18. decembrī svinīgā ceremonijā Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) 3. stāva zālē tika pasniegtas ikgadējās Cicerona balvas. To piešķiršanas galvenais mērķis ir atzīt un veicināt publiskās un profesionālās komunikācijas nozīmi.

Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš tika apbalvots par ilggadēju radošu un daudzpusīgi izvērstu darbību vadošās Latvijas augstskolas priekšgalā, tostarp jauna Dabaszinātņu centra un citu LU izglītības un zinātnes institūciju attīstīšanā, "zinātnes augstskolas" idejas virzībā. Pasākumā balvu saņēma arī Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš par to, ka pētniekiem viņa vadībā sadarbībā ar Eiropas un ASV partneriem ir izdevies realizēt medikamentu jaunrades jomā strādājošo zinātnieku sapni - veikt unikālu atklājumu, rodot zāles īpaši ļaundabīga audzēja ārstēšanai. Cicerona Goda nosaukumu piešķīra Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājam Guntim Libekam par Sēlijas identitātes atjaunošanu un izkopšanu, kā arī Latvijas dokumentālā kino zvaigznei - režisoram un operatoram Ivaram Seleckim par nozīmīgu Latvijas vārda nešanu pasaulē. Apbalvojuma saņēmējus sveica Saeimas vadība, ministri, vēstnieki. Tika pasludināts arī antibalvas Mērfija titula adresāts.

Cicerona balvu kopš 1999. gada LZA sadarbībā ar vairākām nevalstiskajām organizācijām pasniedz politiķiem, zinātniekiem un publicistikas praktiķiem par veiksmīgu sabiedrības uzrunu un rīcību, realizējot sociālās saliedēšanas idejas lokālā, nacionālā un starptautiskā mērogā. Laureāti ir bijuši gan Zviedrijas ārlietu ministrs Kārlis Bilts, Vācijas kanclere Angela Merkele, ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone u.c., gan spilgti Latvijas kultūras un izglītības jomas pārstāvji, žurnālisti, pašvaldību vadītāji.

Balvas žūrijas priekšsēdētājs Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš uzsver: "Atcerēsimies, kā Ciceronu ir atestējis Jūlijs Cēzars: "Viņa triumfs un lauri ir cildenāki nekā karavadoņa triumfs un lauri, jo tas, kas paplašinājis Romas garu, ir pārāks par to, kas paplašinājis Romas kundzības teritorijas". Tas ir ļoti aktuāli arī šodien."

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša uzruna Cicerona balvu pasniegšanas ceremonijā

Augsti godātā izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seiles kundze, augsti godātais veselības aizsardzības ministr Dr. Gunti Belēviča kungs, Marka Tullija Cicerona balvas laureāti, nominācijas iniciatori, augstā žūrija, viesi un šī neparastā mirkļa liecinieki!

Lai veltītu kādam no šeit klāt esošajiem Cicerona (106.-43.g.p.m.ē.) cienīgu novēlējumu vai arī pieminētu tos, kuri minēto balvu ieguvuši agrāk, vēlos atgādināt dažas sakarības no šī ievērojamā romieša dzīves. Pirmajā gadsimtā pirms Kristus dzīvojušais retorikas, filosofijas, politikas un domas izteiksmes meistars beidza savu dzīvi 43. gadā pirms mūsu ēras. Par kritiku pret imperatoru viņu nonāvēja Jūlija Cēzara sabiedrotā - Antonija - aģenti, jo Cicerons bija pārāk dedzīgi aizstāvējis republikāņu uzskatus. Savu politisko mērķu sasniegšanai Cicerons neizmantoja nedz indi, nedz dunci, kā to parasti mēdza ar svešām rokām veikt Romas valdnieki vai sāncenši uz augstiem amatiem. Cicerona arsenālā bija citi līdzekļi, ar kuriem pārliecināt vai pārsteigt auditoriju un diskusijas pretinieku. Tie bija prasme zibenīgi analizēt situāciju, un, strukturēti domājot, rast loģiskus un grūti apšaubāmus argumentus savas pozīcijas un domu aizstāvībai. Cicerona asais prāts ļāva saskatīt un atklāt citu acīm nepamanītas cēloņu un seku sakarības, tādējādi pievēršot savu līdzpilsoņu domas tās patiesības meklējumiem, kura dotajā situācijā bija aktuāla un kuras aizstāvība šķita pilnīgi neiespējama.

Cicerona politiskās runas, kā arī viņa uzskati par izteiksmīgas un ietekmēt spējīgas runas uzbūvi, par oratora stāju un argumentācijas meistarību ir bijis un vēl joprojām ir studiju cienīgs materiāls visu paaudžu politiķiem un intelektuāļiem, sabiedriskajiem un zinātnes darbiniekiem, kuri savu enerģiju un kaislību ziedo savas pārliecības un patiesības aizstāvībai. Savukārt, Cicerona dzīve un traģiskais liktenis lieliski ilustrē oratora panākumus un riskus, kādi ir iegūstami ar loģikas, siloģismu, analoģiju un pat neloģiskuma izmantojumu. Viņš prata pārvērst izteikumu par pierādījumu, kuram ir argumenta spēks un pārliecinoša emocionālā krāsa, kas izcilā formas un satura vienībā kļuva par sava laika mākslas darbu - tikpat vienreizēju un neatkārtojamu kā Cicerona radītais priekšstats par oratora meistarību.

Savā sacerējumā "Orator", ko mēs pat netulkojot saprotam tieši tāpat kā tas ir domāts, Cicerons raksturo ideālo domas spēka meistaru, kurš iecerētā mērķa sasniegšanai kā instrumentu izmanto valodu, prātu, atmiņu, loģiku, emocijas, intonācijas un attieksmi, lai savu teikto ar vārda palīdzību pārvērstu par iedarbīgu ieroci. Tā arī mūsu šodienas laureāti - zinātnieki: akadēmiķi - Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš - , kā arī leģendārais kinooperators un režisors Ivars Seleckis un Jaunjelgavas pilsētas galva un Sēlijas novadu apvienības priekšsēdētājs Guntis Libeks, katrs savā veidā, katrs savā nozarē, amatā un misijā ar sev raksturīgo degsmi un pārliecību iestājas par šķietami neiespējama mērķa sasniegšanu, kā ideālu sev priekšā turot zinātniskās un vēsturiskās patiesības, kā arī tautsaimnieciskās lietderības augstāko mēru, mākslas valodas izteiksmības skarbo un nesaudzīgo spoguli, un pašvaldības nebeidzamo darbu klaušās rūdīta censoņa, un tieši tāpēc neiznīcināma optimista dabu.

Katru no manis nosauktajiem Cicerona balvas laureātiem šodien skaļi raksturos žūrija, ne mazāk kaismīgi un argumentēti pierādot lēmuma nemaldīgumu. Tāpēc no savas puses vēlot žūrijai asu redzi un skaidru prātu lēmuma pieņemšanā, kā vienu no objektivitātes kritērijiem atgādinu Marka Tullija Cicerona tēzi: "Nekas jau nav auglīgāks par cilvēka garu, sevišķi tādu, kas ir attīstījies un kļuvis pilnīgāks darbā un nebeidzamās studijās".

Runas otra daļa būs īsāka par pirmo. Ar Mērfija vārdu apveltītām mistificētām personībām, bet grūti izsekojamā 19. gadsimta Amerikāņu Dialekta pētīšanas biedrības (American Dialect Society) radošo aktivitāšu pāraugšanā anonīmas kolektīvās domas radošajā enerģijā dzimušie joki, asprātības, domu graudi un prātulas pieder visparadoksālāko un absurdāko apgalvojumu kategorijai, kurā ierindojamie secinājumi, tēzes un antitēzes, vērojumi un atziņas satur visas cilvēces muļķību mēru un amplitūdu, kas pieaug ģeometriskā progresijā, tāpat kā "Mērfija likumos" atspoguļoto paradoksu formā ietvertais saturs. "Mērfija likumi" tāpat kā laba folklora, ir universāli anonīmas daiļrades gara produkti un tiem piemīt liela variabilitāte. Tie kā labas garšvielas ēdienam ir lietojami visās jomās un visos gadījumos, sākot ar mākslīgo apputeksnēšanu un nebeidzot pat ar saprātīgu civilizāciju pēdu meklējumiem melnajos caurumos. "Mērfija likumu" absurdā daba un to apbrīnojamais cilvēcīgums balstās mūsu sabiedrības spoguļattēlā, ironiskā pašrefleksijā un prasmē veselīgi pasmieties par savām šodienas kļūdām, lai rīt atkal pieļautu tās pašas vecās vai iestigtu jaunu kļūdu neizbēgamībā.

Amerikāņi smejas par Flintstoniem, Donaldu Daku, par Beverlihilzas policistiem un tādējādi atsvabinās no savas kļūmās vakardienas. Par ko mēs - latvieši - varētu pasmieties, turot prātā "Mērfija likumu" profilaktiski atveseļojošo un apziņu dezinficējošo dabu? Par to, ka arī mēs šorīt pamodušies, esam vēl tie paši, kas vakar, gulēt aizgājušie. Par to, ka mums ir sava unikālā identitāte ar tikpat unikālu nolemtību - ikreiz no jauna kāpt uz tā paša grābekļa, ko vakar domājāmies esam rūpīgi nolikuši. Bet raugi - šodien tas atkal tāpat ir gadījies uz mūsu taciņas, un taisni zem kājām!... Mēģinot tam apiet apkārt vai pārkāpt pāri, mēs riskējam tam uzkāpt otrreiz, bet paceļot, lai noliktu to it kā īstajā vietā, tas uzkritīs mums pilnīgi negaidīti no jauna un vēl sāpīgāk, un sabojās mūsu jauko izejamo uzvalku. Tāpēc - kā māca "Mērfija likums" - šodien pasmaidīsim, jo rīt var būt vēl sliktāk!