Zinātnes Vēstnesis
- 2014.g. 14.jūlijs
Vjačeslava Kaščejeva vārds pēdējā laikā ir bieži sastopams.
Jauns un atraktīvs Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes
asociētais profesors un vadošais pētnieks, studentu iemīļots lektors, Pasaules
Ekonomikas foruma balvas “Young Scientists 2013” laureāts – viens no pasaules 40
jaunajiem zinātniekiem (vienīgais no Austrumeiropas), kuri pārstāv 19 valstis un
kuru zinātniskais ieguldījums un tehnoloģiskās inovācijas ir būtisks pagrieziens
pasaules attīstībā. Pagājušajā rudenī ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas
korespondētājlocekli, apbalvots ar LR Ministru kabineta Atzinības rakstu (2013),
pirms kura saņemti trīs Ministru kabineta apbalvojumi (2010 – 2012) par darbu ar
talantīgajiem skolēniem. Vienīgais no zinātniekiem, kurš saņēma jaundibināto
balvu “Laiks Ziedonim”.
Starp 2013. gada Latvijas nozīmīgākajiem sasniegumiem
teorētiskajā zinātnē nosaukta viņa izstrādātā kvantu sūkņu teorija un tās
lietojums nanoelektronikā, ko izmanto Eiropas galvenajās metroloģijas
laboratorijās. Pats viņš par savu darbu ir teicis: ”Šobrīd globālajā
zinātniskajā kopienā galvenais lielais jautājums, kas jāatrisina attiecībā uz
starptautisko vienību sistēmu, ir visu tās pamatmērvienību definīciju
piesaistīšana fundamentālām fizikas parādībām. Un mērķis ir tuvāko gadu laikā
mainīt elektrisko lielumu definīcijas tā, lai strāvas vērtība tiktu nofiksēta kā
noteikts elektronu skaits sekundē. Bet, lai virzītos uz šo mērķi, ir vajadzīga
tehnoloģija, kas ļauj strāvu šādā veidā izmērīt. Pie tā arī strādājam.”
Neaudzēt viensētā savu dārzeni
Lūk, lūk, tieši par to es gribēju runāt – par spējām un to
pielietojumu. Ir dažādas formulas, cik procentu vajag talanta un cik – darba,
lai gūtu panākumus, taču iznāk, ka procentuāli talanta vajag visai maz. Pēc
principa – ja tā krietni mocīsies, varbūt kaut kas izdosies.
Kas tad ir talants, ja ne lielas darba spējas, kas ir
sistematizētas un fokusētas? Kur procentuāli mēs to robežu starp talantu un
darbu novelkam, būs atkarīgs no tā, kā mēs tās lietas definējam. Talantu ir
diezgan grūti definēt vai izmērīt ar kādiem skaitļiem. Nav tāda rāmja, kuram
cilvēks iet cauri un kas nosaka – tu esi talants, bet šis te – nav. Tai pašā
laikā apdāvināts cilvēks var tikt atpazīts, eventuāli jau pēc viņa darbiem.
Bīstama tendence attiecībā uz talantiem vidusskolas vai pirmo kursu posmā ir tā,
ka jaunajam cilvēkam kaut kas viegli padodas un viņš notic, ka ir talantīgais.
Tad ir risks, ka mēs šo talantu varam pazaudēt, jo viņš sāk domāt, ka viņam kā
talantam kaut kas pienākas. Pasaulē nekas pat visizcilākajam talantam tāpat
vien, tādēļ, ka es esmu feina meitene vai jauks čalis, nepienākas. Neatlaidīgs
un mērķtiecīgs darbs ir primāra vērtība. Lai varētu sasniegt vērā ņemamu
rezultātu, ļoti liela loma ir pieredzējušākiem zinātniekiem, vadītājiem, paaudžu
sadarbībai, jo mēs kā vadītāji esam atbildīgi par to, kā mēs nospraužam mērķi un
kā palīdzam viņiem pašiem apjēgt plašāku kontekstu. Jauna speciālista tapšanā
viena lieta ir specializācija, kad sava aroda drēbe ir jāpazīst visās detaļās,
tā, kā neviens pasaulē to nepazīst, bet ļoti svarīgi ir redzēt arī plašāku
kontekstu – nevis, kā to izdarīt, bet fonā paturēt jautājumu, kālab mēs to
darām. Ļoti bieži, pirms tu taisies kādu apjomīgu darbu veikt, jāveic nopietna
analīze. Pieņemsim, ka eksperiments ir izdevies. Tad kas būs tas, ko mēs
eventuāli iegūsim? Vai tas mums palīdzēs atrisināt kādu lielāku problēmu? Nupat
mums bija maģistru darbu aizstāvēšana, kur daudzi darbi bija ar ļoti lietišķu,
praktisku ievirzi un sākās ar skaļu un būtisku mērķu paziņošanu – tiek risināta
enerģijas problēma pasaulē. Visā pasaulē pie šī jautājuma ļoti nopietni strādā,
mēģinot iegūt jaunus enerģijas iegūšanas veidus un uzlabot esošos. Pateikt
skaļus vārdus, ka inovācija ir atslēga jebkam, ir ļoti forši. Un pēc tam tiek
ziņots par rezultātiem – mēs šo jauno metodi pamēģinājām mūsu dārzā īstenot,
uzbūvējām, izmērījām, rezultāti bija ļoti švaki, nesasniedzām pat desmito
daļu efektivitātes, ko citiem izdodas panākt, bet mēs taču kaut ko esam
darījuši! Un tieši tādā veidā paraudziņus neviens nav sajaucis, un tieši tādus
spektrus neviens nav uzmērījis, tātad – jauni rezultāti! Un ja tie ir jauni
rezultāti, tad ir jānopublicē tādos ne pārāk prasīgos izdevumos. Aug
bibliogrāfiskie rādītāji, un students jūtas ļoti apmierināts, ka viņš, lūk,
risina pasaules enerģētikas problēmas. Patiesībā tas ir zinātniskais populisms,
jo gali nesavienojas. Ir ļoti svarīgi, lai jaunais cilvēks spētu ne tikai
literāri uzrakstīt, bet arī saprast, kur ir pierādījumi tam, ka mūsu izdarītais
ir solis pretim nospraustajam mērķim. Protams, tas neatņem pievienoto vērtību
mācību procesam, ka students tiešām ar savām rokām ir darījis, izpildījis un
aizstāvējis, bet tad tā ir mācību vai kursa darba lieta, bet nav pamatojums
valsts finansējuma saņemšanai. Ir tāda tipa pieeja, kad mēs paņemam kādus no
populārajiem vārdiem, kurus nespeciālists nevar novērtēt, jo tikai eksperts var
pateikt, kāds pēc būtības ir ieguldījums ne tikai mācību, bet arī zinātniskajā
darbībā. Tur mums vēl tāls ceļš ir ejams. Daudz diskutē, ka mūsu zinātnieki, no
vienas puses, zinātni taisa, bet, no otras puses, nenāk ārā produkti, ko valsts
no mums grib – zinātnes un ekonomikas sazobi.
Runājot par talantu un darbu, ir viena kategorija čaklu
meitenīšu, kas skolā vienlīdz labi mācās visus priekšmetus, sapelna labas
atzīmes un ar labiem punktiem var iestāties jebkurā augstskolā.
Kādam tā patiesība ir jāpasaka, ka tas viss ir ļoti jauki, bet
tā nav inovācija, tā nav konkurētspējīga zinātne. Diemžēl tas ir novērots
jaunajos doktorantūras studentos un to saprot arī viņu vadītāji – mēs viņam
pagarinātu apmācības procesu esam iedevuši, bet nekā no viņa paša ārā nenāk. Ja
studenti nedabū izbraukt kaut kur ārā no savas provinces un ieraudzīt savu
patieso līmeni, ja viņi visu laiku ir vārījušies savā sulā un zema līmeņa
pagalma konferencēs ar tādiem pašiem studentiem tusējuši, tad viņiem var
veidoties ļoti nepamatots priekšstats, ka arī viņi ir zinātnieki. Kāds tad ir
priekšstats dažam labam jaunam zinātniekam par to, kas ir zinātne? Nu, rakstīt
projektiņus, likt kopā atslēgvārdus, operēt ar skaļiem vārdiem, dabūt
finansējumu. Tad mēs to apgūstam, atskaitāmies un rakstām jaunu
projektiņu. Šāda pētniecība turpinās un turpināsies, jo kurš būs tas,
kurš piecelsies un cīnīsies pret to? Pirmkārt, iešaus pats sev kājā. Tas
turpināsies, kamēr mēs nepanāksim neatkarīgu novērtējumu, kad neviens eksperts
nebūs tēvocis vai māsīcas vīrs, kas ir visu mazu valstu problēma, kur visi cits
citu pazīst un kur izveidojas patoloģiska sistēma, kad visi ir savstarpēji
atkarīgi.
Sekot aicinājumam vai modei?
Nesen, intervējot izcilu biologu, viņš atzinās, ka skolā
ļoti patikusi fizika un matemātika, kas arī labi padevušās, bet, domājot par to,
kur dzīvē varētu sasniegt vislabākos rezultātus, viņš sapratis, ka viņa prāta
uzbūve nav tāda, lai varētu kļūt par izcilu fiziķi. Vai matemātiķi.
Tas piemērs man šķiet ļoti spilgta ilustrācija, ka
apdāvinātam cilvēkam ir jāatrod joma, kurā viņa talants var izpausties
visspilgtāk. No mūsu eksakto kadru kalves 1. ģimnāzijas absolventiem daudzi
aiziet ar mākslu un kultūru saistītās jomās un gūst izcilus panākumus un nebūt
ne visi kļūst par fiziķiem vai matemātiķiem. Arī es esmu aizgājis uz fiziķiem,
nevis matemātiķiem, kad sapratu, ka man pietrūkst spējas justies komfortabli
matemātikā, jo man tam nav zemējuma. Man vajadzīga piesaiste materiālai
pasaulei, eksperimentam. Biologam nepieciešama citāda domāšana, un profesionālā
līmenī var atšķirt, kā uz lietām skatās visdažādāko eksakto nozaru pārstāvji.
Piemēram, ķīmija ir pilnīgi atšķirīga zinātne no fizikas, kaut arī atsevišķās
jomās tās pārklājas. Kādas ir pazīmes, pēc kurām cilvēks izvēlas savu ceļu? Tai
jābūt iekšējai diferenciācijai – ne tāpēc, ka visi tā dara vai tā ir moderna
profesija. Ja tu iekšēji jūti, ka tev ir jāiet, kur visi iet, tad tu iesi un
savu sasniegsi, bet bēdīgi kļūst, kad skolēns, pabeidzis 12. klasi, domā – kur
man tagad iestāties? Ja jau 12. klasē tev viss šķiet vienāds, ja tu nekur neesi
iedziļinājies, ne ar ko neesi aizrāvies, tad tas nav sevišķi labi. Vai, ja,
pabeidzis augstskolu, atnāc pie manis uz darba interviju un nezini, ko tu
gribētu darīt. Kā tajā anekdotē, kur uz jautājumu, vai tu māki spēlēt vijoli,
atbild – nezinu, neesmu pamēģinājis. Bet es iemācīšos! Vēlēšanās uz nopietnu
akadēmisku amatu pieteicās jauni zinātnieki un, iepazīstinot viņus ar prasībām,
kādām jāatbilst šī amata pretendentam, viņi tā arī atbildēja: es iemācīšos! Ir,
protams, jomas, kur var iemācīties, bet ir tādas, kur mācīšanās jāsāk krietni
agrāk. Un iniciatīvai ir jānāk no iekšpuses. Fiziku studēt atnāk divu tipu
ļaudis – tie, kuri grib izaicinājumus, kuri tic, ka fundamentāla izglītība
sakārtos viņam domāšanu un pavērs plašākus apvāršņus, un ar tiem strādāt ir tīrā
bauda. Un ir, un vienmēr ir bijusi daļa, kas šeit ir iemaldījusies tāpēc, ka nav
jāliek iestājeksāmeni. Vai savā laikā, lai izvairītos no armijas. Kad otra
kategorija reāli saprot, kur viņi ir nonākuši, daļa nolemj – jā, es varu to ceļu
iet. Bet, protams, no tiem, kas te nonāk pēc pārliecības, ir pavisam cita
atdeve. Tāpēc atšķiras kurss no kursa. Ja kursā ir motivēti studenti ar vēlmi
izzināt, tad tie daži studenti, cits citu izaicinot, izaicina arī pasniedzējus
un ceļ visa kursa līmeni. Saliekot kopā spējīgus, motivētus cilvēkus, mēs
panākam, ka summa ir lielāka par vienkāršu saskaitāmo aritmētisko summu.
Kultūras dimensija
Runājot par zinātnes un kultūras sazobi – kā jūs jutāties
Ziedoņa balvas laureātu vidū?
Tas ir ļoti liels pagodinājums un vienlaikus arī izaicinājums.
Es vienmēr esmu uzskatījis, ka zinātnei ir trīs dimensijas, kādēļ tā sabiedrībai
ir vajadzīga. Viena ir acīmredzamā ekonomiskā un tehnoloģiskā dimensija, avots
inovācijām un izaugsmei. Tam domātas lietišķās zinātnes. Otra ir izglītības
dimensija, tas, kā mēs sagatavojam jaunus cilvēkus, attīstām viņu personības un
domāšanu. Trešā ir kultūras dimensija. Te lielāku ieguldījumu dod fundamentālās
zinātnes, kas paplašina kopējo zināšanu apvārsni. Nav pareizi pieiet
fundamentālajiem pētījumiem ar to mērauklu, ar kuru pieiet lietišķajiem
pētījumiem – te, lūk, uz trim gadiem tev tiek iedoti resursi, pasaki, ko tu
sasniegsi pēc trim gadiem un tev par to būs jāatskaitās. Jā, tev ir jāattīsta
sava ideja un tā jākonkretizē, bet bez tā skata uz leju ir jāskatās arī uz
augšu. Principi, uz kuriem balstās Eiropas Zinātnes padome, ir ekselence, tātad
– izcilība, un neparedzamība, jo, ja mēs iepriekš zinātu, kas tur iznāks, tad
jau nebūtu nekādu atklājumu, tādēļ investīcijas fundamentālajā zinātnē
neizbēgami ir ilgtermiņa. Zinātnes trešā, kultūras dimensija ir spēja iedvesmot.
Tā saskaras ar izglītības funkciju, bet ir plašāka, jo, ja zinātnieks katrā
studentā redzētu tikai savu potenciālo kopiju, tādu, kāds ir viņš pats, tas būtu
primitīvi un bēdīgi. Toties, ja mēs savā zinātnes jomā darām maksimālo, ko
spējam, tas liek arī citiem cilvēkiem censties paveikt vairāk par ikdienišķo,
tiekties uz augstākiem ideāliem.
Sabiedrība no literatūras, ja vien tie nav mājsaimniecēm
domāti mīlestības romāni, prasa, lai tajā būtu arī kāda zinātnisko atziņu
komponente, tādēļ tik populāri ir, piemēram, Pētera Hēga vai Umberto Eko, vai
tie paši Dena Brauna romāni. Lasītājs no rakstnieka gaida ne tikai emocionālu
uzlādēšanu, bet arī intelektuālās bagāžas papildināšanu, un par daudzām modernām
zinātnes atziņām viņš spriež pēc literatūras.
Zinātnieki lielā mērā ir atbildīgi par sabiedrības inteliģences
apvārsni. Jebkurš piekritīs, ka mēs gribam, lai mūsu sabiedrībā cilvēki nebūtu
vienpusīgi, lai nebūtu, kā kādreiz mēdza teikt, dalījuma fiziķos un
liriķos. Zinātnes kultūras dimensijai ir ietekme arī uz izglītību, turklāt
ne tikai uz to izglītību, ko iegūst augstskolā un doktorantūrā, bet arī skolā.
Viena no jomām, kur var mācību procesu padarīt daudz efektīvāku, ir redzējums
pāri priekšmeta malām, sasaiste starp priekšmetiem pat tādās tuvās jomās kā
fizika, matemātika, informātika. Ļoti maz tiek izmantots tas, ka reālas dzīves
problēmas pēc būtības ir ļoti starpdisciplināras. Ja skolēns pie datora nevarēs
tikt galā ar fizikas vienādojumiem vai tiem grafikiem, kas jāuzzīmē matemātikā,
tad mēs kaut ko palaižam garām. Tur, kur vērojamas kaut kādas eksakto priekšmetu
mācīšanas inovācijas, tās visbiežāk ir starpdisciplināras. Tādā gadījumā es
problēmu uztveru kā izaicinājumu un meklēju, kādos mācību priekšmetos es varu
atrast resursus, lai ar to tiktu galā. Tas cieši sasistās ar vēl vienu trūkumu
mūsu izglītības tradīcijā, ko pamana teju vai visi, kas pastudējuši Rietumos,
sevišķi Amerikā – pietrūkst prasmes strādāt komandā un kopīgi atrisināt
problēmu. Tā kā tā tas būs jādara, kad tu iziesi laukā no izglītības sistēmas.
Pat ja tu esi izcils speciālists un ģēnijs, ģenialitātei būs nozīme tikai tad,
ja tu pratīsi atrast pieslēguma punktu citiem. Ikdienas dzīves risinājumu rod
tikai dažādu specialitāšu un noslieču cilvēki, ja viņi strādā komandā.
Zaiga Kipere
Saīsināti no intervijas “Vjačeslavs Kaščejevs – zinātnieks
ar skolotāja aicinājumu” žurnāla “E&P” 2014.gada 4. numurā