu izmantošanas drošība, jo pasaules jūru piesārņojums ar katru dienu pieaug gan ar fiziskiem, gan ķīmiskiem produktiem, bet planētas dzīvība un veselība ir atkarīga no ūdeņu tīrības. Pasaules ūdeņu veselība tiek visu laiku vērota, lai apjaustu, cik tālu tā ir spējīga paciest cilvēku ļaunprātīgo iedarbību un kad cilvēku nepareizā attieksme ir jāpārtrauc, lai tā nepārsniedz kritisko līmeni.

EASAC ekspertu skaitu un deleģējumu drīkst noteikt pašas zinātņu akadēmijas, jo tās ir tiesīgas izvirzīt šajā vides monitorēšanas programmā savus kompetentākos pārstāvjus, un tad visi kopā, apsekojot gan planētas, gan Eiropas vidi, viņi izdara globālus secinājumus ar rekomendācijām gan konkrētiem reģioniem un konkrētām vietām, gan vispārīgiem ieteikumiem, kas Eiropas Savienības valstīm būtu darāms, lai tās savu dzīves telpu pēc iespējas ilgstoši saglabātu, spējīgu pretoties nelabvēlīgām klimata un vides izmaiņām. Šī bija programma, par ko viesi diskutēja pirmām kārtām.

Otra programma ir biozinātņu jeb dzīvības zinātņu programma, kurā tiek vērtēti riski antibiotiku iedarbībai uz dabu, augiem, cilvēku un dzīvnieku veselību. Tiek vērtēti sintētiskās bioloģijas kritēriji un iespējas to attīstīt vai ierobežot. Tiek domāts par to, kā planētas un Eiropas Savienības iedzīvotāju veselības aizsardzībā ieviest modernākas metodes, saistīt to ar elektroniskās testēšanas un katra indivīda veselības stāvokļa novērtēšanas iespējām, lai ģimenes ārsti vai ārstniecības institūcijas katrā zemē varētu prognozēt, kāds ir iedzīvotāju veselības stāvoklis, kam individuāli nepieciešama kāda profilakse, kā nodrošināt katram atbilstošu ārstēšanu, lai saglabātu viņa veselību un spēju pretoties kaitīgām ietekmēm pēc iespējas ilgākā laika periodā.

Trešā programma bija enerģētikas programma, kur tika vērtēta Eiropas Savienības valstu enerģētikas neatkarība un koordinācija, kas īpaši aktuāla kļuva pēc Eiropas un Ukrainas konflikta saasināšanās, – ja līdzšinējo enerģijas patēriņa un ieguves sfēru sāk apdraudēt ārēji politiski vai ekonomiski apstākļi. Tā ir viena lieta. Cits aspekts ir alternatīvā enerģētika, ar kuru mēs jau esam saskārušies, bet kuras iespējas vēl nebūt nav izsmeltas. Tātad – saules enerģijas apguve, biogāze, koģenerācijas staciju veidošana, mazo upju izmantošana, paisuma–bēguma resursu izmantošana, lielo upju caurteces enerģijas izmantošanas iespējas u.c. resursi.

Šajā enerģētikas programmā ir kāds īpašs moments, ar kuru ir spiestas rēķināties arī pasaules vadošās industrijas zemes. Tas ir atkritumu pārstrāde kā enerģētikas avots energoresursu papildināšanai, bet arī atkritumu pārstrādes un uzglabāšanas ceļā iegūto blakusproduktu likvidēšana. Tā ir gan atomelektrostaciju, gan termoelektrostaciju cieto vai šķidro kaitīgo blakusproduktu likvidēšana. Līdz šim attīstītās zemes tos mēdz augstā tehnoloģiskā līmenī ievadīt dziļi zemē kilometru un vairāk dziļumā. Arī šai cilvēku iedarbībai uz zemes dziļākajiem slāņiem ir kaitīgas sekas, ko jau šobrīd sāk novērot, izvērtēt un apsvērt, kas būtu darāms, lai civilizācijas un industrijas atkritumi, ja tie nav iznīcināmi, tiktu deponēti tādā veidā, ka neradītu bīstamas sekas civilizācijai.

Viens no pašiem galvenajiem EASAC tikšanās mērķiem bija gadu pirms Latvijas prezidentūras Eiropas Savienībā pārbaudīt Latvijas zinātnes dzīvotspēju, potences, kā arī zinātnes finansējuma un atdeves efektivitāti – to, cik Latvijas zinātne šobrīd ir modernā līmenī, cik tā ir spējīga atsaukties piedāvājumiem un saslēgties kopā ar pasaules pētnieciskajiem institūtiem, lai radītu kopējas globālas vērtības dažādās nozarēs, bet arī, lai izvērtētu to, vai Latvijas zinātnes administrēšana, kā tas tiek darīts ar likumdevēju institūciju un valsts izpildvaras institūciju palīdzību, – vai tas ir optimāls, objektīvs, attīstību veicinošs vai kavējošs. Sanāksmes pirmās dienas pēcpusdienas programmā bija Latvijas stunda, kuru kā Latvijas sasniegumu un iespēju brīdi demonstrēšanas piedāvājām mēs. Uz sarunu uzaicinājām Vjačeslavu Kaščejevu un Osvaldu Pugoviču, profesorus no Latvijas Universitātes un Organiskās sintēzes institūta. V. Kaščejevs kā partneris Andrim Ambainim, kurš spējis piesaistīt lielus ES līdzekļus un iesaistīt šajā pašvadītajā pētniecības projektā ievērojamu Eiropas zinātnieku skaitu, izcili pierādīja Latvijas zinātnes avangarda lomu šajā nozarē. Savukārt Organiskās sintēzes institūta direktora vietnieks Osvalds Pugovičs, stāstot par sava institūta tehnoloģiskajām iespējām, sasniegumiem, starptautiskajiem kontaktiem un dalību pasaules farmakoloģijas procesos, izpildot sarežģītus sintēzes reakciju pasūtījumus un pēc tam tos atdodot atpakaļ farmakoloģijas industrijai, būtībā parādīja arī šīs Latvijas zinātnes nozares ārkārtīgi augsto konkurētspēju. Mēs bijām uzaicinājuši piedalīties izglītības un zinātnes ministri Inu Druvieti, viņa cēla priekšā savu redzējumu, kā viņa kā nozares vadītāja un kā politisks darbinieks redz izglītības un zinātnes attīstību saistībā ar ražošanu. Savukārt ministrijas valsts sekretāre Sanda Liepiņa parādīja, kāda valsts institūciju redzējumā un valsts budžeta kontekstā ir plānota Latvijas zinātnes izaugsme skaitļos, gados, proporcijās. Parlamenta deputāts, Inovāciju apakškomisijas vadītājs Arvils Ašeradens ļoti moderni un tālredzīgi spēja analizēt šodienas Latvijas zinātnes politikas administrēšanas nepilnības, un no valdības puses apsolīja atbalstu tur, kur nepieciešams valdības pamudinājums un kompromisa māka. Šis uzdevums pēdējā laikā izvirzās priekšplānā saistībā ar BIRTI definētajiem mērķiem, lai rastu atbalsi Ekonomikas ministrijas projektos, kuri zinātnieku radīto teorētisko izstrādņu produktu pārvērstu reālā ražošanas produktā, ieinteresējot Latvijas uzņēmējus attīstīt infrastruktūru, lai Latvijā radītos produktus ražotu masveidā un iegūtu lielāku atdevi katram Latvijas zinātnē un ražošanā ieguldītam eiro. Ja Igaunija no zinātnē un ražošanā ieguldītām investīcijām atpelna 400 eiro pret 100 investētajiem eiro, tas ir – 400 %, tad Latvija pelna 180 %, tas ir, pie iedotajiem 100 eiro klāt piepelna vien 80 eiro. Saimniekojam četras reizes neefektīvāk kā igauņi, izniekojam četras reizes vairāk naudu mīkstajās komponentēs, kas ir konferenču organizēšana, papīru pārcilāšana, kontaktu veidošana, it kā patentu reģistrēšana, bet neviens patents vēl neražo produktu. Tādēļ visvājākais moments Latvijas zinātnes un ražošanas sazobē ir tas, kuru zinātnieki mēģina pārvarēt, vēršoties pie Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas un lūdzot viņu kā spēcīgāko politisko figūru būt tai, kura nodrošina, lai Izglītības un zinātnes ministrijas paspārnē strādājošo zinātnisko institūciju radītais teorētiskais produkts tiktu likts lietā sadarbībā ar Ekonomikas ministriju, kurai jānodrošina šī produkta pārnese uz ražotāju. Lai zinātnieks izgudro, ražotājs ražo un pa vidu būtu pēc iespējas mazāk šķēršļu un nelietderīgi izmantotu līdzekļu.

Šī pasākuma noslēgumā EASAC risināja arī iekšējās lietas, ievēlot jaunus locekļus un aicinot savās rindās līdz šim nepārstāvētu zinātņu akadēmiju pārstāvjus, gan arī mēģinot izdiskutēt līdzekļu piesaistes un programmu tematikas jautājumus. Tika nolemts, ka nākošā EASAC tikšanās būs Ženēvā 22.–23. novembrī, kur Šveice kā Eiropas Savienībā neietilpstoša zeme mēģinās parādīt savas priekšrocības un iespējamos mīnusus tam, ka tā atrodas šķietami autonomā situācijā. Ekonomiski un zinātniski Šveice ir iesaistīta visos globālajos procesos, kurus nevar apiet un bez kuriem šodienas zinātnes attīstība nav iespējama, jo, pastāvot tikai katrai valstij pašai par sevi, tā nevar attīstīties. Tas arī ir EASAC jeb Eiropas Zinātņu akadēmiju konsultatīvās padomes mērķis – veidot pēc iespējas labākas attiecības starptautiskā līmenī, lai zemes varētu lobēt ES budžetā tos zinātnes un tehnoloģiju, inovāciju attīstībai izdevīgākos projektus, kas Eiropas Savienības ekonomikai var ātrāk dot efektīvu rezultātu. Katra šāda tikšanās pārvēršas par Eiropas ekonomikas stiprināšanas un attīstīšanas pasākumu, kurā tiek analizētas gan kļūdas, gan cēloņi.

Par abu konferenču norises sekmēm un nevainojamo gaitu es gribu pateikties Zinātņu akadēmijas kolēģiem, maniem darbiniekiem Ārlietu sakaru nodaļā, Zinātņu akadēmijas nodaļu vadītājiem, nodaļu sekretārēm, administrācijas sekretārēm, kuri katrs savā nozarē atrada Eiropas zinātniekiem cienīgus partnerus no mūsu zinātnieku vides un padarīja šos pasākumus tādus, ka atvadoties abas delegācijas, gan ICOMOS, gan EASAC delegācijas spieda roku un teica, ka sen nav pieredzējušas tik perfektu pasākumu norisi, precīzu tā administrēšanu, viesmīlīgu uzņemšanu un, protams, arī skaistu pilsētas vidi, kas spēja visus iepriecināt.

Rīgas pilsētas tūrisma reklāmas uzņēmums “Live Riga” ar savu reklāmas produkciju atbalstīja abus mūsu pasākumus un ir Latvijas Zinātņu akadēmijai ļoti labs partneris. Par to mūsu visu sirsnīgs paldies.