Pirms astoņiem gadiem Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta pētniecības asistente, LU Fizikas un matemātikas fakultātes doktorante LĪGA GRĪNBERGA saņēma L’OREAL Baltic stipendiju jaunajām zinātniecēm. Kaut arī Līga šodien ar smaidu skatās uz attēlu, kurā redzama jauniņā meitenīte ar tagad tik neierastiem pusgariem matiem, zinātniskā bagāža tobrīd viņai jau bija krietna: kopš 1999. gada saistījusies ar LU Cietvielu fizikas institūtu, regulāri piedalījusies starptautiskās zinātniskās skolās un projektos, tādos kā Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansētajā projektā “Jaunu materiālu un elektrotehnoloģiju datorvadības programmatūras izstrāde ūdeņraža enerģētikas sistēmām” (2006 – 2008), Valsts pētījumu programmā “Perspektīvie neorganiskie materiāli fotonikai un enerģētikai (2005 – 2008), tirgus orientētā pētījumā “Ūdeņraža degvielas elementa kā alternatīva energonesēja demonstrācijas maketa izstrāde un izgatavošana” – ar ūdeņradi darbināmas mašīnītes modelis, šķiet, vēl šodien priecē skolas bērnus un dažādu tehnisku izstāžu apmeklētājus, bet klāt nācis arī reāls, vienu cilvēku pārvadājošs modelis. Promocijas darbs, kuru viņa aizstāvēja 2007. gada vasarā, saucās “Jaunu kompozītmateriālu pētījumi ūdeņraža uzglabāšanai”. To recenzēja habilitētais fizikas doktors profesors Juris Ekmanis (viņš arī toreizējais Fizikālās enerģētikas institūta direktors), habilitētais inženierzinātņu doktors Jānis Grabis (RTU Neorganiskās ķīmijas institūta direktors) un Viļņas Universitātes profesors Antans F.Orliuks. Kā sarunu valodā teiktu – par maz nebija! LU Fizikas zinātņu cietvielu un materiālu fizikas apakšnozares promocijas padome fizikas doktora zinātnisko grādu Līgai piešķīra vienbalsīgi.

Līga joprojām strādā LU Cietvielu fizikas institūta Ūdeņraža enerģētikas materiālu laboratorijā, jau kā vadošā pētniece, un vienlaikus ir institūta zinātniskā sekretāre. Pēc stāža vajadzētu teikt – jauna dāma, bet tik pat strauja, apsviedīga un idejām pārpilna kā tad, kad saņēma L’OREAL stipendiju. Starp citu, tāds jau ir un vienmēr arī ir bijis Cietvielu fizikas institūts – viens no mūsu jauneklīgākajiem zinātniskajiem institūtiem. Eiropas Padomes prezidentūras pusgadā tam ir uzticēts atbildīgs pienākums – būt vienam no Eiropas Nanoforuma (EuroNanoForum 2015) atsevišķu pasākumu organizētājiem. Tieši par šo pasākumu, kas Rīgā notiks no 10. Līdz 12. jūnijam, runājam ar Līgu Grīnbergu.

Visā Latvijas prezidentūras ES Padomē pusgadā ir tikai divi nozīmīgi zinātnes pasākumi, kurus “Zinātnes Vēstnesī”, runājot par ACADEMIA –200, pieminēja akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tas ir Baltijas jūras zinātnes kongress un EuroNanoForum 2015. Kas tas īsti ir?

Institūts ļoti aktīvi pošas Eiropas Nanoforumam, jo, pirmkārt, mēs esam līdzorganizatori kopā ar Latvijas Universitāti, Eiropas Komisiju un somu firmu SPINVERSE – uzņēmumu, kas nodarbojas ar dažādu pasākumu organizēšanu un kam ir liels atbalsts Eiropas Komisijā. Viņi ir rīkojuši arī dažus iepriekšējos Eironanoforumus, tātad – ir firma ar pieredzi. Galvenais organizators un koordinators ir Latvijas Universitāte, kas kopā ar SPINVERSE iesniedza pieteikuma projektu Horizonts 2020 aktivitātei “Atbalsta un koordinācijas pasākumi” (Support and Coordination Actions). Projekts tika apstiprināts, un arī iepriekšējos Eiropas Nanoforumus ir finansējusi Eiropas Savienība, ar organizētājvalsts līdzfinansējumu. Šis ir pēc kārtas septītais Eiropas Nanoforums, un tie tradicionāli notiek Eiropas Padomes prezidentējošajā valstī. Tādi ir bijuši Īrijā, Ungārijā, Čehijā. Šogad kārta ir Latvijai. Mūsu institūta primārais uzdevums ir organizēt atsevišķu sadaļu “Latvijas saiets”. Pēc būtības Eironanoforums nav tikai zinātniska konference, tā sastāv no trim daļām, kur viena ir zinātniska. Otra daļa ir uzņēmēji, kas nodarbojas ar dažādām nanotehnoloģijām, ražo nanopulverus, izmanto nanotehnoloģijas kāda produkta iegūšanai utt. Trešā sadaļa ir veltīta politikai – politikas veidošanai, dažādu normatīvo aktu un nolikumu izstrādāšanai un pieņemšanai, drošības pasākumiem un tamlīdzīgi. Vienlaikus notiek rūpnieciskā izstāde, kuras galvenais organizētājs ir SPINVERSE, kā arī atsevišķi semināri un dažādas ārpuskonferences aktivitātes. Kā jau teicu, LU Cietvielu fizikas institūts organizē “Latvijas saietu”. Tradicionāli katrai organizētājvalstij tiek dota iespēja parādīt visu, kas tai ir vērā ņemams – rūpnīcas, zinātniskās institūcijas, kur nodarbojas ar nanotehnoloģijām. Vārdu sakot, ir vieta, kur organizētājvalstij izrādīties. To tad arī mēs organizējam. Es pati zinātniskās konferences ietvaros vēl organizēju stenda referātu sesiju, jo trijās dienās nav iespējams noklausīties visus referātus. Ja laistu pie vārda visus runātgribētājus, kaut vai pa desmit minūtēm, vajadzētu nedēļu.

Kā Latvija var izrādīties?

“Latvijas saietā” piedalās Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, mūsu institūts, LU Fizikas institūts, LU Polimēru mehānikas institūts u.c. zinātniskās institūcijas, kas nodarbojas ar nanotehnoloģijām materiālzinātnes, veselības aizsardzības jomā. No uzņēmumiem, protams, “Sidrabe”, kas ražo unikālas vakuumpārklājumu sistēmas un plāno kārtiņu tehnoloģijas. Runājam arī ar citem uzņēmumiem, piemēram, “GroGlass”, kas ir Latvijas progresīvo tehnoloģiju rūpnīca, kur ražos optiskos vakuumpārklājumus liela izmēra stiklam.

Viņi varētu demonstrēt savus antiatstarojošos stiklus. Tie ir tā saucamie muzeja stikli, tādi, kas neatstaro gaismu. Viņu ražotie stikli ir Luvrā un citos muzejos, jo, skatoties caur tādu stiklu, tu redzi gleznu, nevis sevi, savu fotoaparātu un griestu lampas. “Sidrabe” ražo milzīgas iekārtas, arī klasteriekārtas LU Cietvielu fizikas institūtam, lai valsts nozīmes pētniecības centra ietvaros varētu strādāt ar dažādiem pārklājumiem. “GroGlass” ražošanas process arī ir attīstīts un izstrādāts uzņēmumā “Sidrabe” un sākotnēji tika ražoti metriem lieli stikli ar nanopārklājumiem Nīderlandes un citu valstu tomātu audzētājiem. Izmantojot šos stiklus, samazinās gaismas atstarošanās un palielinās “pareizā” starojuma caurlaidību stiklā, kas var ievērojami palielināt tomātu ražu. Protams tika attīstīti arī citi pielietojuma virzieni.

Kurā vietā Nanoforums notiks?

Viss notiks viesnīcas Radisson Blue Latvia kompleksā, kur ir gan konferenču centrs, gan izstādei piemērota vieta, gan telpas stenda referātiem. Ir paredzētas trīs paralēlās sesijas, gaidīti ap1200 cilvēku. Radisson Blue Latvia vienīgā spēja piedāvāt atbilstošu vietu pilnai programmai. Šobrīd pa Latvijas skolām braukā studenti, lasot lekcijas par nanozinātni un nanotehnoloģijām un informējot par Nanoforumu. Skolēni savukārt raksta esejas un piedalās konkursā par šiem jautājumiem. Viens no Eiropas Nanoforuma uzdevumiem ir attiecīgajā valstī tajā gadā informēt ne tikai zinātniekus un uzņēmējus, bet arī skolēnus, turklāt ne tikai Rīgā. Ar Nanoforuma atbalstu Saules kausa uzvarētāji un arī eseju konkursa uzvarētāji konferences pēdējā dienā varēs apmeklēt izstādi un prezentēt savus darbus. Mazākie bērni ar mākslinieku palīdzību taisīs multenīti par to, ko viņi saprot ar nano. Pēdējā dienā notiek arī birža (Brokerage), kurā Latvijas uzņēmēji var pieteikties un meklēt kontaktus ar šīs nozares speciālistiem no citām valstīm. Nanoforuma trijās dienās tiek darīts viss, lai zinātnieks satiktos ar uzņēmēju, pa vidu tam ir politisku lēmumu pieņēmēji. Un vēl bērni! Vārdu sakot, vieta, kur satikties un rast kopīgu valodu. Nekādā gadījumā to nevajag identificēt ar tīru zinātnisku konferenci, bet patiešām Forumu.

Kas ir Saules kauss?

Saules kausam jau aprit astotais gads. Tas ir LU Cietvielu fizikas institūta Ūdeņraža enerģētikas materiālu laboratorijas izdomāts konkurss skolu jauniešiem, jo jaunieši ir jāinformē par to, kas notiek zinātnē saistībā ar enerģētiku. Ja fizikas stundās iepazīstina ar “tīro enerģiju”, tad alternatīvā enerģētika un procesi ir kaut kas jauns. Mums radās doma sarīkot konkursu. Ja ir sacensības, konkurss, kurā var vinnēt, atbraukt uz Rīgu, uz institūtu, tad rodas stimuls meklēt informāciju. Tas nav tas pats, kā kad stundā skolotājs uzdod izlasīt uzdoto. Mums radās doma un iespēja nopirkt visiem konkursa dalībniekiem vienādus mazus saules panelīšus, motorus un dzenskrūves – sākumā par valsts pētījumu programmas naudu, šoreiz par Nanoforuma naudu. To visu nosūtam skolām, kas grib piedalīties. Katra gada otrajā maija sestdienā (ir statistiski pierādīts, ka Latvijā maija otrā sestdiena ir vissaulainākā, un tikai vienu reizi pa šiem gadiem bija nedaudz mākoņu) vienmēr Saules ir pieticis un sacensības ir notikušas. Līdz sacensību dienai viņiem no atsūtītajām detaļām ir jāizgatavo vai nu automašīnas, vai laivas, vai lidmašīnas modelītis. Var pirkt arī savas detaļas, bet tad viņi startē atsevišķā klasē.

Kas dalībniekiem šajās sacensībās ir jādara?

Noteiktajā sestdienā dalībnieki atbrauc uz institūtu un notiek sacensības starp skolēnu izgatavotajiem modelīšiem. Ir pārstāvēta visa Latvija, sākot no piektās līdz divpadsmitajai klasei. Viņi rāda, ko paši saķimerējuši. Tiek uzstādīta trase un notiek ātruma sacensības.

Tak ne jau lidojošie kopā ar rāpojošiem?

Nē, nē. Sākumā žūrija apskatās. Ja modelis ir izgatavots tikai no mūsu detaļām, tad tas startē tautas klasē. Ja ir šķitis, ka mūsu dotie paneļi ir par mazu un ir taisīts no kā cita, tad tas startē ekstra klasē. Parasti ir automašīnas un laivas. Vienu gadu bija arī lidmašīnas. Trīs. Divas diemžēl bija uzreiz gar zemi, viena mazliet pacēlās, un tas jau bija sasniegums. Vispār katrs var brīvi izpausties. Protams, šeit uz vietas modelīši tiek pārbaudīti, vai nav noslēptas baterijas, kondensatori vai kādi citi brīnumi. Bez ātruma trases vēl ir arī spēka trase, kur pamatne nav gluda, bet modelītim jāpārvar reljefs. Tad no mašīnas netiek prasīts ātrums, bet izturība. Klasika ir tā, ka mašīnām ir kompaktdisku ritenīši, bet laivas taisītas no plastmasas pudelēm, kurām pieliek motoru un iedotos Saules paneļus. Mums ir dažādas sponsoru un atbalstītāju, arī Zinātņu akadēmijas, dotās speciālbalvas, dažādas interesantas grāmatas, pildspalvas, jauno tehniķu komplekti. Sakrita, ka tajā gadā, kad balvā tika pasniegtas LZA sarūpētās grāmatas par lidotājiem, sacensībās vienīgo reizi piedalījās lidmašīnas. Tik precīzi bija trāpīts, bērni bija priecīgi. Reizēm atbalstītāji tikai atsūta dāvaniņas, bet reizēm nāk arī paši skatīties, just līdzi un piešķirt speciālbalvas.

Cik dalībnieku parasti piedalās?

Vidēji ir ap simts. Sākumā bija mazāk, tagad Saules kauss kļūst arvien populārāks. Esam domājuši, kā viņiem dzīvi padarīt mazliet grūtāku un prasām, lai kaut vai ar telefonu uzņem mazu video par to, kā modelis tiek taisīts, jo radās aizdomas, ka sacīkstēs reizēm piedalās arī iepriekšējo gadu modeļi, bet balva par katru cenu nav mūsu mērķis. Galvenais, ka ir izdoma. Darbojas meitenes, puikas, jauktās komandas. Mēs gribam, lai vairāk piedalās tieši komandas, kuras atbild uz testa jautājumiem, kas savukārt dod punktus uzvarai. Tāpēc pēdējos gados lielais uzvarētājs tiek noteikts pēc punktu kopsummas, kurus dod video+erudīcija+sacensības. Galvenais jau ir izglītot, informēt, ieinteresēt.

Šī gada Saules kausa uzvarētāji tiks aicināti uz Nanoforumu?

Saules kauss šogad būs 16. maijā, un uzvarētāju komandas tiks aicinātas braukt uz Rīgu, uz Nanoforumu. Nanoforums ir starptautisks pasākums. Mums dažus gadus arī Saules kauss ir bijis starptautisks, tikai mēs nevaram nekādi kompensēt dalībniekiem no citām valstīm braucienu uz Rīgu. Tagad Nanoforuma ietvaros mēs varētu uzaicināt skolēnus no Lietuvas un Igaunijas (bet par viņu pašu līdzekļiem), arī mūsējos Saules kausa uzvarētājus būvēt modeļus te uz vietas Foruma laikā, jo salikt kopā jau nav grūti. Varētu būt arī sacensības veiklībā vai ātrumā. Un tad, kad modeļi uzbūvēti, mūsu labākie sacenstos ar viņu labākajiem jau trasē.

Nanoforums taču prasa milzīgu organizatorisko darbu?

Protams. Turklāt nav tā, ka mēs visu izlemjam paši. Ir vadības grupa, kurā ir 3 cilvēki, pa vienam no EIropas Komisijas, LU un SPIVERSE. Pilnīgi katrs lielāks solis ir jāsaskaņo, kur galvenais tomēr ir Eiropas Komisijas viedoklis, kura uzrauga pasākuma organizēšanas gaitu. Visu laiku ir jāprasa, vai mēs to drīkstam vai nedrīkstam, vai tas būs labi vai slikti. Jāmācās arī tā strādāt.

Kā saskaņojas institūta zinātniskās sekretāres pienākumi ar pētniecības darbu Ūdeņraža enerģētikas materiālu laboratorijā?

Grūti. Šobrīd es vairāk esmu zinātniskā sekretāre nekā vadošā pētniece, kaut gan vadu valsts pētījumu programmas 2. projekta apakšprojektu un studenti arī ir. Tagad (diemžēl) mans galvenais uzdevums ir nevis būt laboratorijā un strādāt ar iekārtām vai sintezēt pulverus, bet vairāk dzenāt un uzraudzīt studentus, kuri izstrādā savus bakalaura un maģistra darbus, lai viņi ir laboratorijā un tur kaut ko dara. Kāpēc tas tā ir izveidojies? Te varētu sākties gaudu stāsts. Teiksim, tu strādā valsts pētījumu programmā. Janvārī vēl naudas nav, februārī – nav, nu vajadzētu būt martā, bet iedod maijā. Zinātniekam n mēnešus naudas nav, bet administratoram ir. Zinātniekam liek izvēlēties, vai tu gribi ēst vai pētīt. Labi, uzņemies kādu administratīvo pienākumu, organizē zinātnisko konferenci, pēc tam – vēl vienu, tas kamols aug. Turklāt birokrātija kļūst arvien lielāka, papīru arvien vairāk. Manā gadījumā, ja esmu sākusi ripot kopā ar administrācijas kamolu, tad zinātne kļūst arvien plānāka un plānāka un, jo ilgāk esi attālinājusies no zinātnes, jo ilgāks laiks ir nepieciešams, lai atlektu atpakaļ.

Pēc analoģijas ar nomiris tulkojumā par tevi var teikt, ka tu mirsti studentos.

Manā pētījumu programmas projektā ir arī viens doktorants un maģistrants, kurus uzraugu es, lai gan promocijas un maģistrantūras darbu zinātniskais vadītājs viņiem ir manas laboratorijas vadītājs Jānis Kleperis. Es tad būtu tā kā zinātniskā vadītāja palīgs. Uz mūsu Ūdeņraža laboratoriju jauniešu nāk daudz, cik varam, mēs viņus iesaistām dažādos projektos. Saistībā ar jauniešu piesaisti gan institūts, gan mēs ceram ar jauno CAMART² ekselences centra projektu piesaistīt vēl vairāk, jo studentu interese ir ļoti liela.

Kopā ar Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas notikuma – starptautiskā apvienotā simpozija RCBJSF–2014–FMNT organizātoru komandu. Līga Grīnberga otrā pa labi

Zaiga Kipere

Pilns intervijas teksts būs publicēts “E&P” š.g. Nr.2