Jānis Stradiņš, LZA Senāta priekšsēdētājs

VECAIS STENDERS – 300 – LATVIEŠI NO BURTA LĪDZ DEBESĪM

(Ievadruna starptautiskajā konferencē “G.F. Stenders un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā”, Rīgā, 2014. gada 4. septembrī)

Vispirms vēlos sveikt visus konferences dalībniekus Stendera piemiņas dienās un pateikties profesorei Mārai Grudulei, kas saaicinājusi mūs kopā šajā vērienīgā pasākumā. Pēc ZA ierosmes Vecā Stendera 300 gadu jubileja iekļauta pasaulē atzīmējamo UNESCO gadskārtu sarakstā. Tas nozīmē, ka pasākumos jāiesaistās vairākām valstīm, jāiegūst starptautiska ievērība. Šī konference, Stendera monēta, pastmarkas, izstādes, Bildu ābeces taka, veļas mašīna, piemiņas zīme Sunākstē, senās mūzikas koncerts Stendera Baltajā baznīcā, ievērība plašsaziņas līdzekļos – viss tas apliecina, ka Stenders nav aizmirsts.

Latviešu nācijas vēsturē Stenders ir ienācis uz mūžīgu palikšanu. Atslēgas vārds ir Latwis, kas pēc paša Stendera vēlēšanās iekalts viņa kapakmenī Sunākstes mācītāju kapos. Pats būdams Baltijas vācietis, viņš savas apgaismotāja darbības sākumā (1766. g.) rakstīja: “Mums ir pienākums pret šo nicināto tautu. Jo tie ir mūsu maizes devēji. Daba tos ir laipni apveltījusi ar daudzām krietnām īpašībām, tās vajag tikai izkopt. Šie ļaudis labprāt pieņem mācības, tie ir godīgi, labsirdīgi, uzticami, pacietīgi, strādīgi un jautri. Izņēmumi ir tikai sekas no tā jūga, ko tie velk ar grūtām nopūtām, pa daļai arī sekas no audzināšanas un gara gaismas trūkuma”. Un Stenders “filozofu gadsimta” pēdējās desmitgadēs kļuva Kurzemes zemnieku, topošās latviešu nācijas apgaismotājs, modinātājs, mudinātājs.

Stenders bija mācītājs, protestantu teologs, kuru ietekmēja Halles piētisma, vēlāk protestantiskā racionālisma idejas, mūža nogalē, kad viņš pievērsās arī alķīmiskiem eksperimentiem, pat ezoteriskā mistiskā kabalistika. Viņš bija tuvs brīvmūrniekiem. Taču visumā viņu varētu dēvēt par agrīnās vācu apgaismības pārstāvi, K. Volfa, A.G. Baumgartena, B.H. Brokesa sekotāju, teleoloģijas, kristīgās ētikas sludinātāju. Viņš sacerējis daudz teoloģisku, filozofisku traktātu vācu valodā, ielaidies dažādās polemikās, amatieriski nodarbojies ar zinātni, izgudrotājdarbību, palīdzējis Šulcam veidot metodi ģeogrāfiskā garuma noteikšanai uz jūras, darinājis veļas mašīnu, globusus Dānijas karalim, bija Getingenes Vācu zinību biedrības loceklis, pat pretendējis kļūt par Goda locekli prestižajā Pēterburgas ZA. Taču ne jau tas noteica viņa vietu vēsturē. Šīs epizodes šodien atceramies tikai tādēļ, ka ir bijis leģendārais Stenders –Latwis , ceļa rādītājs topošai tautai, tolaik vēl tikai dzimtļaužu kārtā ietērptai.

Stenders iedibināja latviešu laicīgo literatūru (Ziņģu lustes, Jaukas pasakas in stāsti), sastādīja monumentālo Lettisches Lexikon (ap 1200 lappušu), latviešu gramatiku, deva Bildu ābeci, izglītoja latviešu dzimtcilvēkus. Manā uztverē Stendera – tēva un arī dēla (arī Jaunais Stenders mums šodien jāpiemin ar labu vārdu) – devuma virsotne tomēr ir “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas”, kas 1774. – 1796. gadā iznāca trijos izdevumos. Unikālu to dara apstāklis, ka tā bija ne tikai pirmā populārzinātniskā grāmata latviešiem, bet būtībā pirmā enciklopēdija zemniekiem – dzimtcilvēkiem. Man joprojām nav izdevies atrast ziņas, ka laikā, kad Francijā iznāca slavenā Didro enciklopēdija, kaut kur citur Eiropā kāds būtu sastādījis līdzīga rakstura “zemnieku enciklopēdiju”.

To aizrāda pazīstamais grāmatizdevējs J. Hartknohs vēstulē slavenajam šveiciešu filozofam – teologam J.K. Lavateram: “Ar Stendera centību ir arī zemniekiem par labu iespiesta latviska kosmogrāfija, kas ietver pa daļai nepieciešamāko no fizikas, pa daļai no ģeogrāfijas un tamlīdzīgi”. Ir lasīti apgalvojumi, ka šī grāmata domāta kolēģiem – vācu mācītājiem, jo tās pirmie izdevumi pārāk ātri izpirkti. Taču laikabiedrs Matīss Stobe savā, pirmajā latviski rakstītajā recenzijā ir apliecinājis, ka “tās dažādas labas mācības jau gandrīz visiem Latviešiem zināmas”; ne mazums mācītāju un muižnieku šo grāmatu iegādājās desmitos un pat simtu eksemplāros, lai to izplatītu savu zemnieku un kalpotāju vidū. Bija taču arī labi muižnieki, kā Stendera kaimiņš Bolšvings Vārnavā, kas dibināja pirmo zemnieku skolu Kurzemes hercogvalstī.

Šodien pat grūti aptvert, cik dziļu garīgu lūzumu Stendera grāmata nozīmēja mazajai tautai, kas atradās dzimtbūšanas jūgā un līdz tam pazina vai vienīgi Bībeli un reliģiska rakstura grāmatas (arī hernhūtiešu rakstus), dziļi emocionālo un intuitīvi filozofisko mutvārdu folkloru, ko tā nozīmēja tautai, kurai uz “Latviešu Avīzēm” (1822) bija jāgaida vēl pusgadsimts, bet uz pirmo “tautisko atmodu” – bezmaz vai pilns gadsimts.

“Augstajā gudrības grāmatā” skaidrots, ka zemi aptver atmosfēra (“apakšais gaiss”), kā rodas vējš (“vējš neva citādi kā kustināts gaiss, kas vienā strēķī kā dzīts skrien”), kā top “ūdenīgas gaisa lietas” – rasa, migla, padebeši, lietus, sniegs, kas ir “tās ugunīgas zīmes gaisā, kas bailīgas rādās” – zibens, pērkons; trešajā izdevumā pirmoreiz runāts par elektrību un zibensnovedējiem.

Un sagatavojis lasītāju ar galvu reibinošām ģeogrāfiskām ziņām par zemeslodi, dažādiem kontinentiem un tautām, vulkāniem un zemestrīcēm, Stenders sāk runāt “no tās Saules un viņas gājuma apkārt Zemes”, pastāsta, cik Saule ir liela un kur “tā Saule naktī paliek”, kā veidojas gadalaiki un kā tiek sastādīts kalendārs. Un tad arī kārta skaidrot heliocentrisko pasaules uzskatu un Kopernika atklājumu – “mūsu pasaulsēka citādi ietaisīta, nekā acis rāda”: “Saule stāv un zeme tek un apkārt griežas”. Lai darītu skaidru šo aplam grūto būšanu, Stenders jau grāmatas sākumā dod divas “priekšmācības” – par perspektīvu ( “jo tālāk kāda lieta stāv, jo mazāka isskatās”) un par kustības relativitāti (“kad ta vieta tek, virs ka mēs esam, tad mums liekās, it kā ne ta vieta ar mums, bet tās lietas apkārt mums tecētu. Kad ziemas laikā knaši caur silu brauc, tad acim liekās, it kā koki skrietu ...”). Lai skaidrotu, ka Zeme griežas ap Sauli, Stenders apelē pie lasītāja praktiskā saprāta: “Kad tu cepeti gribi cept, ka visur apkārt ceptu, voi tu tāds negudrs būtu un gribētu cepeša dēļ, ka skurstens ar visu ugunskuru apkārt cepetim grieztos? Griez pašu cepeti, tad tas uz visām malām isceps. Tā dara Dievs ar mūsu zemi, to sildīdams.”

Tā latvieši pirmoreiz tiek iepazīstināti ar Kopernika astronomiju. Un ne tikai ar to – ar ļoti daudzām lietām – ar “dabu jeb natūri” kopumā, gan “no āra puses”, gan “no iekšķīgas būšanas”, ar trim dabas valstīm (“akmiņu cilts”, “augļu cilts” un “dzīvu miesu cilts”). Ar cēlonību dabā (“visas dabaslietas pasaulē cita no citas atlec un cits bez cita nevar būt”), ar attīstību dabā (“tie dabas darbi maz iesākās, bet pēc jo dienas pieņemās līdz pilnīgu būšanu”). Pavīd pat viedoklis, ka “tā iekšķīga daba ir dzīva un spēcīga un pilna no iekšķīgas kustēšanas iekš visām savām vismazākām daļām.”,
t. i. molekulāri kinētiskā teorija savos tolaik primitīvos apveidos, kaut arī Stenders uzsvaru liek uz pirmelementiem – uguni un ūdeni. Piebildīšu, ka Stenders iedīglī veido arī latviešu zinātnisko terminoloģiju, dodot nedzirdētiem jēdzieniem atbilstošus vārdus (visbiežāk gan pārņemot no vācu valodas attiecīgos ģermānismus, taču, piemēram, vārdu daba = Natur šajā izpratnē lietojot pirmoreiz). Savā ziņā Stenderu varētu uzskatīt arī par mūsu zinātniskās terminoloģijas agrīnu iedibinātāju, kurai labskanīgu un gudru turpinājumu deva kurzemnieki Juris Alunāns, Kronvalda Atis un arī Krišjānis Valdemārs. Pats Stenders atzīst savu nevarību terminoloģijā: “Vairak es no ta nevaru stāstīt, jo tai nabagai Latviešu valodai vārdi trūkst no augstām garigām lietām samanigi rakstīt. Kad jūsu tauta turpmak atskaidrosies, tad jums arīdzan augstaki un skaidraki gudrības vārdi rasies.”

Ievadrunā es nevaru dot šīs zemnieku enciklopēdijas sīkāku izklāstu un vērtējumu. Savā laikā, pirms 30–50 gadiem, daudz esmu pētījis gan Stendera augstā labvēļa J. A. Korfa darbību, gan “Augstas gudrības grāmatas” atziņas un pirmavotus (arī J.K. Gotšeda darba dažādus izdevumus), kopā ar Konstantīnu Karuli, Jāni Klētnieku un Alni Svelpi 1988. gadā esam izdevuši tās atkārtotu komentētu – ceturto izdevumu, kas zīmīgā kārtā nāca klajā tieši latviešu nācijas “trešās atmodas” gadā un palika mazāk pamanīts toreizējā notikumu mutulī. Arī paralēles un atšķirības G.F. Stendera un krievu apgaismotāja M. Lomonosova darbībā esmu centies sazīmēt un mēģinājis atgādināt par “Augstas gudrības grāmatu”1974. gadā, kad par Baltijas vācu pozitīvo devumu nebija pieņemts runāt.

Vecais Stenders varbūt neparedzēja tik spēcīgu latviešu uznācienu izglītībā un zinātnē (ka tai varētu būt savi Kanti un Herderi), kā gadu pēc Vecā Stendera nāves pravietoja cits Apgaismības darbinieks Garlībs Merķelis un arī nebija tik radikāls uzskatos, pat otrādi – aicināja uz pakļaušanos kungiem.

Jubilejas reizē laikam neklājas sacīt kritiskus vārdus, katra kritika ir subjektīva un laikmeta nosacīta, taču Stenderu, viņa dažādās idejas vērts turpināt pētīt un ne tikai apoloģizēt. Viņš bija Apgaismības pārstāvis vācu mērenās Volksaufklärung rāmjos, zināšanu un gaismas nesējs mazizglītotai tautai, bet toreizējā Kurzemes vidē arī tas bija daudz.

Stendera idejiskais skolotājs Kristiāns Volfs apgaismību traktēja kā tautas kultūras aizstāšanu ar reliģiska satura tekstu – dziesmu, moralizējošu kristīgo stāstījumu iesakņošanu, to ieviešanu “blēņu dziesmu” un “bābu pasaku” vietā. Viņi lokalizēja sentimentālu, moralizējošu tālaika vācu dzejnieku liriku. Laime, ka šīs ziņģes neizkonkurēja tautas daiļradi un J.G. Herders drīz pēc Stendera parādīja arī kolēģiem – Baltijas vācu mācītājiem tautas daiļrades un mazo tautu īpašo vērtību cilvēcei. Stendera rosinātā laicīgā literatūra attīstījās un pastāvēja līdzās tautas mutvārdu daiļradei un abas kopā veidoja nācijas ētiskos un estētiskos pamatus.

Jebkurā gadījumā Stenderi sagatavoja augsni gan latviešu nācijas uznācienam, gan vēlākajām Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības un Latviešu draugu biedrības aktivitātēm, gan arī – galu galā – pat jaunlatviešu kustībai. Ne velti Stenderu augsti vērtēja Krišjānis Valdemārs, Fricis Brīvzemnieks, Andrejs Pumpurs.

Laika trūkuma dēļ nevaru šodien citēt arī pašu Stenderu vēstījumus toreizējiem latviešiem, kuriem viņi pārmet kūtrību, uzņēmības trūkumu, pārāk gausu jauninājumu pārņemšanu no ārzemēm (“lielumā pie Latviešiem vēl tāda skubināšana un izgudrošana uz visādu peļņu kā pie citām tautām ne ir redzama”), nopeļ daudzu zemnieku pārmērīgu nodošanos dzeršanai, pīpēšanai, citām apgrēcībām, kaut arī saskata pretējus, pozitīvus piemērus un kopumā tomēr ir optimisti. Vecā Stendera pārmetumi nav naidīgi un nievīgi, tās ir tēvišķas, labi domātas, kaut arī bieži pārāk moralizējošas pamācīšanas, kurām būtu jāceļ vienkāršo cilvēku ētika, un kuras tās arī cēla. Vecais Stenders nesprauda latviešiem pārāk augstus, drīzāk jau pieticīgus mērķus, taču nekad arī neuzsvēra, kā to darīja viņa dēls Jaunais Stenders, ka pašu labad latviešiem būtu jāpārtop par vāciešiem.

Stenderu darbība, īpaši jau “Augstas gudrības grāmata”, kā jau sacīts, sagatavoja augsni mūsu tālākajai gaitai. “Vecais Stenders mācīja augt latviešiem gudrībā – no burta līdz debesīm”, – tā rakstīts Sunākstē nule atklātajā piemiņas zīmē. To veidojot, izraisījās diskusija, ko likt šīs zīmes virsotnē – gaili vai pūci. Mēs ar Andri Vilku diezgan stingri iestājāmies par gaili, kas ir arī simbols Kurzemes luterāņu baznīcu torņos (Stenders tomēr bija Sunākstes mācītājs un Sēlpils prāvests !) un mūsu apziņā saistās ar modinātāju agrā rīta stundā. Pūce latviešu mitoloģijā ir nakts putns, dažkārt arī nelaimes, posta vēstnesis un kā eiropeiskais gudrības simbols tā tika uztverta mazliet vēlāk, jau pēc Stenderiem.

Latvijas Satversmē šogad ierakstītas pamattendences, kurām jāveido nācijas apziņa – kristīgās vērtības, latviskās vērtības un Apgaismības laikmetā dzimušās demokrātiskās vērtības. Šodien mums jāatzīst, ka Vecais Stenders uzturējis ne tikai kristīgās vērtības, taču paplašināti modificējis priekš latviešiem arī latviskās vērtības, pat latvisko dzīvesziņu un arī Apgaismības laikmeta vērtības, kā nu viņš tās izprata un kā hercoga Bīrona Kurzemē tās drīkstēja izprast.

Kā rakstīja Fricis Brīvzemnieks, salīdzinādams Stenderu ar Lomonosovu (1874) “Stenders pirmais darbojās, mums jaukas dziesmas sacerēdams, valodu kopdams, dabas zinības mācīdams. < .. >Stenders ietaisīja mums – kā Valdemārs saka – šauru, bet līdzenu ceļu latviešu rakstniecības valodā < .. > Plašāki ņemot, tādi vīri kā Lomonosovs un Stenders jau nevienai tautai īsti nepieder. Tie ir visas cilvēces spēks un rota un no visas cilvēces cieņā, godā turami.”

G.F. Stendera “Augstas gudrības grāmatā” VIII nodaļā pirmoreiz latviešiem skaidrots, kas ir Eiropa: “ Iekš Europes jeb kristitu ļaužu valstim ir trīs Ķeizeru valstis un deviņas Ķēniņu valstis < .. > Tā cetorta pasaules daļa ir pret vakariem ais lielas pasaules–jūras, kur tie Amerikaneri, kas us otras pasaules puses dzīvo un no tiem Europeriem valdīti top.” Arī Kurzeme pieder šai pasaules daļai, un tā ir Dieva svētības pilna.

Ja Garlībs Merķelis ieveda latviešu jēdzienu Eiropā, tad Stenders pamazām ieveda pašu Eiropas jēdzienu un tolaik atzītās Eiropas pamatvērtības latviešos, pacēla mūsu tautu garīgā ziņā augstāk.