Parunāt par arheologa laimi, kas ir sinonīms lielai veiksmei, piekrita Ilga Zagorska, Antonija Vilcāne, Guntis Zemītis un Andrejs Vasks – pieredzējuši, plaši pazīstami Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta arheologi un viņu jaunā kolēģe Madara Petrova no dendrohronoloģijas nodaļas. Katra arheologa praksē ir tādi atradumi, kas vai nu atklāj kaut ko kardināli jaunu mūsu senvēsturē, vai ari apstiprina (varbūt arī noliedz) kādu hipotēzi. Bet saruna sākās ar negaidītu paziņojumu.

I.Z. Sākumā es gribu teikt, ka arheologi kā tādi ir laimīga tauta, jo viņi var nodarboties ar to, kas viņus interesē. Varbūt mēs to neapzināmies, bet tas ir ļoti liels ieguvums, kad cilvēks atrod to, kas viņu interesē, un var ar to visu mūžu nodarboties. Tā ir visu mūsu Latvijas arheologu kopējā lielā laime. Nejaušu cilvēku te nav. Gan darba, gan naudas apstākļus var izturēt tikai tie, kas arheoloģijai ir no sirds pieķērušies. Ļoti daudzi cilvēki taču dzīvē neatrod savu īsto vietu.

Runājot par laimīgiem atradumiem, man jāsāk ar savu vīru Franci Zagorski. Viņam nebija lemta gara dzīve, tikai 59 gadi, bet tas kompensējās ar tādu atradumu kā Zvejnieku kapulauks pie Burtnieku ezera. Tas notika pilnīgas nejaušības dēļ, pateicoties vietējam novadpētniekam Laimonim Liepniekam, kurš pamanīja, ka, granti ņemot, parādās galvaskausi. Viņš to paziņoja Jānim Apalam, un viņi abi ar Zagorski sēdās uz Apala motocikla un aizbrauca skatīties. ieraudzīja okera iekrāsotos sarkanos galvaskausus un kaulus. Tas ir unikāls kapulauks, visā Ziemeļeiropā vislielākais, un visi arheologi par to interesējas, tādēļ man jāturpina vīra darbs un jābrauc uz visām konferencēm. Mums pievienojas speciālisti no dažādām valstīm un pēta šo materiālu, tas ir darbs gadu desmitiem, ko vīrs izraka pāris gados ļoti grūtos apstākļos. Šo pieminekli viņam tiešām uzdāvināja Laimes māte, un tā bija liela liela laime ne tikai Zagorskim pašam, bet mums visiem. Pateicoties tam, mēs uzzinājām, kā dzīvoja cilvēki akmens laikmetā, kopš viņi šajā teritorijā ienāca. Tur ir pilnīgi viss par viņu dzīvi, arī apbedīšanas tradīcijas, ticējumi par pēcnāves dzīvi. Kaut vai tas pats okers, ko izmantoja apbedīšanā kopš akmens laikmeta, jo sarkanais ir asins krāsa, dzīvības krāsa, uguns krāsa. Tas viss ir dziļi simboliski.

G.Z. Par arheologa laimi var teikt tāpat kā par cūkas laimi, kad tai gadās uzrakt gardo sakni. Arī mēs esam laimīgi, ja gadās uzrakt gredzentiņu.

Andrejs Vasks. Laime ir ļoti plašs jēdziens. Es atceros 80. gadu beigās bija publiskas diskusijas, un vienā no tām uzstājās pazīstamais akadēmiķis Ļihačovs, gaiša personība, un viņš uz jautājumu, kas ir laime, padomāja un teica: ”Laime ir tad, kad nav nelaimes”.

G.Z. Arheologs, laimīgi atklādams kaut ko negaidītu, reizēm kļūst par nelaimes liecinieku senatnē. Mēs bijām ļoti priecīgi, kad Zemgalē Dreņģeru–Čunkānu kapulaukā atradām bagātu jaunas sievietes apbedījumu, taču mēs bijām liecinieki viņas traģēdijai, jo viņa bija apglabāta kopā ar zīdainīti. Kaps bija ļoti bagāts, un mums kā arheologiem tas bija daiļrunīgs stāsts, patiešām laimīgs atradums, bet īstenībā mēs stāvējām pie tūkstošgadīgas traģēdijas. Arī Ilgas akmens laikmeta cilvēkiem ir bijušas savas traģēdijas, ne visi miruši dabīgā nāvē.

A.V. Mēs skatāmies – vai, cik interesanti, tam ir taisīta galvaskausa trepanācija vai mugurkaula skriemeļi saauguši kopā. Tas mums ir laimīgs atradums!

I.Z. Ir trīs stadijas, pirmā – kad vari strādāt savā iemīļotajā profesijā, kas ir gan darbs, gan vaļasprieks, otrā – kad izdodas atklāt kaut ko jaunu, iepriekš nezināmu, un tas prieka mirklis ir tiešām neizmērojams, un trešā – kad tu pirmais par to uzraksti, un tad sajūta ir pasakaina.

G.Z. Tas, ko Ilga dara, ir ārkārtīgi nozīmīgs, jo tiešām mūsu akmens laikmets Baltijā ir bagātākais un krāšņākais, arī Skandināvijā. Mums ir tā unikālā situācija, ka zeme ir cēlusies, un apmetnes, kas bijušas jūras krastā, ir pieejamas. Citur, kur zeme ir grimusi, tās tagad atrodas zem ūdens. Arī atradumi ir unikāli, par to liecina Rīgas kā 2014. gada kultūras galvaspilsētas dzintara izstāde. Ilgas atrastais akmens laikmeta dzintara rotu komplekts visā pasaulē izsauc sajūsmu.

I.Z. Sievietes kapu, kur svārki izrotāti ar pāri par simts dzintariem, mēs rakām sadarbībā ar zviedru arheologu Larsu Larsonu. Trīs četrus gadus viņš mums palīdzēja, bet nekas prātīgs negadījās, un tad parādījās dubultkaps – vīrietis, apbedīts ar ļoti krāšņām rotām, un viņam blakus sieviete ar dzintaru.
Viņam trīcēja rokas un viņš teica, ka visā Zviedrijas akmens laikmeta pētīšanas vēsturē viņa dzīves laikā tik krāšņs apbedījums nav atrasts. Tas norāda, cik bagāta ir mūsu senvēsture.

G.Z. Andrejs var pastāstīt par Ķivutkalnu, kur it kā nav atrastas bagātīgas rotas, bet pats atradums ir unikāls.

A.V. Ķivutkalns attiecināms uz vēlo bronzas laikmetu. Pirmo un pagaidām vienīgo reizi, jo es nekur Ziemeļeiropā neesmu par to dzirdējis, uz kapulauka precīzi virsū ir uzbūvēts pilskalns. Tāpēc, ka virsū bija 2–3 m biezs kultūrslānis, kauli ir labi saglabājušies. Otrkārt, tur ir izpētīti pilnīgi visi apbedījumi, blīvi cits pie cita, visi iedzīvotāju slāņi. Tas, ka tik labi ir saglabājies skeleta materiāls, ļauj ar modernām pētniecības metodēm spriest par tā laika demogrāfiju un precizēt kapulauka pastāvēšanas laiku. Par šo kapulauku varēs rakstīt vēl un vēl, par Ķivutkalnu būs ko palauzīt galvu arī turpmāk. Man kā mācībspēkam ir prieks, ka nāk jauni kadri arheoloģijā. Piemēram, Madara, kura vada lielu objektu Jelgavā.

M.P. Tas bija liels objekts Jāņa Čakstes bulvārī un Raiņa ielā, kur visās vietās bija jācenšas būt klāt, jo ielu rekonstrukcijas darbi ritēja ļoti strauji un uz celtnieku solīto ne katrreiz varēja paļauties. Veicot izrakumus Jelgavā, mēs atradām koka konstrukcijas no 18. gadsimta līdz 19. gadsimta vidum, un žēl, ka steigas dēļ tās tiek nograutas.

I.Z. Meitene ar celtnieka kasku galvā skrēja no bedres uz bedri, bet nelaimīga viņa neizskatījās...

G.Z. Gadījums no laika, kad kādreiz rakām Jelgavā. Blakus un faktiski zem tagadējās pils ir vecā hercoga pils, kas pagraba līmenī ir labi saglabājusies, un, kad atsedzām telpu, par kuru ir zināms, ka to uzspridzināja 1738. gadā un ka tā ir bijusi vecās hercoga rezidences viena no pieņemšanas zālēm, kāds krievu žurnālists uzrakstīja, ka es biju pirmais pēc tik ilgiem gadiem, kurš kailām kājām pastaigājās pa grīdu, pa kuru staigājis hercogs Jēkabs. Arī to var uzskatīt par laimi.

A.V. Mēs esam akadēmiski zinātnieki un ne katram padodas uzrakstīt par saviem atklājumiem saistoši un visiem saprotami. Šķiet, pirmā bija Andra Caunes grāmata “Rīga zem Rīgas” ar apakšvirsrakstu “Arheologa stāsts par senās Rīgas zudušajām celtnēm”, tai sekoja “Pati Rīga ūdenī” – arheologa stāsts par zudušo Rīdziņas upi, pirmo ostu, kuģniecības līdzekļiem un amatiem senajā Rīgā. Urtāns, Graudonis bija lieliski stāstnieki., kuri brīnumaini prata uzburt senās ainas.

Antonija Vilcāne. Es uzskatu, ka arheologam laime ir sastapt pareizos cilvēkus, lai vispār nonāktu līdz arheoloģijai. Par sevi sakot, es zināju, ka mācīšos vēsturi, bet nekad nedomāju, ka strādāšu par arheoloģi. Fakultātē es satiku īstos cilvēkus, kas man parādīja, cik tas ir saistoši Toreiz arheoloģiju lasīja Ingrīda Leinasāre, kura mani sapazīstināja ar Elvīru Šnori, un tā es sāku savu darbu arheoloģijā. Es vienmēr esmu bijusi lepna, ka daudz ko esmu iemācījusies no Elvīras Šnores un vēlāk no Jāņa Graudoņa. Padomju laikos Latvijas arheoloģiju fakultātē ļoti maz mācīja. Visi Latvijas arheologi pieredzi vairāk vai mazāk ir ieguvuši, strādājot izrakumos.Teorētiskās zināšanas parasti katrs ir pats apguvis.

A.V. Es sāku strādāt 13 gadu vecumā, kad vecāki mani aizsūtīja uz izrakumiem pie Graudoņa, lai puika vasarā nemētājas apkārt. Pēc vidusskolas tālākais ceļš jau bija skaidrs. Graudonis bija ļoti labs pedagogs, viņš prata cilvēku paņemt.

Ant.Vilc. Graudonis bija cilvēks, kas cīnījās par arheoloģiju kā tādu, lai aizsargātu un saglabātu kultūras mantojumu, kas šobrīd ir ļoti aktuāli. Tam vajadzīga liela personība, un šajā ziņā no Jāņa Graudoņa varēja daudz ko mācīties. Man jāpiemin arī Ēvalds Mugurēvičs, kuram pateicoties es nonācu pie tāda objekta kā senā Jersika. Rakt 14 gadus Jersikā – tā tiešām ir liela laime un veiksme. Iegūtā materiāla analīze joprojām ir turpmāko gadu darbs. Senā Jersika, kurā rodamas pirmās valstiskuma iezīmes, Visvaldis kā pirmais Rex, pirmais kristīgais valdnieks! Arī maniem bērniem bija liela laime pavadīt vasaras pie Daugavas.

I.Z. To es varu teikt no savas pieredzes, ka visskaistākie izrakumi bija, kad man bedrē bija abi dēli un viņu draugi. Pirmo reizi dēls bija ekspedīcijā, kad viņam bija 11 mēneši, bet beigās viņš kā pusaudzis jau palīdzēja iemērīt laukumus.

A.V. Kamēr bērns vēl nevar pastaigāt un rāpo, ieliec viņu bedrē uz tīrām, baltām smiltiņām, un nekur viņš nepazudīs. Vēl es gribu teikt, ka laimes sajūtu radīja tas, ka padomju laikos arheoloģijai nebija nekāda sakara ar visu ļerkstošo propagandu. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ es nosliecos uz arheoloģiju. Tā bija tāda nepiedalīšanās, pasīvās pretestības forma.

I.Z. Kad rakām Daugavpils HES appludināšanai paredzētajā zonā, dienā karstumā tu esi noracies, ar dunduriem nokāvies, bet vakarē ej uz Daugavu krastu, un viegla dūmaka stīgo virs rudzu lauka. Turpat Daugava zeltaina, sajūta kā pasakā, dzimtenes sajūta. Fantastiska sajūta! Esi prom no pilsētas un visas tās jezgas. Tas bija skaisti!

Pieci arheologi runāja par to, kā viņi izprot laimi, un jāsaka, ka viņi ir patiešām laimīgi cilvēki. Vispirms jau tādēļ, ka dara to, kas sirdij vistuvākais, un tad jau pārējais ir otršķirīgs.

No topošā kalendāra „Daba un vēsture 2015”