Marta mēneša 18.dienā, krītot slapjām sniega pārslām, zemē tika guldīts ķīmijas zinātņu doktors Imants Kaimiņš. Spītējot skarbajiem laika apstākļiem, pulcējās reti kupls pavadītāju skaits – krematorijas lielā zāle izrādījās par mazu, lai ietilpinātu visus sanākušos, starp tiem daudz Latvijā atzītu autoritāšu, turklāt ne tikai aizgājēja specialitātes jomā. Tas vien liecina par šī cilvēka personības lielumu un padarītā nozīmīgumu.

Ko I. Kaimiņš ir paveicis?

Es nevaru vērtēt ieguldījumu viņa šaurajā specialitātē. Piebildīšu vien, ka tā pētījumi bija cieši saistīti ar praksi, iedzīvotāju akūtām vajadzībām. Uzskatāms apliecinājums ir viņa izveidotais un līdz pēdējam elpas vilcienam vadītais neliels ārstniecisko līdzekļu (ziežu) ražošanas uzņēmums Medicamina. Te izgatavotās ziedes bāzējas uz dabas vielu izmantošanu un ieņem stabilu vietu medicīnisko līdzekļu klāstā. Būdams ķīmiķis, vienlaicīgi viņš bija arī vides un visa dabiskā saglabāšanas konsekvents aizstāvis.

Man bija izdevība tuvāk iepazīt šo unikālo personību, diskutējot par iecerētās celulozes rūpnīcas projektu. Iepazinies ar šīs ieceres pamatdokumentiem (1999), konstatēju, ka šāds uzņēmums, īpaši ņemot vērā investoru fantastiski alkatīgās prasības, Latvijai nav pieņemams. Bija acīmredzams, ka tas, nedodot ekonomisko ieguvumu, nodarīs būtisku kaitējumu videi, īpaši Daugavas ūdeņiem. Lai apturētu projekta virzību, Zinātņu akadēmijas kopsapulcē rosināju zinātniekus iesaistīties projekta izvērtēšanā. Vienīgais, kas tūlīt atsaucās, bija man agrāk nezināmais I.Kaimiņš. Jau pirmajā tikšanās reizē secinājām, ka situāciju īpaši sarežģī tas, ka valdības institūcijas sliecas piekrist investoru prasībām. Toreizējā Ministru kabineta deklarācijā kā objekta lietderības vienīgais kritērijs bija prasība, lai tas būtu moderns. Mums vajadzēja rast atbildi uz sakramentālo jautājumu: “Ko darīt?” Atzinām, ka reālākais līdzeklis, kā panākt šīs bezatbildīgās politikas maiņu, ir plašu sabiedrības slāņu iesaistīšana projekta apspriešanā. Izrādījās, ka Imantam ir spējas un neizsīkstoša enerģija šādu pasākumu veikšanā.

Drīz vien ar viņa gādību mēs sākām pulcēties Rīgas Latviešu biedrības (RLB) namā, baudot tās priekšsēdētāja Jāņa Streiča atbalstu. I.Kaimiņš apzināja un pulcināja samērā plašu speciālistu loku (ķīmiķus, biologus, mediķus, mežkopjus un c.). Pārrunās gūtās atziņas atspoguļojās rakstos presē, diskusijās elektroniskos saziņas līdzekļos un atklātās vēstulēs valsts vadītājiem. Viņš noorganizēja plašu iedzīvotāju sapulci RLB lielajā zālē, kurā dažādu jomu speciālisti analizēja šī objekta iespējamo ietekmi. Aktīvi darbojās Rīgas domes un Latvijas Zinātņu akadēmijas komisijas veidošanā un darbībā, lai noskaidrotu iecerētās rūpnīcas sagaidāmo ietekmi uz Rīgas ūdens kvalitāti. Nodibināja sabiedrisko organizāciju “Zaļā zeme”, kuras organizētā konference (arī RLB lielajā zālē) vispusīgi izvērtēja iecerētās celulozes rūpnīcas ietekmi uz ekonomiku un vidi.

Sava laika un enerģijas ziedošana minēto pasākumu organizēšanai bija redzamais I.Kaimiņa darbības aspekts. Ne mazāk nozīmīgs, bet mazāk zināms bija viņa nesavtīgais mecenātisms. Telpu īrēšanas, konferences materiālu publicēšanas, tāpat daudzo braucienu uz Jēkabpili, kā arī Koknesi un Aizkraukli izmaksas viņš sedza no saviem līdzekļiem. Ieguldījums Latvijai ekonomiski neizdevīgās un ekoloģiski kaitīgās rūpnīcas projekta apturēšanā ir viens no I.Kaimiņa nopelniem. Otrs, ne mazāk svarīgs, ir pārliecības radīšana lielā daļā iedzīvotāju, ka ar aktīvu darbību tie var novērst tautai nevēlamu projektu realizāciju. Tas paliek kā nezūdošs viņa paveiktā piemineklis.