Starpkaru perioda disciplinārā mantojuma aktualizēšanu Latviešu folkloras krātuve jau aizsākusi, iedibinot publicējumu sēriju “Folkloristikas bibliotēka”, kurā līdz šim iznākušas trīs grāmatas (Bērziņš 2007, Jansons 2010, Bula 2011). Sērijas kopējais nodoms gan ir plašāks – tajā paredzēta vieta kā folkloristikas vēstures, tā teorijas un metodes jautājumiem bez ierobežojumiem laika ziņā. Tomēr pirmās divas grāmatas attiecas tieši uz starpkaru periodu, pašas piederēdamas šī laikmeta intelektuālajai ražai – līdz šim maz apgūtai vai pat gluži nezināmai. Luža Bērziņa monogrāfija Greznas dziesmas (par latviešu tautasdziesmu dokumentēšanas vēsturi no pirmsākumiem līdz Georga Bitnera darbībai), uzrakstīta 1942. gadā, nepublicēta glabājās Latviešu folkloras krātuves arhīvā līdz 2007. gadam, kad ar Ritas Treijas gādību tika sagatavota izdošanai. Arī Jāņa Alberta Jansona darbs Latviešu masku gājieni savā ziņā uzlūkojams par pirmpublicējumu: no 1934. gadā Ķelnē aizstāvētās disertācijas vien neliela daļā bija izdota vācu valodā (1933), un izdevuma pilnu latvisko tekstu tā zinātniskais redaktors Gatis Ozoliņš veidoja, izmantojot gan iespiesto materiālu, gan vairākus jaunatklātus manuskriptus.

Ar šo “Folkloristikas bibliotēkas” kārtējo grāmatu klajā nāk monogrāfisks pētījums par nozares gaitām starpkaru Latvijā, kurā lūkots pavērt iespējami plašu ainu. Tajā ietilpst, pirmkārt, starptautiskā konteksta raksturojums – procesi, kādi norisinās Eiropas folkloras pētniecībā ar šim laikposmam tik izteikto virzību uz internacionalizāciju, kam ir gan intelektuāli, gan politiski un ideoloģiski pamudinājumi un šķēršļi. Latviešu folkloristu iekļaušanās šajos procesos līdz šim bijusi vien apjausta, ne patiesi apzināta.

Otrkārt, daļa monogrāfijas veltīta nozares institucionalizācijas un profesionalizācijas jautājumiem. Tas nozīmē pievēršanos arī valsts kultūrpolitikai ar tās centieniem tiesiski regulēt nacionāli nozīmīgo “latviešu garīgās kultūras pieminekļu” aizsardzību un apzināšanu. Bet lielākā tiesa uzmanības veltīta divām galvenajām institūcijām – Latviešu folkloras krātuvei un Latvijas Universitātei, kuru paspārnē centrējas pētnieciskās un izglītības aktivitātes folkloras jomā.

Treškārt, grāmatā ietverts arī galveno pētniecisko ieviržu raksturojums, lūkojot tās nošķirt nevis pēc pētāmo objektu žanriskās piederības, bet gan pēc izmantotās pieejas vai teorētiski metodoloģiskās nostādnes. Nosacīti šīs ievirzes šķiramas divās grupās: viena par izpētes priekšmetu izvēlas pašu folkloras tekstu, otra folkloru izmanto kā avotu dažādu ārpusteksta īstenības aspektu izziņai. Pie pirmās pieder interese par tekstu cilmi, ģenēzes un izplatības ceļiem, ko sekmē un virza starptautiskās vēsturiski ģeogrāfiskās metodes. (somu skolas) intelektuālā ietekme, kas šajā darbā pirmoreiz tik pilnīgi apkopota. Tāpat literatūrzinātniskā pieeja, kas pievēršas folkloras tekstu poētikai un estētikai.

Otrajā grupā ietilpst plaši sazarotie vēsturiskas un etnogrāfiskas noslieces pētījumi, kas folkloras tekstus vētī, lai izzinātu tautas dzīvi, tradicionālas radniecības un sociālās struktūras, vēsturisku notikumu atbalsis, saimniekošanas paradumus, atsevišķas priekšmetiskas reālijas u.tml. Plaša un dažādu nozaru pētniekiem piemītoša ir arī interese par latviešu tradicionālo pasaules uzskatu, kuras centrā – tautas reliģisko jeb mitoloģisko priekšstatu izpēte.

Ceturtkārt, atsevišķa monogrāfijas sadaļa atvēlēta arī latviešu starpkaru folkloristikas autoritāšu dzīves un pētniecisko gaitu apcerei. Atsevišķas nodaļas veltītas tikai redzamākajām personībām – Annai Bērzkalnei, Kārlim Straubergam, Pēterim Šmitam, Ludim Bērziņam, Jānim Albertam Jansonam, Arvedam Švābem, Pēterim Birkertam, Emilim Melngailim, kamēr monogrāfijas lappusēs sastopamo personu loks ir daudzkārt plašāks, un tas apgūstams ar personu rādītāja palīdzību.

Pētījuma hronoloģiskās robežas nav strikti novelkamas, jo politiskie pavērsieni ne vienmēr izraisa krasu pārrāvumu vai jaunaizsākumu pētnieciskajā domā. Tālab uzsvars uz starpkaru folkloristiku nenozīmē, ka grāmatas autori neielūkojas arī šī perioda priekšvēsturē vai neieskicē tālāko notikumu gaitu. It īpaši tas sakāms par 20. gadsimta 40. gadu pirmo pusi, kas politiski ideoloģisko notikumu ziņā ir satricinājumu pilna un intelektuālo norišu ziņā – brīžiem pat postoša. Tomēr jauna ēra latviešu folkloristikā īsti aizsākas vien ar padomju režīma nodibināšanos, tāpēc laikposms līdz Otrā pasaules kara beigām iekļauts aplūkojumā.

Fragments no monogrāfijas “Latviešu folkloristika starpkaru periodā” sastādītājas un zinātniskās redaktores Daces Bulas ievada. Izdevniecība “Zinātne”, 2014. 607 lpp. Autori: Dace Bula, Māra Vīksna, Rita Treija, Sanita Reinsone, Guntis Pakalns u.c. Kopsavilkums angļu valodā.