Vjačeslava Kaščejeva vārds pēdējā laikā ir bieži sastopams. Jauns un atraktīvs Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes asociētais profesors un vadošais pētnieks, studentu iemīļots lektors, Pasaules Ekonomikas foruma balvas “Young Scientists 2013” laureāts – viens no pasaules 40 jaunajiem zinātniekiem (vienīgais no Austrumeiropas), kuri pārstāv 19 valstis un kuru zinātniskais ieguldījums un tehnoloģiskās inovācijas ir būtisks pagrieziens pasaules attīstībā. Pagājušajā rudenī ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, apbalvots ar LR Ministru kabineta Atzinības rakstu (2013), pirms kura saņemti trīs Ministru kabineta apbalvojumi (2010 – 2012) par darbu ar talantīgajiem skolēniem. Vienīgais no zinātniekiem, kurš saņēma jaundibināto balvu “Laiks Ziedonim”.

Starp 2013. gada Latvijas nozīmīgākajiem sasniegumiem teorētiskajā zinātnē nosaukta viņa izstrādātā kvantu sūkņu teorija un tās lietojums nanoelektronikā, ko izmanto Eiropas galvenajās metroloģijas laboratorijās. Pats viņš par savu darbu ir teicis: ”Šobrīd globālajā zinātniskajā kopienā galvenais lielais jautājums, kas jāatrisina attiecībā uz starptautisko vienību sistēmu, ir visu tās pamatmērvienību definīciju piesaistīšana fundamentālām fizikas parādībām. Un mērķis ir tuvāko gadu laikā mainīt elektrisko lielumu definīcijas tā, lai strāvas vērtība tiktu nofiksēta kā noteikts elektronu skaits sekundē. Bet, lai virzītos uz šo mērķi, ir vajadzīga tehnoloģija, kas ļauj strāvu šādā veidā izmērīt. Pie tā arī strādājam.”

Neaudzēt viensētā savu dārzeni

Lūk, lūk, tieši par to es gribēju runāt – par spējām un to pielietojumu. Ir dažādas formulas, cik procentu vajag talanta un cik – darba, lai gūtu panākumus, taču iznāk, ka procentuāli talanta vajag visai maz. Pēc principa – ja tā krietni mocīsies, varbūt kaut kas izdosies.

Kas tad ir talants, ja ne lielas darba spējas, kas ir sistematizētas un fokusētas? Kur procentuāli mēs to robežu starp talantu un darbu novelkam, būs atkarīgs no tā, kā mēs tās lietas definējam. Talantu ir diezgan grūti definēt vai izmērīt ar kādiem skaitļiem. Nav tāda rāmja, kuram cilvēks iet cauri un kas nosaka – tu esi talants, bet šis te – nav. Tai pašā laikā apdāvināts cilvēks var tikt atpazīts, eventuāli jau pēc viņa darbiem. Bīstama tendence attiecībā uz talantiem vidusskolas vai pirmo kursu posmā ir tā, ka jaunajam cilvēkam kaut kas viegli padodas un viņš notic, ka ir talantīgais. Tad ir risks, ka mēs šo talantu varam pazaudēt, jo viņš sāk domāt, ka viņam kā talantam kaut kas pienākas. Pasaulē nekas pat visizcilākajam talantam tāpat vien, tādēļ, ka es esmu feina meitene vai jauks čalis, nepienākas. Neatlaidīgs un mērķtiecīgs darbs ir primāra vērtība. Lai varētu sasniegt vērā ņemamu rezultātu, ļoti liela loma ir pieredzējušākiem zinātniekiem, vadītājiem, paaudžu sadarbībai, jo mēs kā vadītāji esam atbildīgi par to, kā mēs nospraužam mērķi un kā palīdzam viņiem pašiem apjēgt plašāku kontekstu. Jauna speciālista tapšanā viena lieta ir specializācija, kad sava aroda drēbe ir jāpazīst visās detaļās, tā, kā neviens pasaulē to nepazīst, bet ļoti svarīgi ir redzēt arī plašāku kontekstu – nevis, kā to izdarīt, bet fonā paturēt jautājumu, kālab mēs to darām. Ļoti bieži, pirms tu taisies kādu apjomīgu darbu veikt, jāveic nopietna analīze. Pieņemsim, ka eksperiments ir izdevies. Tad kas būs tas, ko mēs eventuāli iegūsim? Vai tas mums palīdzēs atrisināt kādu lielāku problēmu? Nupat mums bija maģistru darbu aizstāvēšana, kur daudzi darbi bija ar ļoti lietišķu, praktisku ievirzi un sākās ar skaļu un būtisku mērķu paziņošanu – tiek risināta enerģijas problēma pasaulē. Visā pasaulē pie šī jautājuma ļoti nopietni strādā, mēģinot iegūt jaunus enerģijas iegūšanas veidus un uzlabot esošos. Pateikt skaļus vārdus, ka inovācija ir atslēga jebkam, ir ļoti forši. Un pēc tam tiek ziņots par rezultātiem – mēs šo jauno metodi pamēģinājām mūsu dārzā īstenot, uzbūvējām, izmērījām, rezultāti bija ļoti švaki, nesasniedzām pat desmito daļu efektivitātes, ko citiem izdodas panākt, bet mēs taču kaut ko esam darījuši! Un tieši tādā veidā paraudziņus neviens nav sajaucis, un tieši tādus spektrus neviens nav uzmērījis, tātad – jauni rezultāti! Un ja tie ir jauni rezultāti, tad ir jānopublicē tādos ne pārāk prasīgos izdevumos. Aug bibliogrāfiskie rādītāji, un students jūtas ļoti apmierināts, ka viņš, lūk, risina pasaules enerģētikas problēmas. Patiesībā tas ir zinātniskais populisms, jo gali nesavienojas. Ir ļoti svarīgi, lai jaunais cilvēks spētu ne tikai literāri uzrakstīt, bet arī saprast, kur ir pierādījumi tam, ka mūsu izdarītais ir solis pretim nospraustajam mērķim. Protams, tas neatņem pievienoto vērtību mācību procesam, ka students tiešām ar savām rokām ir darījis, izpildījis un aizstāvējis, bet tad tā ir mācību vai kursa darba lieta, bet nav pamatojums valsts finansējuma saņemšanai. Ir tāda tipa pieeja, kad mēs paņemam kādus no populārajiem vārdiem, kurus nespeciālists nevar novērtēt, jo tikai eksperts var pateikt, kāds pēc būtības ir ieguldījums ne tikai mācību, bet arī zinātniskajā darbībā. Tur mums vēl tāls ceļš ir ejams. Daudz diskutē, ka mūsu zinātnieki, no vienas puses, zinātni taisa, bet, no otras puses, nenāk ārā produkti, ko valsts no mums grib – zinātnes un ekonomikas sazobi.

Runājot par talantu un darbu, ir viena kategorija čaklu meitenīšu, kas skolā vienlīdz labi mācās visus priekšmetus, sapelna labas atzīmes un ar labiem punktiem var iestāties jebkurā augstskolā.

Kādam tā patiesība ir jāpasaka, ka tas viss ir ļoti jauki, bet tā nav inovācija, tā nav konkurētspējīga zinātne. Diemžēl tas ir novērots jaunajos doktorantūras studentos un to saprot arī viņu vadītāji – mēs viņam pagarinātu apmācības procesu esam iedevuši, bet nekā no viņa paša ārā nenāk. Ja studenti nedabū izbraukt kaut kur ārā no savas provinces un ieraudzīt savu patieso līmeni, ja viņi visu laiku ir vārījušies savā sulā un zema līmeņa pagalma konferencēs ar tādiem pašiem studentiem tusējuši, tad viņiem var veidoties ļoti nepamatots priekšstats, ka arī viņi ir zinātnieki. Kāds tad ir priekšstats dažam labam jaunam zinātniekam par to, kas ir zinātne? Nu, rakstīt projektiņus, likt kopā atslēgvārdus, operēt ar skaļiem vārdiem, dabūt finansējumu. Tad mēs to apgūstam, atskaitāmies un rakstām jaunu projektiņu. Šāda pētniecība turpinās un turpināsies, jo kurš būs tas, kurš piecelsies un cīnīsies pret to? Pirmkārt, iešaus pats sev kājā. Tas turpināsies, kamēr mēs nepanāksim neatkarīgu novērtējumu, kad neviens eksperts nebūs tēvocis vai māsīcas vīrs, kas ir visu mazu valstu problēma, kur visi cits citu pazīst un kur izveidojas patoloģiska sistēma, kad visi ir savstarpēji atkarīgi.

Sekot aicinājumam vai modei?

Nesen, intervējot izcilu biologu, viņš atzinās, ka skolā ļoti patikusi fizika un matemātika, kas arī labi padevušās, bet, domājot par to, kur dzīvē varētu sasniegt vislabākos rezultātus, viņš sapratis, ka viņa prāta uzbūve nav tāda, lai varētu kļūt par izcilu fiziķi. Vai matemātiķi.

Tas piemērs man šķiet ļoti spilgta ilustrācija, ka apdāvinātam cilvēkam ir jāatrod joma, kurā viņa talants var izpausties visspilgtāk. No mūsu eksakto kadru kalves 1. ģimnāzijas absolventiem daudzi aiziet ar mākslu un kultūru saistītās jomās un gūst izcilus panākumus un nebūt ne visi kļūst par fiziķiem vai matemātiķiem. Arī es esmu aizgājis uz fiziķiem, nevis matemātiķiem, kad sapratu, ka man pietrūkst spējas justies komfortabli matemātikā, jo man tam nav zemējuma. Man vajadzīga piesaiste materiālai pasaulei, eksperimentam. Biologam nepieciešama citāda domāšana, un profesionālā līmenī var atšķirt, kā uz lietām skatās visdažādāko eksakto nozaru pārstāvji. Piemēram, ķīmija ir pilnīgi atšķirīga zinātne no fizikas, kaut arī atsevišķās jomās tās pārklājas. Kādas ir pazīmes, pēc kurām cilvēks izvēlas savu ceļu? Tai jābūt iekšējai diferenciācijai – ne tāpēc, ka visi tā dara vai tā ir moderna profesija. Ja tu iekšēji jūti, ka tev ir jāiet, kur visi iet, tad tu iesi un savu sasniegsi, bet bēdīgi kļūst, kad skolēns, pabeidzis 12. klasi, domā – kur man tagad iestāties? Ja jau 12. klasē tev viss šķiet vienāds, ja tu nekur neesi iedziļinājies, ne ar ko neesi aizrāvies, tad tas nav sevišķi labi. Vai, ja, pabeidzis augstskolu, atnāc pie manis uz darba interviju un nezini, ko tu gribētu darīt. Kā tajā anekdotē, kur uz jautājumu, vai tu māki spēlēt vijoli, atbild – nezinu, neesmu pamēģinājis. Bet es iemācīšos! Vēlēšanās uz nopietnu akadēmisku amatu pieteicās jauni zinātnieki un, iepazīstinot viņus ar prasībām, kādām jāatbilst šī amata pretendentam, viņi tā arī atbildēja: es iemācīšos! Ir, protams, jomas, kur var iemācīties, bet ir tādas, kur mācīšanās jāsāk krietni agrāk. Un iniciatīvai ir jānāk no iekšpuses. Fiziku studēt atnāk divu tipu ļaudis – tie, kuri grib izaicinājumus, kuri tic, ka fundamentāla izglītība sakārtos viņam domāšanu un pavērs plašākus apvāršņus, un ar tiem strādāt ir tīrā bauda. Un ir, un vienmēr ir bijusi daļa, kas šeit ir iemaldījusies tāpēc, ka nav jāliek iestājeksāmeni. Vai savā laikā, lai izvairītos no armijas. Kad otra kategorija reāli saprot, kur viņi ir nonākuši, daļa nolemj – jā, es varu to ceļu iet. Bet, protams, no tiem, kas te nonāk pēc pārliecības, ir pavisam cita atdeve. Tāpēc atšķiras kurss no kursa. Ja kursā ir motivēti studenti ar vēlmi izzināt, tad tie daži studenti, cits citu izaicinot, izaicina arī pasniedzējus un ceļ visa kursa līmeni. Saliekot kopā spējīgus, motivētus cilvēkus, mēs panākam, ka summa ir lielāka par vienkāršu saskaitāmo aritmētisko summu.

Kultūras dimensija

Runājot par zinātnes un kultūras sazobi – kā jūs jutāties Ziedoņa balvas laureātu vidū?

Tas ir ļoti liels pagodinājums un vienlaikus arī izaicinājums. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka zinātnei ir trīs dimensijas, kādēļ tā sabiedrībai ir vajadzīga. Viena ir acīmredzamā ekonomiskā un tehnoloģiskā dimensija, avots inovācijām un izaugsmei. Tam domātas lietišķās zinātnes. Otra ir izglītības dimensija, tas, kā mēs sagatavojam jaunus cilvēkus, attīstām viņu personības un domāšanu. Trešā ir kultūras dimensija. Te lielāku ieguldījumu dod fundamentālās zinātnes, kas paplašina kopējo zināšanu apvārsni. Nav pareizi pieiet fundamentālajiem pētījumiem ar to mērauklu, ar kuru pieiet lietišķajiem pētījumiem – te, lūk, uz trim gadiem tev tiek iedoti resursi, pasaki, ko tu sasniegsi pēc trim gadiem un tev par to būs jāatskaitās. Jā, tev ir jāattīsta sava ideja un tā jākonkretizē, bet bez tā skata uz leju ir jāskatās arī uz augšu. Principi, uz kuriem balstās Eiropas Zinātnes padome, ir ekselence, tātad – izcilība, un neparedzamība, jo, ja mēs iepriekš zinātu, kas tur iznāks, tad jau nebūtu nekādu atklājumu, tādēļ investīcijas fundamentālajā zinātnē neizbēgami ir ilgtermiņa. Zinātnes trešā, kultūras dimensija ir spēja iedvesmot. Tā saskaras ar izglītības funkciju, bet ir plašāka, jo, ja zinātnieks katrā studentā redzētu tikai savu potenciālo kopiju, tādu, kāds ir viņš pats, tas būtu primitīvi un bēdīgi. Toties, ja mēs savā zinātnes jomā darām maksimālo, ko spējam, tas liek arī citiem cilvēkiem censties paveikt vairāk par ikdienišķo, tiekties uz augstākiem ideāliem.

Sabiedrība no literatūras, ja vien tie nav mājsaimniecēm domāti mīlestības romāni, prasa, lai tajā būtu arī kāda zinātnisko atziņu komponente, tādēļ tik populāri ir, piemēram, Pētera Hēga vai Umberto Eko, vai tie paši Dena Brauna romāni. Lasītājs no rakstnieka gaida ne tikai emocionālu uzlādēšanu, bet arī intelektuālās bagāžas papildināšanu, un par daudzām modernām zinātnes atziņām viņš spriež pēc literatūras.

Zinātnieki lielā mērā ir atbildīgi par sabiedrības inteliģences apvārsni. Jebkurš piekritīs, ka mēs gribam, lai mūsu sabiedrībā cilvēki nebūtu vienpusīgi, lai nebūtu, kā kādreiz mēdza teikt, dalījuma fiziķos un liriķos. Zinātnes kultūras dimensijai ir ietekme arī uz izglītību, turklāt ne tikai uz to izglītību, ko iegūst augstskolā un doktorantūrā, bet arī skolā. Viena no jomām, kur var mācību procesu padarīt daudz efektīvāku, ir redzējums pāri priekšmeta malām, sasaiste starp priekšmetiem pat tādās tuvās jomās kā fizika, matemātika, informātika. Ļoti maz tiek izmantots tas, ka reālas dzīves problēmas pēc būtības ir ļoti starpdisciplināras. Ja skolēns pie datora nevarēs tikt galā ar fizikas vienādojumiem vai tiem grafikiem, kas jāuzzīmē matemātikā, tad mēs kaut ko palaižam garām. Tur, kur vērojamas kaut kādas eksakto priekšmetu mācīšanas inovācijas, tās visbiežāk ir starpdisciplināras. Tādā gadījumā es problēmu uztveru kā izaicinājumu un meklēju, kādos mācību priekšmetos es varu atrast resursus, lai ar to tiktu galā. Tas cieši sasistās ar vēl vienu trūkumu mūsu izglītības tradīcijā, ko pamana teju vai visi, kas pastudējuši Rietumos, sevišķi Amerikā – pietrūkst prasmes strādāt komandā un kopīgi atrisināt problēmu. Tā kā tā tas būs jādara, kad tu iziesi laukā no izglītības sistēmas. Pat ja tu esi izcils speciālists un ģēnijs, ģenialitātei būs nozīme tikai tad, ja tu pratīsi atrast pieslēguma punktu citiem. Ikdienas dzīves risinājumu rod tikai dažādu specialitāšu un noslieču cilvēki, ja viņi strādā komandā.

Zaiga Kipere

Saīsināti no intervijas “Vjačeslavs Kaščejevs – zinātnieks ar skolotāja aicinājumu” žurnāla “E&P” 2014.gada 4. numurā