Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāte Latviešu pamattekstu pētījumu sērijā sagatavojusi un apgāds “Zinātne” izdevis zinātnisko rakstu krājumu “Imants Ziedonis. Piederības meklējumi, brīvības treniņš”. Sastādītāja Ausma Cimdiņa. Sējumā iekļauti tāda paša nosaukuma starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2013. gada 8. un 9. maijā Rīgas Latviešu biedrībā nolasītie ziņojumi un diskusija “Galds ir sargvieta...”

Raksti tematiski iedalīti četrās sadaļās: “ieskats Imanta Ziedoņa dzejas pasaulē”, “Imanta Ziedoņa dzejproza un liroepika”, ”Imants Ziedonis tulkojumos un citās mākslās” un “Atvadu komunikācija”. Pie vārda tikuši gan augstskolu mācībspēki un pazīstami zinātnieki, gan jaunie doktoranti, gan brīvie pētnieki un konferences viesi no kaimiņzemēm.

Lai provocētu rakstu krājuma potenciālo lasītāju padomāt par to, vai/cik mēs pazīstam Ziedoni un vai mūsu spriedumi vienmēr ir viennozīmīgi, publicējam Ērikas Druņģītes (Lietuva) uzstāšanos diskusijā “Galds ir sargvieta...” Tātad – “skats no malas”.

“Klausoties konferences referātus vakar un šodien, es iedomājos, kāpēc par mākslu, bet jo īpaši par dzeju, parasti tiek runāts ar tādām nopietnām sejām. Pati arī esmu literatūrzinātniece ar doktora grādu, tomēr kā Ziedonis un daudzi citi visu laiku cīnos ar sistēmu, ar plauktu, ar striktām robežām. Esmu šeit pasvešs cilvēks, tikai ieradusies ciemos. Bieži vien ciemiņus lūdz raksturot kādu konkrētu cilvēku! Šodien varētu man lūgt, lai es paraksturoju Imanta Ziedoņa portretu, ko mēs redzam šeit uz afišas. Kas viņš ir par cilvēku? Kāds ir viņa ārējais veidols? Kāds ir viņa garīgais, saturiskais tēls? Par to es arī vēlos parunāt. To, ko tagad teikšu, uztveriet mierīgi un ar sapratni. Vakar saviem latviešu draugiem ieminējos, par ko runāšu, un viņi man tūlīt teica, lai es tā nedarot. Taču es vienkārši gribu paraksturot man nepazīstamu cilvēku – Imantu Ziedoni – pēc vizuālā izskata. Tātad gribu runāt par Imantu Ziedoni, kam ir milzīga nozīme latviešu kultūrā, skatoties tikai uz viņa portretu. Sākšu ar mitoloģisko diskursu. Seno baltu cilšu kultūrām piemīt ļoti izteikta matriarhāta dvēsele. No mūsu folkloras var redzēt arī to, ka mums ir bijusi šamanisma kultūra. Visu, ko esam mantojuši no dainām, no dziesmām, no pasakām, esam saglabājuši kā skaidru izpratni, kā noteiktu rituālu. Tur var atrast to, ko nozīmē garīgums, specifiskas vibrācijas, kas fascinē, kas veido sasaisti ar augšējo pasauli, ar dievišķo. Ne velti gan lietuvieši, gan latvieši savas tautasdziesmas dzied ar tik lielu degsmi, ne velti laiku laikiem cauri esam spējuši saglabāt Dziesmu svētkus un lielu uzmanību veltām folklorai. Alberts Bels šeit ieminējās par šamani jeb krīvu krīvu, austrumu tradīcijā tas ir Skolotājs. Ne parastais skolotājs, kas māca lasīt un rakstīt, tas ir garīgais Skolotājs, vadonis, kurš ved mūs uz kaut kurieni un aicina. Tas ir cilvēks, kuram piemīt pravieša spējas, pēc dzimuma viņš nav ne vīrietis, ne sieviete, sievišķā viņā ir vairāk nekā vīrišķā. Un ļoti būtiski šo sievišķo un vīrišķo skatīt caur garīguma prizmu. Nosaukšu vairākus pretstatus: sirds, jūtas – loģika, prāts; vieglums, trauslums – muskuļainums, spēks; klusums, miers – trokšņi, nemiers; vārda maģija – eiforijas maģija; dvēseles vara – fiziskā vara; tautas dvēsele – tautas spēks, varenums; mīlestība – dusmas. Ja jūs šādi paskatītos uz saviem dzejniekiem Latvijā, redzētu, ka ir izteikti vīrišķīgie, kareivīgie, vadoņi un tie, kam nepiemīt muskuļainums, vīrišķīgums. Protams, es to domāju abstraktā nozīmē. Skatoties uz Imanta Ziedoņa portretu, kāds viņš ir fiziski, kādi viņam mati, kā viņš lasa dzeju, kāds ir viņa fiziskais tēls, kāda maģija nāk no viņa vārdiem, kad viņš lasa un runā, vai es varu teikt, ka viņš ir karavīrs, vadonis? To es nevaru apgalvot. Viņš ir tāda dzejnieka tips, kurš mums nav vajadzīgs īpašos brīžos, revolūcijas laikā, ne tad, kad mūs ir piemeklējis likteņa lūzums. Taču viņš raksta tādu dzeju, kuru mums vajag visu laiku. Un tādu dzeju var uzrakstīt cilvēks, kurš ir vairāk apveltīts ar sievišķo dvēseli, ar visām tām īpašībām, par kurām es minēju sākumā, ieskatoties mūsu mitoloģijā, mūsu garīgajā pamatā, no kā ir būvēta mūsu kultūra, saprašana. Kuram no šiem abiem tipiem piemīt tās īpašības, kas cenšas saglabāt, nosargāt, kas cenšas turpināt dzimtu? Pie kā mēs visbiežāk vēršamies grūtos brīžos? Protams, pie mātes. Tiem matriarhāta tipa vīriešiem, tiem, kas nāk no mūsu senās mitoloģijas, izteikti piemīt mātišķums, tieksme pasargāt. Vai Imants Ziedonis nav bijis tas, kas spējis visus apņemt, pasargāt, saprast kā māte, kas sargā savus bērnus, šādi vezdams uz augšu, uz dievišķo pasauli, turpretim kareivīgais tips ved mūs uz priekšu. Ja par šamani vēlas būt vīrietis, viņam ir jāiztur visādi pārbaudījumi, viņu gandrīz vai sacērt ar cirvjiem, zobeniem. Ja par šamani grib kļūt sieviete, viņai jau piemīt tāda vara, ka nav nepieciešamas nekādas pārbaudes. Cik spēcīgs ir sievišķīgums, tik spēcīgs ir arī šamanisms. Šī maģija ir saglabājusies dziesmās, dzejas tekstos. Par vīrišķo un sievišķo runājot, mēs skatāmies atšķirīgi, ja mākslinieks ir vīrietis vai māksliniece ir sieviete. Piemēram, ar kādiem aplausiem tiek sagaidīts operdziedonis vīrietis, ja viņš dzied kaut ko lirisku, smalku. Taču, ja to pašu dara sieviete, tas šķiet dabiski, pierasti, tas tik spēcīgi vairs nesaviļņo. No vīrieša parasti gaidām varonību, kareivīgumu. Ja es raugos uz Ziedoni, man grūti viņu raksturot kā vīrieti, drīzāk tas ir tāds garīgs tēls. Beigās vēlos uzdot provokatīvu jautājumu. Kāda būtu sabiedrības reakcija uz Imanta Ziedoņa dzeju, ja to būtu sacerējusi sieviete? Tāda pati vai tomēr citādāka? Jums taču ir dzejnieks Rainis, kas nav tik trausla būtne, kāds bija Ziedonis. Rainis, jo īpaši lugās, ir karavīrs. Atvainojos, ka centos izprovocēt jūs ar savu tēmu, bet es par to domāju. Arī Lietuvā ir dzejnieki, kas ir vīrišķīgi, muskuļaini, un ir arī trauslie, Ziedoņa tipa dzejnieki.