Zinātnes Vēstnesis
- 2008.g. 26.maijs
Uzstājas Artura Balklava-Grīnhofa balvas laureāti
Tikai 2007. gadā pirmo reizi tika piešķirta izcilā astronoma un savas zinātnes popularizētāja Artura Balkalava–Grīhofa balva, bet par tradīciju jau kļūst tās laureātu uzstāšanās LZA sēdē. Pirmie bija Dr. phys.Vitolds Grabovskis un Dr.paed. Ilgonis Vilks, kuri 2007. gada 15. martā LZA sēdē referēja par zinātnes popularizēšanu skolēnu un studentu mērķauditorijā žurnālā “Terra”. 2008. gadā Artura Balklava–Grīnhofa balvu sakarā ar “Zvaigžņotās Debess” 50 gadu jubileju saņēma žurnāla redkolēģijas loceklis Dr. phys. Andrejs Alksnis un atbildīgā sekretāre Irēna Pundure. Viņi bija uzaicināti referēt LZA sēdē par zinātnes popularizēšanas jautājumiem š. g. 24. aprīlī.
Sēdes ievadā LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas priekšsēdētājs akadēmiķis Juris Jansons pastāstīja par jauniem zinātnes popularizēšanas veidiem. Tādi ir gan internets, gan dažādi zinātnes atrakciju parki, kas pasaulē ir ļoti populāri un labi apmeklēti. Zinātņu akadēmija kopā ar Rīgas domi ir iecerējusi veidot zinātnes piedzīvojumu centru, lai bērnos un jauniešos rosinātu interesi par zinātni. Par tā provizorisku novietni varētu būt LU Botāniskā dārza teritorija.
“Zvaigžņotās Debess” 50. jubileja sakrita ar Artura Balklava–Grīnhofa 75 gadu jubileju (02.01.1933), tādēļ abi referenti, runājot par “Zvaigžņoto Debesi”, akcentēja viņa kā žurnāla galvenā redaktora (1969–2005) lomu. Savukārt par zinātnes popularizēšanu žurnālista skatījuma runāja Voldemārs Hermanis.
| Sēdes laikā notika svinīga Artura Balklava–Grīnhofa nule iznākušās grāmatas “Mūsdienu zinātne un Dievs” atvēršana, kurā runāja grāmatas redaktore Ieva Jansone, sakot, ka viņai bija liels gods rediģēt šo grāmatu, jo tās autoru viņa iepazinusi un cienījusi ilgstošas sadarbības rezultā, strādājot ar viņa publikācijām. “Katra grāmata redaktora pierē atstāj pēdas”, teica I. Jansone, uzsverot, ka tā neuzspiež lasītājam Dieva esamību, bet gan parāda Dieva esamības nepieciešamību. LU Cietvielu fizikas institūta vadošais pētnieks kodolfiziķis Dr. habil. phys. Juris Tambergs runāja par to, ka grāmata sagatavo mūs lielajām pārmaiņām, tām zinātnes atziņām, kas nāks. Dievs ir kā karsts kartupelis, par kuru zinātnieki kautrējas atklāti runāt. Arturs Balklavs–Grīnhofs bija atradis ceļu pie Dieva un nebaidījās par to runāt. J. Tambergs ir arī viens no grāmatas ievadvārdu autoriem, tādēļ publicējam dažus fragmentus no šī ievada. |
Dr. habil. phys. Juris Tambergs
Zinātnieka ceļš pie Dieva
“Intelligo, ut credam; credo, ut intelligam”
(Es saprotu, lai es ticētu; es ticu, lai es saprastu)
Nereti gadās, ka tikai aizejot kādai lielai personībai, mēs sākam tā īsti novērtēt gan viņas paveikto, gan arī apjaust to tukšumu, kuru būtu aizpildījusi viņas turpmākā darbība. Tā nu Latvija ar septiņu gadu atstarpi ir zaudējusi divus izcilus, liela mēroga eksakto zinātņu vīrus, kuru misija bez viņu tiešajiem pētījumiem savā konkrētajā disciplīnā bija lielie paradigmatiskie jautājumi, kas ietver arī zinātnes un reliģijas attiecību problēmu. Šie zinātnieki ir cietvielu fiziķis Edgars Imants Siliņš (1927 – 1998) un astrofiziķis Arturs Balklavs–Grīnhofs (1933 – 2005). Ja pirmajam no viņiem vēl savas dzīves laikā izdevās prakstiski pabeigt un, diemžēl, ne vairs ieraudzīt savu monumentālo eseju krājumu “Lielo patiesību meklējumi” (1999), tad otra autora līdzīgas ievirzes grāmata “Mūsdienu zinātne un Dievs” tikai tagad rod ceļu pie lasītājiem. Tai tad arī veltītas mūsu priekšvārda rindas.
Var teikt, ka šī A. Balklava–Grīnhofa grāmata atbilst mūsu priekšvārda epigrāfā liktajam seno Baznīcas Tēvu principam. Tas izsaka to, ka mēs dabiskas prātošanas jeb zinātnes ceļā spējam nonākt pie Dieva esamības atzīšanas. Savukārt, atzinuši Dieva esamību un pieņēmuši Viņa atklājumus, mēs gūstam jaunas atziņas, kādas nav sasniedzamas dabiskās prātošanas ceļā un kas ved mūs pie pārdabisko noslēpumu izzināšanas. [..]
Tātad zinātnei un reliģijai (kristīgās ticības izpratnē) ir kopīgs mērķis – tuvināt cilvēku savam Radītājam – Dievam. Zinātne to veic it kā induktīvā ceļā – Dieva atzīšana ir “zinātnes noslēgums un vainagojums”, bet reliģija – it kā deduktīvā veidā stādot Dieva atzīšanu kā cilvēka garīgās aktivitātes iesākumu un pamatu.
Turpinot šo domu, A. Balklavs–Grīnhofs tālāk apskata Latvijas un latviešu vietu pasaules labo un ļauno spēku darbības kontekstā saistībā ar apokaliptiskajiem laiku beigu jeb kardinālo pārmaiņu jautājumiem. Te viņš izdara fundamentālu, pat paradoksālu secinājumu: Latvija ir kristīga zeme un latvieši – iedzimti kristīga tauta. Šī atziņa, kurai, iepējams, daži konservatīvie teologi nepiekritīs, tiek pamatoti ar pētījumiem par paralēlēm starp senlatviešu pasaules uztveres, dzīvesziņas un mitoloģijas īpatnībām, no vienas puses, un kristīgās ticības pamatvērtībām, no otras. Tā labi sasaucas ar arhibīskapa Jāņa Vanaga vairākkārt pausto ideju, ka “latviešu tautas devēseli galvenokārt ir veidojuši divi faktori – folklora un kristīgā tradīcija”.
Jāatzīmē arī divas A. Balklava–Grīnhofa atrastās ļoti veiksmīgās un skaistās “teoloģiski fizikālās” analoģijas. Pirmajā no tām Jēzus Kristus dotais augstākais – mīlestības – bauslis tiek salīdzināts ar gravitācijas lomu materiālajā pasaulē. Otrajā analoģijā ticība tiek ilustrēta ar relativitātes teorijas invarianta (tas ir telpas–laika intervāla) piemēru, lai cilvēks, vadoties pēc tās kā vienīgā absolūtā un dro?ā orientiera, spētu pastāvēt šajā šķietami relatīvajā un dažbrīd pat draudīgajā pasaulē.
Tagad daži vārdi par A. Balklava–Grīnhofa grāmatas pirmo daļu “Zinātne un reliģija”, kurā visspilgtāk redzams, kā zinātnieks, kas nodarbojas ar fundamentālajiem astronomijas un kosmoloģijas jautājumiem, nonāk līdz Radītāja atzīšanai.
Šīs daļas pirmais raksts “Vispārīgā relativitāte un Lielais Sprādziens” sniedz meistarīgi izklāstītu populārzinātnisku pārskatu par modernās kosmoloģijas attīstības vēsturi kopš 1915. gada uz Einšteina vispārīgās relativitātes teorijas (VRT) pamata un tās mūsdienu stāvokli, kuru raksturo Visuma kosmoloģiskais standartmodelis jeb standartscenārijs. Ļoti īsi un konspektīvi tiek aplūkoti tādi kosmoloģijas pamata priekšstati kā Visuma homogenitāte un izotropija, stacionārie un nestacionārie (no laika atkarīgie) Visuma modeļi, E. Habla 1929. gadā atklātā kosmoloģiskā sarkanā nobīde un ar to saistītā Visuma globālā izplešanās, kas noveda pie mūsdienās valdošās Lielā Sprādziena (LS) teorijas. Pēc tam tiek apskatīta Visuma kosmiskā (kosmoloģiskā) reliktā starojuma atklāšana (1965), kas apstiprināja Lielā Sprādziena koncepciju uz Visuma karstā kosmoloģiskā modeļa pamata, kura tālākā attīstība noveda pie jau pieminētā Visuma kosmoloģiskā standartmodeļa. Netiek apieti arī tādi kosmoloģijas pēdējo gadu desmitu sasniegumi kā Lielā Sprādziena teorijā ārkārtīgi būtisko reliktā starojuma temperatūras sadalījuma ļoti niecīgo fluktuāciju atklāšana ļoti lielos kosmiskās telpas mērogos. Tiek raksturoti arī mūsdienu dati par Visuma vidējo blīvumu un tā sastāva trim galvenajām komponentēm (spīdošo un tumšo matēriju, kā arī vakuuma jeb tumšo enerģiju, kuras ieguldījums šajā sastāvā ir dominējošais).[..]
Nākamais šīs daļas raksts “Astronomiskie paradoksi. Kosmoloģiskie priekšstati. Reliģija” skar ļoti dziļus ar mūsu eksistenci un vietu Visumā saistītus jautājumus, kuri mūsdienās ne vien nav atrisināti, bet vispār plašākai sabiedrībai ir maz zināmi. Runa ir par četriem astronomiskajiem paradoksiem. Pirmos divus no šiem paradoksiem (fotometrisko jeb Olbersa un gravitācijas jeb Zēligera–Neimana paradoksu) mūsdienās galīgā veidā ir novērsis nestacionāra, t. i. izplešanās stadijā esoša Visuma modelis, bet pārējie divi, A. Balkava–Grīnhofa vārdiem runājot, ir “viens par otru nepatīkamāki. Vismaz vienai daļai jeb šauri materiālistiski domājošiem zinātniekiem”.
Šo abu “nepatīkamo paradoksu” – Fermī paradoksa un Ciolkovska paradoksa – būtība saistās ar divām mūsu pašreizējo zinātnisko priekšstatu sistēmā pastāvošām nesavienojamām parādībām, kuras abas līdz šim tiek “eksperimentāli” novērotas:
1) no vienas puses, visi fakti rāda, ka mūsu civilizācijas uz Zemes attīstības temps pieaug eksponenciālā ātrumā;
2) no otras puses, pieņemot, ka mūsu Zemes civilizācija nav vienīgā, unikālā civilizācija Visumā, mēs tomēr līdz šim novērojam Kosmosa Lielo (saka arī – drūmo) Klusēšanu jeb Kosmiskā Brīnuma iztrūkumu, ar kuru būtu jāsaprot kādas ārpuszemes supercivilizācijas kaut kādas kosmiskā mēroga aktivitātes izpausmes.
Izejot no novērojamā vai “eksperimentālā” fakta, ka Visuma vecums ir galīgs un cilvēce attīstās eksponenciāli, tad varbūtība novērot Kosmiskos Brīnumus, pēc ļoti vienkāršiem novērtējumiem, iznāk ļoti tuva nullei (Fermī paradokss). Bet, ja pieņemam, ka Visuma vecums ir bezgalīgs, tad Visumā Kosmisko Brīnumu jeb Supersaprāta pastāvēšana ir neizbēgama (Ciolkovska paradokss). Pie kādiem paradoksāliem secinājumiem par iespējamo evolūcijas strupceļu, saprāta rašanos un izzušanu Visumā noved šo paradoksu tālākā analīze, lasītājs pats var uzzināt, izlasot un pārdomājot šos A. Balklava–Grīnhofa rakstus. Šī analīze ir cieši saistīta ar slaveno R. Dekarta jautājumu: “Kāpēc vispār kaut kas ir, tā vietā, lai nekas nebūtu?” [..]
Tātad – lasiet, domājiet, strīdieties vai piekrītiet! Grāmatu izdevis LU Akadēmiskais apgāds.