2010. gadu ANO bija pasludinājusi par Bioloģiskās daudzveidības gadu. Tad arī tapa žurnāla “Enerģija un Pasaule” saruna ar Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadītāju akadēmiķi JĀNI VĪKSNI. Pavadot visu cienīto un mīlēto akadēmiķi mūžības ceļā, publicējam daļu no šīs sarunas, jo pagājušajos piecos gados, nudien, nekas daudz jau nav mainījies.

Jānis Vīksne Māra Strazda foto, „E&P” nr.3, 2010

Kāpēc mums bioloģiskā daudzveidība ir svarīga? Jo tieši tā aptver gēnu, sugu un ekosistēmas dažādību – veido dzīvību uz zeme. Ekosistēmu degradācija var sasniegt punktu, kurā tā ir neatgriezeniska. Ja samazinās sugu skaits, var tikt izjaukts dabiskais ekosistēmas līdzsvars, kas nenovēršami izraisa kādu novirzi vai katastrofu. Visas cilvēku radītās mākslīgās ekosistēmas ar monokultūrām ir pakļautas augstam riskam – vienai sugai, kurai šī kultūra ļoti garšo, tiek pavērta iespēja savairoties pārmērīgā skaitā. Jānis Vīksne min bezgala vienkāršu, bet reizē precīzu situācijas skaidrojumu: ja galdam ir četras kājas, tad vienu kāju var izšķiebt, galdiņš vēl turēsies, toties, ja nozāģē divas kājas, – galdiņš nenovēršami apgāzīsies Ekosistēmas stabilitāti nosaka sugu skaits. Jo sugu ir vairāk, jo tā stabilāka. Bet, ja cilvēks ekosistēmu kaut kādā veidā vienkāršo, sekas ir neizbēgamas.

“Ir viena laba anekdote”, turpina Vīksne. “Lidmašīnas pasažieri kavē laiku, izskrūvējot visas skrūvītes, kurām vien tiek klāt. Jau sakrājusies laba tiesa “lieko” skrūvīšu, un visi priecājas, ka nekas slikts nenotiek – lidojam kā lidojuši. Taču pienāks reiz brīdis, kad viens izskrūvēs pēdējo skrūvīti, kas to mehānismu satur kopā.”

Ekosistēmu vienkāršošanas gadījumā tās kļūst nestabilas un var atdarīt pašam cilvēkam. Lūk, kāpēc par bioloģisko daudzveidību ir jārunā un jārūpējas – pašiem savas eksistences nodrošināšanai. Tas palīdzētu arī izvairīties no dabas katastrofām, ūdens un pārtikas trūkuma, kā arī siltumnīcas efekta. Tad plašsaziņas līdzekļi nešokētu ar ziņu, ka 21. gadsimtā uz zemeslodes izzūd 100 sugas dienā.

“Nē, tie nav apstrīdami skaitļi”, apliecina profesors. Pasaulē daudzas sugas mitinās mazos areālos, un, ja šī suga ir sastopama vienā salā, tad tās populāciju ir ļoti viegli ietekmēt. Ļoti daudzās silto zemju salās cilvēks ir sastrādājis briesmu darbus. Kādam tas šķitīs dabiski un nenosodāmi – palaidis brīvībā eiropietim tik mīļos mājdzīvniekus (sunīšus, kaķīšus). Ja salā nav plēsīgu zīdītāju, tad brīvību ieguvušais kaķis kļūst par mednieku un var padarīt lielu postu. Amerikā, salīdzinot kaķu un koijotu postījumus, konstatēts, ka koijotu nodarītais postījums putniem acīmredzami ir mazāks. Kāpēc? Ar koijotu putni kopā ir evolucionējuši, ir notikusi gadsimtiem ilga pielāgošanās, un, kaut arī koijots ķer putnus, tam ir uzvedības īpatnības un cits barības spektrs, kas dabisko sistēmu notur līdzsvarā. Un ne vienmēr salās ievestiem dzīvniekiem ir jābūt plēsējiem, lai izmainītu ekosistēmu. Piemēram, mājas strazdam (latīņu: Sturnus vulgris) Eiropā ir ļoti liela populācija, plašs areāls un spēja labāk pielāgoties dažādiem apstākļiem, līdz ar to tas ir konkurētspējīgāks, un, kad nonāk relatīvi vienkāršākā salas ekosistēmā, tas vietējās sugas vienkārši izspiež.

“Lai nu kā, bet arī šobrīd Latvijas daba nav salīdzināma ar to, līdz kādam “kliņķim” tā ir novesta Rietumeiropas zemēs. Diemžēl pēdējos divdesmit gados arī mēs ļoti strauji esam dabas bagātības plicinājuši”, stāsta Vīksne.

Kad valsts atguva neatkarību, dažādu apstākļu dēļ stāvoklis bija daudz labāks. Vispirms – Latvijā bija sataupīti meži, arī lauksaimniecība pirmajos gados ķīmiju tikpat kā nelietoja, daudzu hektāru platībā zeme bija aizlaista atmatā. Rietumnieki brauca un ar lielu sajūsmu to visu vēroja, jo savā pusē tik neskartu dabu viņiem vairs nav iespējas redzēt.

“Pirms neatkarības atgūšanas, pateicoties mežu saglabāšanai, rēķinājām, ka melno stārķu Latvijā ir 1300 pāru”, ar pētniecības darba specifiku iepazīstina ornitologs. “Pēc tam nepilnos 15 gados mēs panācām to, ka melno stārķu Latvijā ir gandrīz uz pusi mazāk – 700 pāru.”

Visas runas par to, ka šodien mežu pieaugums pārsniedz to apjomu, ko ik gadu izcērt, ir nepamatots optimisms. Kaut arī pārsniedz, bet nav salīdzināmas divas atšķirīgas lietas – apmežota vai dabiski ar mežu apaugusi neizmantota lauksaimniecības zeme ar ilgstoši augušu, lielu koku mežu. Pieaugumu jau var uz papīra norādīt un ar mežu apklātā platība arī ir, bet sugas, kuru dzīvošanai vajadzīgs vienlaidus “īsts” mežs, iet mazumā. Mednis, mazais ērglis, rubenis itin jutīgi reaģē uz traucējumiem ligzdas rajonā dēšanas laikā un inkubācijas pirmajā stadijā. Traucējumu gadījumā šie putni pamet ligzdas ar neizperētiem mazuļiem.

“Vai ciršanas darbiem būtu jānotiek ligzdošanas sezonā? Mežu izstrāde pavasarī, kad mežā visās malās rēc Husqvarn zāģi un braukā kvadracikli, ir nodarījusi lielu kaitējumu”, secina Vīksne.

Kā mežu izciršana ietekmē bioloģisko daudzveidību? Ja vienlaikus lielā meža audzē izzāģē atsevišķas strēmeles – cirsmas, tad kopējais sugu skaits, kas šajā izcirtumā parādās, tiesa, būs liels, jo te apmetīsies arī tie putni, kas perē uz lauka, bet ar to pašu tiks iznīcinātas tās sugas, kurām nav pieņemama šāda ligzdošana 100 metru platā meža joslā. Tā mēs samazinām to putnu skaitu, kurām dzīvošanai ir nepieciešams vecais mežs. Piemēram, mednis. Ap riesta vietu Latvijā gan ierīko mikroliegumus, bet ir nepieciešams nosargāt arī šo putnu barošanās vietas. Pamata barības bāze ir mellenāji, kas savukāŗt aug skrajā priežu audzē ar resniem kokiem. Tieši šie meži ir krituši nežēlastībā, jo šāda meža ciršana garantē “nopietnu kubatūru” un “nopietnu naudu”. Jo mežs tiek vairāk sašķērēts, jo biotops tiek fragmentēts un vistveidīgo putnu populācija iet mazumā.

Jānis Vīksne šajā stāstījumā piemin arī otro, trešo, ceturto u.c. faktoru, neaizmirstot svešu sugu neapdomātu ievešanu vai ienākšanu, intensīvo lauksaimniecību, lapsu un Amerikas ūdeļu pārmērīgu savairošanos (lapsa šiverē pa Zaķusalu un redzēta pat uz operas piebūves jumta). Viņam rūp Engures ezerā ligzdojošo putnu sūrais liktenis un izsauc apbrīnu vārnveidīgo gudrība. Tādas viņš bija – zinātnieks pāri savi nozarei. Vispārcilvēcīgs. Skumji, ka viņa vairs nav.