Aija Jansone ir sagatavojusi un izdevniecība “Zinātne” izdevusi patiesi krāšņu grāmatu “Austrumvidzemes rakstainie dūraiņi”, kas rāda konkrētā laika un vietas adīšanas attīstības līmeni un domāts rokdarbniecēm, “kas vēlas papildināt savas zināšanas adīšanas vēsturē, izpildījuma mākā un radoši pilnveidoties.”

Vispirms jau atšifrēsim, ko nozīmē norāde uz konkrēto laiku. Tā ir 20. gadsimta otrā puse – 21. gadsimta sākums. Tātad – mūsdienas. Citēsim autori: “Adīšana ir sena apģērba darināšanas un rotāšanas tehnika, kas pilda kā praktiskās, tā dekoratīvās funkcijas, un adījumu darināšana mājas apstākļos Latvijā līdz pat mūsdienām ir saglabājusies gan kā dzīves nepieciešamība, gan kā tradīcija. Adījumu mūžs ir īss, kad tos novalkā, to vietā tiek adīti jauni. Katru nākamo adījumu rotājums un saturs mainās, jo ir sabiedrības, politiskās, psiholoģiskās un ekonomiskās dzīves nosacīts. Tāpat laika gaitā mainās izejmateriāla šķiedras, izpildījuma tehniskie paņēmieni, šķiedru krāsošanas māka, krāsu salikums, ornamentālais risinājums, jo tos ietekmē jaunā rokdarbu informācija (literatūra, pastāvošā mode, profesionālās un tautas lietišķās mākslas attīstība.”

Etnogrāfi dažādos Latvijas kultūrvēsturiskos apgabalos zinātnisko ekspedīciju laikā savākuši adījumu paraugus, uz kuru pamata veikti pētījumi un izdoti pirmavotu krājumi par cimdu un zeķu adīšanas tradīcijām Latgalē (Jansone A “Dzīvā cimdu un zeķu adīšanas tradīcija Virkavā”. Rīga, “Zinātne” 2008) un Kurzemē (Jansone A. “Rucavas rakstaino adījumu mantojums”. Rīga, “Zinātne”, 2011). Nu ir tapis Vidzemei veltīts izdevums “Austrumvidzemes rakstainie dūraiņi”.

Par “izejmateriāla” tapšanas vēsturi autore raksta: “Austrumvidzemes materiāla izvēli noteica grāmatas autores savāktais materiāls etnogrāfu zinātniskajās ekspedīcijās (lauka pētījumos) Madonas rajona Ļaudonas un Mētrienas pagastā (2007. g.) un Krustpils novada Kūku un Variešu pagastā (2009. g.), kurās tika fiksēti 359 pāri adīto cimdu (dūraiņi, pirkstaiņi) un zeķu. No minētā vākuma izdevumā analizēti vairāk nekā 180 rakstainie dūraiņi, kas ļauj spriest par 20. gs. otrās puses un 21. gs. sākuma Austrumvidzemes adītāju radošās ieceres attīstības gaitu un rezultātiem. Šie dūraiņi atrodas pašu adītāju vai adījumu mantinieku īpašumā, bet aprakstu un fotoattēlu veidā glabājas LU Latvijas vēstures institūta Etnogrāfisko materiālu krātuvē. (EMK).”

Vēl mazliet par sākumā minēto “konkrēto vietu”, proti, Austrumvidzemi. Runājam par globalizācijas nivelējošo lomu, kas apdraud reģionālo kultūru savdabību, it īpaši materiālās kultūras jomā. Nu jau pat Āfrikas daiļavas vairs netērpjas zāļu svārciņos, bet valkā humānās palīdzības krekliņus ar Londonas futbola klubu emblēmām uz krūtīm. Salīdzinot ar 19. gs. un 20. gs. sākumu, izplūst arī Latvijas kultūrvēsturisko novadu īpatnību robežas, “modes vārdā” tiek pārņemtas citu novadu krāsu un rakstu tradīcijas. Par to autore raksta: “20.gs. 70. – 80. gados adījumu rakstus lielā mērā ietekmēja rokdarbu literatūra, kura piedāvāja dažādu jaunradi dūraiņu rakstu, krāsu un tehnisko risinājumu meklējumos. Pēc šiem metodiskajiem norādījumiem vadījās adītājas visā Latvijā, līdz ar to adījumu raksti kļuva līdzīgi visos kultūrvēsturiskajos apgabalos.

Lai sekmētu iepriekšējo paaudžu kultūras mantojumu saglabāšanu un jaunās paaudzes estētiskās gaumes audzināšanu, 1990. gadā iznāca Mirdzas Slavas grāmata “Latviešu rakstainie cimdi”. No šis grāmatas 575 cimdu rakstu paraugiem iedvesmojās visa Latvija un arī Vidzemē adīja “pēc grāmatas”, lai gan minētajā izdevumā autore bija iekļāvusi galvenokārt Latgales un Kurzemes materiālu. Minēto apstākļu dēļ arī Austrumvidzemē kopš 20. gs. 90. gadiem rakstainajos adījumos lokālās savdabības mazinās.”

Grāmatā adītājas un citi interesenti var atrast visplašāko rakstu klāstu – no neuzkrītošajiem, bet biezajiem un siltajiem darba cimdiem un tumšajiem, sīkrakstainajiem bēru cimdiem (laukos joprojām ir dzīva tradīcija ziemā ar cimdiem tencināt zārka nesējus un kapa racējus) līdz greznumgrezniem goda cimdiem ar bagātīgiem valnīša rotājumiem. Katrs cimdu pāris ir nofotografēts un, kas ir īpaši svarīgi adītājām, tam pievienots cimdu raksta zīmējums jeb tehniskais risinājums. Skaiti valdziņus un adi vesela!

Z.Kipere