Bieži Ilga bija sašutusi par Latvijas ierēdņu apbrīnojamo nespēju novērtēt humanitāro zinātņu nepieciešamību neatkarīgas valsts attīstībā. Viņa nesaprata, kā valsts var attīstīties bez stingriem ideoloģijas pamatiem. Nesaprata, kā var jaunajā paaudzē ieaudzināt Dzimtenes mīlestību, nemācot skolā Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu.

Ilga labi orientējās jaunākajos izdotajos daiļliteratūras darbos. Tuva viņai bija mākslas vēsture, Latvijas māksla un sevišķi jau glezniecība. Savu iemīļoto mākslinieku darbus viņa centās parādīt arī Latvijas ZA, regulāri organizējot mākslas darbu izstādes. Tajā pašā laikā viņa vienaldzīgi izturējās pret pēdējā laikā mūsu valstī apjūsmoto abstraktā ekspresionisma mākslu.

Šajos daudzajos kopdarbības gados bieži gadījās novērot viņas attieksmi pret skaitliski daudzajiem humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas kolēģiem. Pastāvīgi atrodoties savā kabinetā un nodarbojoties ar nodaļas darba uzdevumiem, viņai bija sava raksturīga attieksme pret jebkuru cilvēku, kurš pārkāpa kabineta slieksni. Ilga atrāvās no veiktā darba un pilnībā pievērsās apmeklētājam. Katram radās iespaids, ka tieši viņš nodaļā jau ir sen gaidīts un ir vienreizējs savā zinātniskā darba nozarē. Katram viņai atradās kāds pozitīvs vārdiņš, labestīgs humors. Viņa vienmēr bija gatava sniegt savu palīdzību līdzcilvēkiem. Uzzinot par kāda kolēģa smagu saslimšanu vai nelaimes gadījumu, vienmēr viņai atradās līdzjūtības vārdi, kurus ne reti pavadīja pat acīs saskrējušas asaras.

Ilga bija laba sabiedriskā un zinātniskā darba organizētāja, un tieši tas jau arī bija nodaļas galvenais uzdevums. Šis darbs tika izvērsts plaši, nereti pārsniedzot nodaļas ietvarus. Par tradīciju ir kļuvuši Ilgas organizētie klusie un sirsnīgie Ziemassvētku pasākumi. Ar aizrautību viņa piedalījās nodaļas zinātnieku jubilejas pasākumu organizēšanā: sagatavoja apsveikumu vārdus, organizēja apsveicējus, sameklēja dāvanas un, kad svinību process uzņēma apgriezienus, klusi un nemanāmi pazuda. Bieži nācās redzēt un dzirdēt Ilgu, kā viņa iedrošināja un kļuva par pirmo padomdevēju katram jaunajam korespondētājlocekļa un akadēmiķa kandidātam. Ilgas padomu labprāt uzklausīja arī Akadēmijas vadība – prezidenti un viceprezidenti, nodaļu vadītāji.

Aktīvi iesaistoties Latvijas Zinātņu akadēmijas darbā un sabiedriskajā dzīvē, viņa reizē saglabāja zināmu savu personīgo distanci mūsu zinātniskajā kolektīvā. Ilga izvairījās runāt par savām ģimenes problēmām. Vai viņai tādu nebija, vai viss dzīvē bija tik saulains? Domājams, ka nē, bet tās nekad netika iznestas publiskai apspriešanai. Viņa par ģimeni bija atbildīga un tā viņai bija svēta.

Ilga Tālberga mums ir atstājusi visu, kas viņai bija: teicami padarītu darbu, savas izteiktās radošās domas un cilvēku mīlestību. Mēs viņu varam saglabāt vienīgi savās atmiņās un sniegt no sirds savu novēlējumu – lai vieglas smiltis Tev mūsu Dzimtenes Jaunciema kapos! Lai Tava dvēsele, atbrīvojusies no fizisko ciešanu smaguma, gūst veldzi un plašumu Tava mūža laikā sakrātajā radošajā bagātībā, un lai tā atgriežas pie mums, kaut arī citā veidolā, jo tāda vērtība nevar aiziet nebūtībā. Mēs gaidīsim...

LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa