Jāņu atskaņas

Genoma projekts Latvijā

Saruna ar LZA akadēmiķi JĀNI KLOVIŅU

A.Edžiņas foto

Arī pie mums “Kā Latvijā sākās genoma projekts?” “Ar genoma projektu starptautiskā vidē var saprast dažādas lietas. Pirmkārt, ar to parasti saprot projektu, kas tagad jau ir beidzies, proti, – noteikt cilvēka genoma secību. Milzīgs starptautisks konsorcijs to paveica un 2001. gadā publicēja. Mēs tajā projektā nepiedalījāmies, jo tas prasītu milzīgu infrastruktūru un naudu, kuras 90. gadu līmenī mums vispār nebija. Bet šis atklājums pavēra ceļu cilvēka, turklāt nevis viena cilvēka, bet lielu ļaužu grupu izpētei ar uzdevumu noteikt dažādu slimību cēloņus.

Kur šādas lielas ļaužu grupas ņemt? Kas būs tie, kuri dos asinis un informāciju, kas noved pie, mūsdienīgi būtu teikt, – biobankām, bet toreiz teica – genoma datubāzes? Profesors Grēns jau 2000. gadā runāja, ka Latvijai ir nepieciešams šāds projekts, lai veidotu savu genoma datubāzi, jo šeit nevaram izlīdzēties ar starptautiskiem datiem. Tādām datubāzēm ir jābūt pilnīgi visur, tās nevar sakoncentrēt, teiksim, Oksfordā un no turienes vajadzības gadījumā paņemt, jo mēs dzīvojam Latvijā, šajos ekonomiskajos apstākļos, šajā klimatā un vidē. Mūsu iniciatīva radās vienlaicīgi ar igauņu iniciatīvu, tikai viņiem veicās daudz labāk.”

“Kāpēc?”

“Es domāju, valdības izpratnes dēļ. Viņi šajā projektā ieguldīja vismaz desmit reiz vairāk līdzekļu. Pavasarī mums bija konference, kurā profesors Metspalu no Igaunijas rādīja skaitļus, un tie ir desmit reižu lielāki nekā mūsējie. Manuprāt vēsturiskā situācija veidojās tāda, ka Igaunijā pēc neatkarības atgūšanas valdībā bija vairāki zinātnieki, kas labāk izprata kontekstu. Kopš tā laika, protams, daudz kas ir mainījies, bet nospraustie virzieni un konteksti paliek. Es nedomāju, ka mēs esam dumjāki kā Igaunijā. Arī tur ātri vien, tāpat kā pie mums, tika izsapņots sapnis piesaistīt genoma datubāzes veidošanai privātu kapitālu. Bija skaidrs, ka nevienā valstī tas nenotiek privāti, jo šie ir tie ieguldījumi, kuri nedod tūlītēju labumu. Ir nepārtraukti jāliek iekšā nauda, lai uzturētu līmeni, tieši tāpat, kā vispārējā medicīnā. Igaunija ar to veiksmīgi tika galā, un valsts pārņēma genoma datubāzi. Tā kā Latvijā viss notiek desmitreiz lēnāk nekā citur, tad pie mums līdz šai privātajai iniciatīvai praktiski vispār nenonāca. Par to vairāk zinātu pastāstīt profesors Grēns, jo es tolaik biju doktorants Leidenes universitātē Nīderlandē un ar to nenodarbojos. Jāsaka, ka pie mums genoma datubāze sāka veidoties pareizi no ideoloģiskās puses, tikai ar ļoti vāju valdības interesi un atbalstu. Taču kaut kur mēs esam nokļuvuši un arī atbalstu no valdības sagaidījuši.”

“Vai genoma datubāze tagad ir pabeigta?”

“Var jau uzskatīt to par gaumes jautājumu, bet mūsdienās ir pieņemts lietot terminu biobanka. Zinot, ka sabiedrība un arī slimības ir nepārtrauktā attīstības procesā, biobanku nevar uzskatīt par pabeigtu nevienā brīdī. Runa ir par reprezentatīvas kolekcijas izveidi, kad būsim sasnieguši kādu noteiktu apjomu, kad tas ir pietiekams. Bet informācijas ievākšana notiek nemitīgi. Ja paņem 50 gadu vecu veselu cilvēku (nosacīti veselu, jo pilnīgi veselu cilvēku vispār nav) un ieliek datubāzē, tad tas mums neko nedod. Ir jāredz, kā dažādas slimības progresē laika posmā, tikai tad mēs izpratīsim, kā gēni šīs slimības ietekmē. Cēlonis, kāpēc Eiropas valstis mūs ir ievērojami apsteigušas, ir tas, ka tur viss ir elektronizēts, slimību reģistri un slimnīcu vāktā informācija ir uzkrāta gadu gadiem, sākot no 1960.–1970. gadiem šie reģistri ir apzināti veidoti, tādēļ viņiem ir ļoti vienkārši to darīt. Mēs 1990. gados bijām pie baltas lapas un diemžēl pēc 20 gadiem esam pie aprakstītām lapām, nevis pie datoros pieejamas informācijas. Igaunija uzreiz veidoja savu elektronisko datubāzi. Lai cilvēks piekristu piedalīties šajā projektā, viņam jāieiet veselības portālā, jāpiekrīt nosacījumiem atļaut izmantot savus datus zinātnē, un ar to viss ir izdarīts. Regulāras vizītes laikā ārsts paņem vienu stobriņu asins vairāk un viss.”

“Kā šo cilvēku atlase notiek pie mums?”

“Var runāt par to, kādi principi ir pareizāki. Mēs esam par to, lai taisītu nevis atsevišķu slimību, bet Latvijas populācijas datubāzi. Bet, lai šie cilvēki pie mums nonāktu, būtu jāiesaista ģimenes ārsti. Šobrīd lielākā daļa cilvēku mums nāk caur slimnīcām, kur jau ir stabili rekrutēšanas punkti . Ir speciāli intervētāji, kas cilvēkiem uzdod jautājumus par veselību, pieraksta informāciju un ievada mūsu datubāzē. Ja eksistētu elektroniskās slimnīcu datubāzes, tad varētu netērēt naudu un laiku šādiem procesiem, bet informāciju iegūt daudz efektīvākā veidā. Arī atgriezeniskais ceļš būtu daudz efektīvāks – mēs kaut ko atklājam un liekam iekšā savā datubāzē, un, ja tā ir savienota ar citām datubāzēm, tad ārsts var izvērtēt, vai informācija, kas ienākusi no genoma viedokļa, var tikt izmantota praktiskā ārstniecībā.”

“Vai pamatā tas būtu attiecināms uz iedzimtajām slimībām?”

“Par iedzimtām slimībām mēs saucam tās ļoti retās monogenās slimības, kas cilvēkam jau ir no bērnības. Bieži sastopamajām slimībām mēs lietojam terminu multifaktoriālās slimības. Tādas, piemēram, ir diabēts, sirds slimības, kur gēni veido tikai daļu no slimības. Gēni ir pamats, uz kura pie noteiktiem apstākļiem var attīstīties slimība. Gēnu izmaiņas var palielināt risku saslimt ar šo slimību. Tas, vai slimība iestāsies, ir atkarīgs no virknes faktoru – dzīves stila un visa pārējā. Ja mēs pētītu tikai monogenās, pārmantotās slimības, tad jau būtu ļoti vienkārši, jo tā slimība agrāk vai vēlāk izpaužas. Tas nenozīmē, ka ģenētisko iemeslu ir viegli atrast, bet tas vai nu ir, vai tā nav. Multifaktoriālo slimību gadījumā, runājot par jēdzienu diabēts, ir jāsaprot, ka ir daudz ceļu, kā pie paaugstināta cukura līmeņa cilvēks nonāk. Tieši molekulārie un šūnu ceļi. Tas ir jānoskaidro, lai varētu izprast, ko mēs vispār pētām. Diabēta gadījumā mēs varbūt pētām trīs pēc izcelsmes dažādas slimības. Tās, protams, gala rezultātā noved pie diabēta kā paaugstināta cukura līmeņa, bet izcelsme ir dažāda. To visu var izsecināt, ja ir pietiekama informācija par to, kā cilvēkam šī slimība ir attīstījusies, pietiekama bioķīmiskā informācija, un vēl arī ģenētiskā informācija.”

“Kā genoma datubāzes jeb, kā tagad saka, biobankas projektā tika iesaistīts personīgi Kloviņš?”

”Valsts iedzīvotāju genoma datubāzes projekts oficiāli tika apstiprināts 2006.gadā, un kopš tā brīža projektam ir atvēlēts Veselības ministrijas finansējums. Mēs iesākām veidot datubāzi no 2003. gada, kad arī es tam pieslēdzos. Profesors Grēns mani pasauca un pajautāja, vai es negribētu ar to nodarboties. Man tolaik bija arī daudzas citas intereses, kas nebija tieši uz medicīnu orientētas, taču es piekritu, un kopš tā laika mēs esam diezgan daudz ko sasnieguši. Mēs esam viena no lētākajām datubāzēm pasaulē, bet nebūt ne mazāk kvalitatīva. Kopsummā biobankā jau ir iesaistīti pāri 24 tūkstošiem cilvēku. Procentuāli tas ir vairāk nekā 1% Latvijas iedzīvotāju, un tas jau ir reprezentatīvi. Kā piemēru tam, kā tiek veidotas biobankas, mēs varam ņemt Lielbritānijas biobanku, kur iesaistīts pusmiljons cilvēku, bet viņiem vēl nav 1%. Var ņemt arī otru piemēru – igauņus, kuriem ir 52 tūkstoši iesaistīto, kas ir 4%. Viņi šajā posmā ir apstādinājuši jaunu cilvēku iesaistīšanu un padziļināti pēta jau iesaistītos cilvēkus, veic dažādus mērījumus, un tur nāk apbrīnojami skaistas publikācijas. Mēs varam no viņiem mācīties, ko esam palaiduši garām, kad neesam ielikuši naudu īstajā brīdī, jo nauda ir jāieliek īstajā brīdī. Es ļoti daudz atsaucos uz igauņiem, bet tā tas ir. Tādēļ, ka viņi ielika naudu sākumā, viņi pēc tam varēja piesaistīt ļoti daudz starptautisku līdzekļu.”

Ko dara ar biobanku?

Jānis Kloviņš man rāda Latvijas Genoma centra laboratorijas – gan tās, kuras drīkst aplūkot tikai caur stikla durvīm, lai neienestu svešus genomus, gan tās, kur visas manipulācijas veic roboti (lai izslēgtu cilvēcisko kļūdu risku), gan arī telpas, kur lielos ledusskapjos –30 un –70 grādu temperatūrā, kasetītēs savietoti, glabājas sīki stobriņi ar vairāk nekā 24 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju genomu. Ne telpu iekārtojums, ne aparatūra neliecina par nabadzīgas valsts trūcīgi finansētu zinātni. Kur tā visa ņemta? Kloviņš rāda uzlīmes uz aparātiem – ERAF, Eiropas struktūrfondi. Tie izcīnīti, piedaloties ERAF pētījumu projektos jaunu DNS diagnosticēšanas līdzekļu un metožu izstrādei slimību profilaksei un ārstēšanai.

“Es nekad neesmu bijis politikā un, cerams, tur nekad nenonākšu, bet viens, par ko es esmu pārliecināts, – ka nauda ir jāiegulda izglītībā, varbūt pat daudz nerēķinoties ar citu nozaru interesēm. Ja tas laicīgi būtu darīts, tad arī citās nozarēs stāvoklis nebūtu tik bēdīgs. Bet, kā jau teicu, mums trūkst ilgtermiņa domāšanas.”

“Ko tad tagad tālāk var darīt ar to biobanku, ar to 1% no populācijas?”

“Nevis varam darīt, bet jau darām kopš paša sākuma. Biobankai vērtība ir tikai tad, ja to izmanto, ja gan paraugi, gan informācija tiek izmantota. Veselu virzienu – ģenētiskās izpētes virzienu mēs nebūtu varējuši attīstīt tādā līmenī, ja mums nebūtu šīs datubāzes. Vairāk kā trīsdesmit projektu ir pieprasījuši un izmantojuši mūsu paraugus. Sīkāku projektu ir vēl vairāk. Šis process ir ļoti stingri kontrolēts, vajadzīgs Ētikas komisijas slēdziens, finansējuma nodrošinājums. Mēs visu to komisijā izskatām un tikai tad izsniedzam paraugus. Jau tagad ir 34 starptautiskas publikācijas labos žurnālos, un tas vēl turpināsies. Datubāzi veidojot, tika ņemtas vērā tās tēmas, kas sabiedrību visvairāk interesē. Tas ir diabēts, sirds slimības, dažādas lokalizācijas ļaundabīgie un labdabīgie audzēji.”

“Jums tagad ir liela administratīvā darba slodze. Vai nejūtat nostaļģiju pēc laboratorijas?”

“Par sevi es varu sacīt, ka man rokas ir īstajā vietā pieaugušas. Es varu daudzus darbus izdarīt arī galdniecībā un visur kur. Starp citu, es arī mēbeles esmu pats taisījis. Laboratorijā tāpat kā kulinārijā bieži vien ir vajadzīga jušana. Reakcijas, vismaz tad, kad es vēl praktiski strādāju, nebija tik standartizētas. Vajadzēja just, kad ko pielikt klāt. Man tas labi sanāca. Tā es arī iesāku. Tajā laikā, kad strādāju Nīderlandē, man izdevās radīt vienu jaunu metodi, ar ko viņi bija mocījušies diezgan ilgu laiku. Tā es ieguvu uzticību, pēc tam es sešus gadus pēc kārtas braukāju uz Leideni strādāt, un es to patiesi izbaudīju. Diemžēl kopš 2005. gada es vairs pipeti neesmu rokā paņēmis. Kādu laiku es stāstīju, ka man tā ļoti pietrūkst, bet ar laiku jau cilvēks pierod. Vai administratīvai darbībai līdzi nāk izjūta, ka tu esi kaut ko vairāk sasniedzis? Es esmu izjutis, ka tas nedod to gandarījumu, ko dod zinātniskā izpēte, kad tu laboratorijā redzi molekulas gēlā. Tagad tu redzi, ko atnes tevis vadītie studenti kā sava darba rezultātu, vēl pats šo to paanalizē datorā, un tad jau var rasties publikācija. Tas ir tas, kas sniedz gandarījumu, bet diemžēl ne administratīvās aktivitātes, kopš 2010.gada vadot Biomedicīnas pētījumu un studiju centru, vai Zinātnes padomē nodarbojoties ar zinātnes menedžēšanu (Jānis Kloviņš ir Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētāja vietnieks – red.)). Tās drīzāk ir lietas, kuras, kā es uztveru, ir jādara. Mēs nedrīkstam sēdēt un gaidīt, lai tās kāds izdara mūsu vietā. Bet tas zinātniekam nedrīkst pārvērsties par pašmērķi.”

Zaiga Kipere

Fragments no intervijas “Ko dara akadēmiķis?” žurnāla “Enerģija un Pasaule” 3.(jūnijs–jūlijs) numurā.