Jautāti par humanitāro un sociālo zinātņu iespējām šādā kontekstā, diskusijas dalībnieki - uzņēmēji un dabas zinātņu pārstāvji minēja, ka arī šo zinātņu devumu jāvērtē tirgum un visām zinātņu nozarēm ir līdzvērtīgas iespējas iegūt no tirgus. Piemēram, vārdnīcas esot nepieciešamas un tās varot izdevīgi  pārdot, termini uzņēmumiem esot degošs jautājums - bez tiem nevarot iztulkot preču lietošanas instrukcijas. Arī ekonomikā - mārketinga plāni taču esot vajadzīgi katram uzņēmumam. Fundamentāli humanitāro un sociālo zinātņu pētījumi netika pat pieminēti. Tikai LJZA vadītāja Egila Stalidzāna izteikumos varēja just izpratni par stabila un droša valsts finansējuma nozīmi zinātnē vispār un tai skaitā humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Taču arī viņš uzsvēra, ka humanitāro un sociālo zinātņu jomā Latvijas zinātniekiem ir vāja starptautiskā darbība (zemākā citējamība, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu). Pirmās sēdes diskusijā vienīgā sociālo zinātņu pārstāve bija IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovācijas departamenta vadītāja Dr. Agrita Kiopa. Viņa jaunajiem zinātniekiem stāstīja par savu pieredzi, studējot ārzemēs un integrējoties starptautiskajā sociālo zinātņu telpā. Veiksmes stāsta pamatā ir bijusi atzītas augstskolas un labu pedagogu izvēle un sadarbība ar tiem. Ir jāpiekrīt, ka starptautiskā sadarbība ir iespējama arī humanitārās un sociālās zinātnes, ka tā veicina publikācijas ārvalstu izdevumos un izdevniecībās, ka arī monogrāfijas, kas atspoguļo nacionāli svarīgas tēmas izpēti, var būt par pamatu starptautiskām publikācijām, un ka Latvijas zinātniekiem šajā jomā ir lielas neizmantotās iespējas. No otras puses, ir jāsaprot, kā starptautiskā sadarbība ietekmē, pirmkārt, zinātniskās izpētes tematiku, un, otrkārt, pētniecības kvalitāti. Mana personīgā ilglaicīgā pieredze starptautiskajos projektos (nepārtraukti kopš 1995. gada) un sadarbībā ar atzītu starptautisku organizāciju (kopš 2003. gada) liecina, ka starptautiskā sadarbība var tikai papildināt, nevis aizstāt nacionālo finansējumu fundamentāliem pētījumiem humanitārās un sociālās zinātnēs. Izskatās, ka vismaz par zinātni atbildīgā IZM departamenta vadītāja šo patiesību saprot un atbalsta. Piesardzīgi, bet tomēr, zinātnes politikā ienāk valsts pasūtījuma princips, kas mazina zinātnieku patstāvību pētījumu tēmu izvēlē, toties panāk mērķtiecīgāku valsts līdzekļu izmantojumu. Šī principa īstenošanā svarīgākais elements ir valsts pasūtījumu veidotāju kvalitāte un spēja saprast zinātni.

Andrejs Siliņš

Jauno zinātnieku organizētā paneļdiskusija par zinātnieka perspektīvām bija ļoti radoša un noderīga gan pašiem jaunajiem zinātniekiem, gan citiem klātesošajiem. Tika skarti daudzi svarīgi jautājumi par doto tēmu. Īpaši gribu uzsvērt Dr. Jāņa Jaunberga aicinājumu nepārtraukti pilnveidot spējas savas domas skaidri izteikt un uzrakstīt. No tā lielā mērā ir atkarīgs zinātnes prestižs sabiedrībā. Tikai tad, kad zinātnieks savas iegūtās jaunās zināšanas par dabā un sabiedrībā pastāvošajām likumsakarībām ir darījis zināms (publicējis) citiem, tās kļūst par intelektuālām vērtībām, un dod labumu sabiedrībai un pašam zinātniekam. Kopumā klātesošo jauno zinātnieku aktivitāte un centieni rada pārliecību, ka Latvijas zinātnei ir attīstības perspektīvas.

Ojārs Spārītis

No visas sirds mani iepriecināja no visas Latvijas kopā pulcējušos "dažāda vecuma" jauno zinātnieku draudzīgums, zinātkāre un entuziasms. Tas liecināja par to, ka Latvijas zinātnes dzīvē vienaldzīgo nav un nav arī tādu, kuri savu nebūt ne vieglo karjeru būtu sākuši meklējot vieglus ceļus. Ieinteresētās diskusijās ar savām šaubām, pārdomām un risinājumiem dalījās gan viesi, gan tie, kuri sevi jau var uzskatīt par šādu vasaras nometņu veterāniem, jo Lēdurga un Valmieras Augstskolas rektora - agrākā LJZA prezidenta Gata Krūmiņa - mājas "Jaunurči" jau piekto gadu ir viesmīlīga mājvieta visiem, kuri prot savienot atpūtu ar zinātnisku diskusiju un brīvdienu noskaņu nepiespiestā gaisotnē. Par savu galveno uzdevumu uzskatīju vēlēšanos neformālā gaisotnē tuvināt Latvijas jauno zinātnieku apvienības kodolu un apvienības entuziastus  Latvijas Zinātņu akadēmijas darbiniekiem, zinātņu nodaļu vadītājiem un dažādu nozaru zinātnes administratoriem. Cita ceļa uz pēctecību zinātnes dzīvē nav kā vien koleģiāla un vispusīgi draudzīga diskusija par valstij un nozarēm svarīgiem jautājumiem, produktīvi strīdi par ceļiem un metodēm zinātniskās karjeras mērķu sasniegšanai, pieredzes diktēti padomi, ko jaunāko kolēģu iedrošināšanai spēj pasacīt priekšā seniori. Visvairāk jau iepriecināja tas, ka nemaz nav tik daudz tā sakāmā, ko "grandiem" dalīties ar jaunajiem, jo viņi paši ir gana redzīgi, gudri, zinoši un atjautīgi. Vai gan citādi viņi lauztu ceļu zinātnē? Meklējošs gars vienmēr atradīs ceļu uz zinātnisko patiesību. Bet, ja to meklē visi kopā, tad, iespējams, ka ir iespējams ietaupīt gan spēku, gan kilometrus un pie mērķa var nokļūt racionālāk. Taču es nedogmatizēju šo tēzi. Mana atziņa ir tāda, ka kopā ir interesantāk un drošāk, un gribas novēlēt LJZA vasaras nometņu kustībai arī nākotnē mutuļojošu entuziasma, kopīgu meklējumu un vasaras sajūtu prieku.

Baiba Rivža

Latvijas Jauno Zinātnieku nometne „Apzināt iespējas" bija rosinoša un vērtīga. Tā, diena Lēdurgas kultūras namā deva iespēju ielūkoties jaunā zinātnieka tapšanas noslēpumos un studiju iespējās ārzemēs. Paneļdiskusijā „Jaunā zinātnieka perspektīva" mani īpaši uzrunāja divi aspekti.

Pirmais - jauno zinātnieku izvirzītais jautājums par to, kādam jābūt doktoranta zinātniskajam vadītājam. Jaunie zinātnieki gribētu redzēt Profesoru, kas ievada jauno censoni intelektuālajās tradīcijās, veido viņa analītiskās un kritiskās domāšanas spējas, ir trešais plecs, neļauj nolaist rokas, kam ir idejas un kurš redz izvēlētās zinātniskās tēmas perspektīvas. Vārdu sakot, zinātniskajam vadītājam jābūt savai zinātniskai skolai, jābūt atpazīstamam savā zemē un arī pasaulē.

Klausoties viedokļu apmaiņā, es domāju par savu zinātnisko vadītāju - Latvijas Valsts Emeritēto zinātnieku, profesoru Benjamiņu Treiju. Es esmu pateicīga Liktenim un lepna par to, ka man bija tieši tāds Profesors - gudrs, prasīgs, atpazīts un arī ļoti atsaucīgs. Viņam bija vairāki iecienīti teicieni saviem aspirantiem. Tā, ja jaunais cilvēks sūdzējās, ka nevar visu paspēt, Profesors smaidot atteica: „Celies vienu stundu agrāk!" Otrs teiciens, aicinot jauno zinātnieku koncentrēties sava darba izstrādei, bija: „Atceries, Censoni, Zinātne neko nepiedod, tā ir trakāka par greizsirdīgu sievu!". 16. augustā mēs svinēsim profesora Benjamiņa Treija simtgadi. Viņš savus aspirantus veidoja ne tikai par zinātniekiem, bet arī par personībām - būt atbildīgam par saviem pētījumiem, zinātniskajiem rakstiem, nopietni gatavoties katrai konferencei un semināram, būt atsaucīgiem un prast strādāt komandā. Es ļoti cenšos Profesora Skolu turpināt savos doktorantos.

Otrais aspekts, pie kā es īpaši piedomāju, ir IZM Departamenta direktores Dr. Agritas Kiopas izvirzītā doma, ka zinātnei, kā publiskās naudas finansētai nozarei, svarīgs ir ne vien zinātnieka, bet arī uzņēmēja gars. Zinātnes tirgus ir globāls. Iespēju ir bezgala daudz. Mums jāmāca jaunam zinātniekam ieraudzīt šīs iespējas.

Tālavs Jundzis

Jauno zinātnieku nometne "Apzināt iespējas" man ļāva pārliecināties, ka zinātnes attīstība Latvijā pārvarēs šodienas grūtības. Jaunie zinātnieki un doktoranti ne tikai jūt pasaules zinātnes elpu, bet jau daudzi no viņiem to izbaudījuši, mācoties, stažējoties vai strādājot ārzemēs, kā arī iesaistoties starptautiskos pētniecības projektos. Šajā ziņā mums vecajiem atliek tikai uzklausīt viņus un vienā otrā jautājumā - arī pamācīties.