Šķiet ir veltīgi spriest par kaut kādas baltu pirmvalodas pastāvēšanu. Kopš Franca Boppa un Augusta Šleihera darbiem 19. gadsimta vidū daudzie izcilie vācu un citu zemju valodnieki izcēla lietuviešu valodas arhaismu, mūsējai nepievērsdami tik lielu uzmanību, un centās atrast. kādēļ lietuviešu valodā ir atrodami tādi proto–indoeiropiešu valodas elementi, kādu nav sanskritā, kas ilgi tika uzskatīts par senāko indoeiropiešu valodu. Tāpat allaž bija un ir labi pamanīta lietuviešu valodas tuvība slāvu mēlēm un tiek lietots apzīmējums baltu–slāvu valodas, šajā divu vārdu savienojumā allaž kā pirmo minot baltus, kuriem dažkārt atrod arī senākas saknes. Mazliet dīvaini, bet liekas, ka latviešu valodas tālās senatnes pētnieki vēl nav paspējuši iedziļināties vispāratzītajā, sarežģītā transkripcijā uzrakstītajā proto–indoeiropiešu valodas 1500 burtu plašajā vārdnīcā un citos līdzīgos avotos.

Nobriedusi ir mūsu valodnieku pētnieciska sakustēšanās problēmā, ko piemin Ilga Jansone un Anna Stafecka: “Dažādo tradīciju ietekmē būtiskākās diskusijas mūsdienās skar jautājumus par svešvārdu pareizrakstību...Dažkārt domstarpības saistītas arī ar citvalodu īpašvārdu atveidi”(1. sēj., 226. lpp.). Man nav bijušas dzirdamas šādas publiskas “diskusijas” un skaļi paustas pētnieciskas “domstarpības”, neesmu arī pamanījis kaut kādu redzamu lingvistisku darbību, atsaucoties uz milzīgajām pārmaiņām Latvijas sakaros ar ārpasauli, kas rada aizvien jaunu citvalodu īpašvārdu ieplūšanu mūsu mīļajā mēlītē. To uzrakstīšana noteikti ne man vien ir sagādājusi mokas. Kā, piemēram, tiek izrunāti daudzo amerikāņu franciskie vai vāciskie vārdi un uzvārdi vai citi no visām pasaules mēlēm ienākušie?

Netiek ievēroti arī, droši vien pašu valodnieku sagatavotie, Ministru kabineta 2004. gada noteikumi Nr.114, kuri, piemēram, paredz, ka visi citvalodu personu vārdi, kuri beidzas ar “i” ir nelokāmi, bet praksē gandrīz tiem visiem tiek pievienotas latviskas galotnes, Noteikumi paredz, ka tikai Dienvidāzijas valodu līdzskanis “th” ir jāuzraksta kā “t”, kas arī ir nepieņemami, bet tajos nekas netiek teikts par “dh”, “kh”, “gh”, “ph”, gh” līdzīgu pārveidošanu, kuriem šī latīņu alfabētā ar “h” apzīmētā daļa pazūd reizē ar pašu neapšaubāmi citādāko burtu, tādējādi pilnīgi izmainot daudzu tulkojamo īpašvārdu nozīmi. Cik spēju spriest, tas ir noticis vēl tikai lietuviešu valodā.

“Latviešos un Latvijā” publicētie darbi, kā arī, cik zinu, citi latviešu pētnieku izdotie kopš Raisas Deņisovas 1970–1980. gadu publikācijām, neko neliecina par to, ka mūsu arheologiem, antropologiem un valodniekiem liktos nepieciešami turpināt pētīt lielu teritoriju aizņēmušās, laikam pirmās baltu – Fatjanovo dzīves vietas rašanos un izzušanu.

Neizskatās arī, ka tas daudz interesētu lietuviešus, ko nekādā gadījumā nevar teikt par citzemju autoriem. Sevišķi spilgti tas ir redzams amerikāņa Deivida Entoni (David Anthony) 2007. gadā izdotajā plašajā un augstu vērtētajā grāmatā “The horse, the wheel and language”. Balstoties uz daudzu citu pētnieku darba rezultātiem, viņš nešaubīgi, bet nebūt ne kā pirmais, nonāk pie slēdziena, ka no visu Eiropas indoeiropiešu valodu pirmdzimtenes Vidusdņepras reģiona apmēram pirms 4500 gadiem pirmās baltu ciltis devās uz zieļaustrumiem, apmetoties plašā teritorijā aiz Maskavas un varbūt iekļaujot Maskavu, kur tad dzīvoja somugri. Bet slāvi no tās pašas Vidusdņepras puses aizvirzījās uz rietumiem un ziemeļrietumiem un mita tur līdz 5.–6. gadsimtam, kad sākās to fantastiskā ekspansija uz dienvidiem un austrumiem, padzenot vai asimilējot arī baltu ciltis Volgas un Okas augštecē. Nav izdevies sastapties ar jaunākajām hipotēzēm citvalodās par to, kā un kad balti nokļuva pie Baltijas jūras – vai tieši no Vidusukrainas, vai no Fatjanovo. Arī par to būtu nepieciešami jauni pētījumi. Nebūtu pārāk grūti atrast un izlasīt daudzos ukraiņu un krievu autoru 1970–1980. gadu darbus, uz kuru pamata lielā mērā tiek būvētas Eiropas un ASV zinātnieku hipotēzes par Fatjanovo kultūras pastāvēšanu. Valdis Bērziņš un Pēteris Vasks atzīmē: “‘Šobrīd nav skaidrs, vai ķemmes un bedrīšu keramikas kultūras fenomens vidējā neolītā un auklas keramikas kultūras iezīmes vēlajā neolītā norāda uz būtisku jaunu iedzīvotāju kontingenta ieceļošanu (domājams, ka nākotnē šo jautājumu palīdzēs izgaismot seno iedzīvotāju kaulu DNS analīzes)” (1. sējums, 60. lpp). Uz DNS analīzēm šādā gadījumā droši paļautos tikai paši molekulārie biologi. Bet var būt, ka “jaunais iedzīvotāju kontingents”, kura neskaidru klātbūtni pie Lubānas ezera pamanījusi arī Ilze Loze, ir ieceļojis no Fatjanovo puses vai tieši no Vidusdņepras. Jo Latvijā gandrīz vienprātīgi atzītais auklas keramikas kultūras ļoti agrais indoeiropeiskums vairs negūst apstiprinājumu.

Man allaž ir gribējies mūsu pētnieku darbos atrast vismaz kaut kādu pārdroši hipotētisku apstiprinājumu vai pētnieciska noraidījuma izpausmi ik uz soļa dzirdamajiem apgalvojumiem, ka latviešu valoda ir viena no senākajām indoeiropiešu valodām un ka aizvēsturē iestiepjas mūsu senākās dainas. Šajā sakarā jāpiemin krievu pētnieku Vladimira Toporova un Vjačeslava Ivanova un dažu citu ārzemnieku darbi. Bet tie nav jauni un Latvijā nav manāms viņu aizsākto tēmu izskatīšanas turpinājums. Valda uzskats, ka kaut ko var darīt tikai, labi zinot sanskritu. Šādai domai piekrītot, uzreiz būtu jāteic, ka jāzina ļoti grūti apgūstāmais vediskais sanskrits, kuru tagad visā pasaulē pētnieciski ļoti labi pārvaldot tikai saujiņa (a handful) cilvēku, jo klasiskais sanskrits ir galvenokārt izcilā senindiešu valodnieka Pānini 5. gs. pr. Kr. izstrādātā valoda. Tā ir citādāka nekā desmit gadsimtus agrāk sacerēto vecāko “Rigvedas” un citu vedu himnu mēle. Izņemot Mihaelu Vitcelu (Michael Witzel) un vēl dažus, vairums plaši atzītāko indoeiropiešu izcelsmes mūsdienu pazīstamāko pētnieku nepārzina pat klasisko sanskritu un savos darbos atsaucas uz jau izdarītajiem tulkojumiem. Visu vedu sava veida “māte” – “Rigveda” ir tulkota angļu, vācu, krievu un franču mēlēs. Lielajās valodās ir plaši tulkota arī krietni jaunākā, bet ļoti bagātā sengrieķu literatūra. Jaunie pētnieki! Vismaz jums nedrīkst būt lielo Eiropas valodu barjēru. Nebūs pārlieku grūti apgūt, ja ne vedisko sanskritu, tad sengrieķu, senitāļu vai ķeltu mēli. Pameklējiet radniecību mūsu folklorai. Tas ir darbs patiesām doktoru disertācijām! Teiktā sakarā no aplūkojamā krājumā ievietotajiem pētījumiem neapšaubāmu interesi izsauc Sanda Laimes un Alda Pūteļa raksts “Latviešu mitoloģija: avotu un mitoloģisko būtņu raksturojums”. Ne viss viņu pateiktais gūs apstiprinājumu , piemēram “Rigvedas” Djaus – savu lielo vietu pazaudējušais debesu valdnieks, ir viens no indoeiropiešu dieviem un salīdzināms ar Zevu, Jupiteru un senģermāņu mitoloģiskajām būtnēm. Taču Sanda Laimes un Alda Pūteļa raksts ir saturīgs, lasītājam viegli pieejams un tēmas izpēte autoriem noteikti būtu jāturpina.

Trešajā sējumā Žaneta Ozoliņa savu ieskatu Latvijas darbībai Eiropas Savienībā nobeidz, nedaudz apstājoties pie secinājumiem ar skatu nākotnē. Šis skats gan sevišķi tālu nesniedzas un savās izteikti personiskās pārdomās vēl tālāk ir paraudzījies tikai rakstnieks Zigmunds Skujiņš (“Pa ceļam uz okeānu jeb par Latvija valsts un nācijas pastāvēšanu”). Atzīmējot Ķīnas lielos saniegumus, viņš gan neesot dzirdējis lozungu “Glābsim Eiropu!”. Bet šāda lozunga kā pārliecības nepieciešamību vajadzētu apzināties visur mūsu kontinentā un visos līmeņos. Jo ES ekonomiskā izaugsme jau kādus septiņus gadus mīņājās uz vietas vai pat ieslīd mīnusos. Arī Vācijas 2014. gada nacionālais kopprodukts būšot tikai ap 1.5 procentiem. Bet Ķīnā pat septiņi procenti šogad un Indijā 4.5–5 procenti pēdējos gados tiek raksturoti kā ne visai labi. 1270 miljonu cilvēku apdzīvotā Indija, ar 17 reizes zemāku nacionālo kopproduktu uz vienu iedzīvotāju nekā 50 miljonu Dienvidkoreja un ar pārapdzīvotības izraisīto smago nabadzības slogu jau uzbūvēja raķeti, kura kā tās augstās zinātniskās un rūpnieciskās varēšanas simbols sasniedza un pēta Marsu. Marsa zondi un raķeti indieši uzbūvēja ļoti lēti, piecas reizes lētāka nekā ASV būtu arī viņu cilvēka izsēdināšana uz Mēness, kurai jau esot gandrīz sagatavoti plāni. Lēti un augstas kvalitātes ražojumi nāk no Japānas, Dienvidkorejas, Taivānas un nu jau arī no Ķīnas un Indijas, plašajā pasaulē konkurējot ar ES dārgajiem izstrādājumiem.

Otrajā un trešajā sējumā aptvertas daudzas tēmas, kuras šajā krājumā tiek arī pietiekoši plaši, interesanti un dziļi pārrunātas. Manā uztverē agrāk mazāk dzirdēts un lielu uzmanību pelnošs ir Gunta Zemīša darbs “Agrīnā valstiskuma veidošanās problemātika Latvijā”. Patīkami, ka tas arī ir problemātiski tverts.

Ceturtā sējuma atbildīgie redaktori Viktors Hausmanis un Maija Kūle noteikti ir sastapušies ar lielām grūtībām, cenšoties nodrošināt kaut kādu ļoti lielā iespējamo tēmu loka pārrunāšanu. Tāpēc šī visplašākā sējuma saturs ir ļoti raibs visādā ziņā. Tā centrā, protams, ir Jāņa Stradiņa trīs ļoti koncentrētie raksti par augstākās izglītības un zinātnes vēsturi Latvijā, kuri kalpos par svarīgu avotu līdzīgiem pētījumiem. Rūpīgi un uzmanīgi ir veidots svarīgais Māras Grudules darbs “Vācbaltieši Latvijas un latviešu kultūras vēsturē”, kurā dots raksturojums neviendabīgajai viņu ietekmei uz mūsu kultūru. Lasot citus sējumā ietvertos pētījumus, rodas jautājumi: kādēļ tik maz ir aplūkota 20. gadsimta tēlniecība, glezniecība un grafika; kādēļ, iztirzājot Latvijas reliģiju vēsturi, Solveiga Krūmiņa–Koņkova un Agita Misāne ir tik maz pārspriedušas mūsdienas un nav devušas vērtējumu slikti izstrādātajam, bet spēkā esošajam Latvijas Reliģisko organizāciju likumam? LZA humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa savā sēdē jau ir pieņēmusi lēmumu lūgt Tieslietu ministriju to uzlabot.

Ja Paula Daijas darbs par latviešu nacionālās literatūras veidošanos līdz 19. gadsimta beigām, šķiet, ir pieņemams bez iebildumiem, tad diez vai to var teikt par tēmas turpinājumu Evas Eglājas–Kristsones izpildījumā tādēļ vien, ka viņa nepārtraukti operē ar ļoti ietilpīgajiem literatūras virzienu nosaukumiem, nepaskaidrodama, ko ar tiem saprot un apšaubāmā veidā izceļot modernismu Latvijā jau tad, kad franču, angļu un vācu valodās bija tikai tā priekšteči. Ievai E. Kalniņai “modernisma uzvaras gājiens” turpinās, sākot ar 20. gadu vidu Pirmā pasaules kara drūmās pieredzes ietekmē, kad Rietumu intelektuālajā sabiedrībā valdīja milzu nospiestība un tikai marksisti bija saglabājuši nākotnes ilūzijas. Bet arī tur nebija īsta “modernisma uzvaras gājiena”. Politiski līdz pamatiem uzvandītajā Latvijā rakstnieku vidū tāda bezcerība nevarēja būt noteicoša un daudzi rakstnieki aktīvi piedalījās neatkarīgās valsts izcīnīšanā. Ieva E. Kalniņa it kā netīšām modernisma vietā piemin pavisam cita rakstura jēdzienu – “literatūras modernizēšanos”, kas ir tajā pašā sējumā Maijas Kūles pamatīgi aplūkotā modernitāte. Šis apzīmējums nebūt nav sinonīms “modernismam”. Abas autores arī nepārliecinoši viegli izrīkojas ar terminu “romantisms”. Pie mums visai izplatītā spēle ar virzienu apzīmējumiem latviešu literatūras aplūkojumos autorus neved uz teorētisku dziļumu. Jo mūsu rakstniecībā laikam droši var runāt tikai par 19. gadsimta reālisma “uzvaras gājienu”. Nebūtu pārāk grūti ieskatīties trijās manis izdotajās antoloģijās ar darbiem dažādu laikmetu literatūras teorijā un labiem to tulkojumiem no franču, angļu un vācu mēlēm, kuros ir redzami visu literatūras virzienu autoritatīvi skaidrojumi. Un vai pie mums nav pat postmodernisma tendenču? Tas ar Rolāna Barta (Roland Barth), Mišela Fuko (Michel Foucault) post–strukturālistiskajiem izskaidrojumiem un Žaka Derridā (Jacque Derrida) visas vērtības un teorijas relativizējošo “differance” jēdzienu. kļuva par filozofisku bāzi modernisma pēctecim postmodernismam. Arī par to Ieva E. Kalniņa klusē. Un vai šis “differance” spilgti nav redzams mūsdienu teatrī? Nekas viņas darbā nav pateikts arī par pēdējā ceturtdaļgadsimta literatūru.

Vēl jāpiezīmē, ka nākotnē vajadzētu atrast vietu allaž milzu plaši lasītās tulkotās literatūras pārspriešanai. Varbūt arī ir laiks sākt pieminēt Latvijas orientālistiku, kurā darbojas ne tikai nedaudzi jau pazīstami pētnieki, bet arī citi un, izvēršoties sākot ar 1993. gadu, Humanitāro zinātņu fakultātē šobrīd tiek apgūtas, ķīniešu, japāņu, arābu, turku un korejiešu valodas. Gandrīz pussimts cilvēku LU jau ir bakalauri sinoloģijā vien, Latvijas un Eiropas nākotnei svarīgo valodu ar Pētera Pildegoviča palīdzību jau apgūst arī vairākās citās pilsētās.

Noslēdzot savas ļoti ieinteresēta cilvēka pārdomas, gribas vēlreiz pasacīt, ka šajā rakstā aplūkotais izdevums tā kopumā ir augsti vērtējams pētniecisks ieguvums. To apstiprina arī Ministru kabineta balvas piešķiršana akadēmiskā rakstu krājuma “Latvieši un Latvija” redakcijas kolēģijai Ilgai Jansonei, Tālavam Jundzim, Viktoram Hausmanim, Andrejam Vaskam un Guntim Zemītim.

Iesāktais darbs ir jāturpina.

Viktors Ivbulis

Iznācis četru sējumu akadēmiskā rakstu krājuma “Latvieši un Latvija” (akadēmiķa Jāņa Stradiņa redakcijā) otrais metiens. Interesenti to var iegādāties Latvijas grāmatnīcās vai Zinātņu akadēmijas augstceltnē 604. kabinetā. Sīkāka informācija: , 67227555.