“Dainu skapi” no ZA Augstceltnes izvadot (2014. gada 26. augustā)

5-09-2014

Jānis Stradiņš

Šī diena mums ir vienlaikus pacilājoša, bet arī skumji nostalģiska. Mūsu Augstceltne un Zinātņu akadēmija atvadās no “Dainu skapja”, no Folkloras krātuves un vienlaikus arī no Literatūras, folkloras un mākslas institūta.

Mūsu ēka ir bijusi patvērums (kāds nu tas ir bijis) latviešu nācijas dārgumam mazliet vairāk nekā 50 gadus, kopš 1963. gada. “Dainu skapis” bija kļuvis par vienu no latviskākajiem elementiem šajā nacionālajām vērtībām pasvešajā namā, Staļina ampīra (Boriss Pasternaks kādreiz asprātīgi parodēja – Staļina vampīra) stilā ieturētajā gaisotnē. “Dainu skapis”, tāpat kā pats Valodas un literatūras institūts tolaik bija latviskuma bastions zinātnes citadelē. Direktors Jānis Kalniņš Mālmeistera un Puriņa prezidentūras laikā bija vai vienīgais, kurš Prezidija sēdēs un ZA kopsapulcēs konsekventi runāja latviešu valodā un uzturēja latvisku garu šajā zinātnes citadelē.


Aiz upītes es izaugu, Pār upīti man aizveda; Paliek mani bāleliņi Aiz upītes raudādami. No rokas rokā pa dainu ķēdi “Dainu skapja” atvilktnes ceļo no Zinātņu akadēmijas augstceltnes trešā stāva uz izeju.
Savu roku pieliek arī akadēmiķis Jānis Stradiņš


Gribētos atgādināt Folkloras sektorā veiktos darbus, Kārli Arāju, Ojāru Ambaini, Elzu Kokari, Almu Ancelāni, vēlāk – Māru Vīksnu un Brigitu Reidzāni, “Latviešu tautasdziesmu” jauno izdevumu, kas tiek turpināts, Lerha-Puškaiša pasaku turpinājumu. Te izaugusi vesela latviešu folkloristu jauna paaudze (Dace Bula, Guntis Pakalns, Aldis Pūtelis, daudzi citi), kas sevi vēl apliecinās. Uzsvēršu, ka Folkloras krātuves pamatvērtība nav tikai “Dainu skapis” vien, tas ir vairāk simbols, bet arī Ansis Lerhis-Puškaitis, Ludis Bērziņš, Pēteris Šmits, daudzu citu cilvēku vākums, kas vēl gaida izpēti.

Šajā ēkā dzima K. Barona lasījumu tradīcija pēc Dainu tēva 150 gades vērienīgās nosvinēšanas 1985. gadā, kad Jānis Peters organizēja “Dainu skapja” dublēšanu Rakstnieku savienībai. Arī akadēmiskie folkloristi toreiz iesaistījās folkloras popularizēšanas aktivitātēs un viņpus okeānam Vaira un Imants Freibergi ķērās pie tautas dziesmu krājuma datorizēšanas. Folkloras kustība atdzima, atbalsojās visā tautā, un bija “trešās atmodas” sākums. Vērienīga vēlāk bija arī Balāžu konference, ar starptautisku skanējumu.

Otrs datums, kas šodien būtu jāatceras, ir Dainu skapja ierakstīšana UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā 2001. gada septembrī. Šajā Rīgas pilsētas 800-gadē Rīgu un Latvijas Zinātņu akadēmiju apmeklēja toreizējais UNESCO ģenerāldirektors Koičīri Macuura, kurš atklāja šim notikumam veltītu piemiņas plāksni. Man kā toreizējam ZA prezidentam tā gada 8. decembrī bija gods asistēt plāksnes atklāšanā, kopā ar Macuuru noņemt pārvalku. Šī plāksne paliek Augstceltnes vestibilā kā liecība, kā atgādinājums par “Dainu skapja” visilglaicīgāko atrašanās vietu tā 135 gadu ilgajā mūžā.

Katram laikmetam ir savi pieminekļi, tādi ir gan Augstceltne, gan Gaismas pils. Manuprāt, Augstceltnē aizvadītie gadi nav bijuši tie sliktākie, tukšākie, bezmērķīgākie ne “Dainu skapja”, ne latviešu folkloras pētniecībā un arī ne klātesošo folkloristu mūžos. Atzīsim to šodien. Jūs ķepurojāties un izķepurojāties, līdz neatkarības atgūšanai un Gaismas pilij!

Šodien mēs tā kā šķiramies – jūs pārejat uz Daugavas kreiso krastu, Zinātņu akadēmija paliek labajā. Var jau būt, ka Pārdaugava ar laiku veidojas par nākotnes Rīgu. No sirds novēlu Folkloras krātuvei un institūtam komfortabli iedzīvoties jaunajās telpās, turpināt izkopt 70-90 gadus ilgās tradīcijas, nobeigt aizsāktos darbus un ģenerēt jaunus. Ceram uz turpmāku līdzdarbību Letonikas pētījumu programmā, kuras smadzeņu centrs joprojām atradīsies šajā ēkā.

Esmu pārliecināts, ka krātuve un institūts turpinās sadarbību ar Latvijas Zinātņu akadēmiju, ka redzēsim jūs ZA sēdēs un citos pasākumos, no kuriem daži varētu tikt noturēti arī Nacionālajā bibliotēkā, ka atcerēsieties ar pateicību un zināmu nostaļģiju mierīgos gadus “Kolhoznieku namā”. Īpaši vēlos pateikties ZA Lietu pārvaldniekam Vitālijam Kozlovskim, kas centās jūs pasargāt no uguns un ūdens, no bomžiem, kuri pulcējās stūrī zem “Dainu skapja” telpām. “Dainu skapis” bija rūpju bērns vairāk nekā jebkura Augstceltnes daļa, mēs ZA vadībā allaž bijām noraizējušies, lai tur neatgadās kaut kas nelabs.

Šajā gadā Zinātņu akadēmiju un Augstceltni ir skāruši īpaši smagi pārbaudījumi. Šo ēku pamet humanitārās ievirzes institūti, izņemot Latviešu valodas institūtu un vēl dažas struktūras; te gan paliek ZA, Latvijas Zinātnes padome, Zinātņu Akadēmijas Vēstis, izdevniecība “Zinātne” un citā aspektā arī žurnāls “Zintnieks”. Neapšaubāmi ar “Dainu skapja” aiziešanu Augstceltne zaudēs kaut ko no savas auras, kļūs nabagāka. Toties pēc mēneša Augstceltnē beidzot tiks atjaunota koncertzāle, varbūt ar laiku te veidosies arī jaunatnes un operetes teātris, ienāks popmūzika, varbūt kantrimūzika, kas galu galā arī ir folkloras turpinājums. Un folkloristi, zinātnieki tad arī varēs paplašināt savas pētījumu sfēras, gūt jaunus darba laukus.

Tādā kārtā mēs jums nesakām – ar Dievu, bet uz redzēšanos!

zv/zv472-2.jpg

Vilks paņēma manu pūru, Mana pūra atslēdziņu. “Dainu skapja” atslēdziņa vēl karājas tā līdzšinējai glabātājai Mārai Vīksnai kaklā, bet jaunajā vietā Nacionālās bibliotēkas glāžu būrī nekāda durvju virināšana un satura izrādīšana vairs nav paredzēta.

zv/zv472-3.jpg

Paši brāļi iecēluši, Paši brāļi izceliet! Viens no nacionālās identitātes simboliem pamet Zinātņu akadēmijas augstceltni, lai Nacionālo bruņoto spēku Zemessardzes varenajā automašīnā (pat pārāk varenā trauslajam simtgadīgajam skapītim) dotos pār upīti uz Daugavas pretējo krastu. Mēs paliekam aiz upītes raudādami...

A.Pūteļa (LFK) foto

Pēdējā atjaunošana 5-09-2014
Powered by Elxis - Open Source CMS