Grāmatu nams "Valters un Rapa" Andra Caunes grāmatu "Rīgas klusais centrs pirms 100 gadiem" jaunumu stendā pieprasījuma ziņā ievietojis ar 2. numuru - tūdaļ pēc Valda Zatlera grāmatas "Kas es esmu?". Atšķirībā no 1. numura autora, Caunem, šķiet, nekad nav bijis jāuzdod šis sakramentālais jautājums. Tie, kas interesējas par mūsu senvēsturi, it īpaši Rīgas senvēsturi, pazīst vienu no pašiem prominentākiem, daudzas balvas un apbalvojumus saņēmušiem arheologiem. Un, ja nepazīst viņu kā arheologu un nav lasījuši viņa zinātniskās un populārzinātniskās grāmatas, tad viņa vaļaspriekam - pastkaršu rosinātajai grāmatu sērijai par Rīgu pirms simt gadiem diez vai kāds grāmatu mīļotājs ir pagājis garām.

Atverot pašu pirmo grāmatu "Rīgas Vecpilsēta pirms 100 gadiem", ar izbrīnu izlasu tās izdošanas gadu - 1994. Jaunākās grāmatas priekšvārdu autors uzrakstījis 2015. gada 1. janvārī. Vairāk nekā 20 gadi! Pirmās grāmatas priekšvārdā autors atklāj savas aizraušanās cēloni. "Ko man ir devusi seno atklātņu vākšana? Protams, kā katrs vaļasprieks, tā ir ļāvusi aizmirst ikdienas rūpes un ieiet tikai sev vienam piederošā pasaulē. Ļāvusi izjust kolekcionāra atradēja prieku par katru jaunu, līdz šim vēl neredzētu Rīgas skatu. Taču īstu prieku man vienmēr ir sagādājuši tie anonīmie attēli, uz kuriem ir bijis tikai viens vārds - "Rīga" vai arī nav bijis nekāda uzraksta. Izzinot, kur attēlā parādītā celtne atradusies, kam piederējusi, kam kalpojusi, atšifrējot, kad attēlā redzamais noticis, vai noskaidrojot, kas tās par personām, esmu daudz pamatīgāk iepazinis Rīgu pirms simt gadiem."

Nu cikls ir noslēdzies. Bija grāmata par Vecpilsētu, grāmatas par Rīgas priekšpilsētām (par Pārdaugavu pat otrs, papildināts izdevums). Nu iznākusi grāmata par Rīgas centru, kuru mēs vislabāk pazīstam, jo tajā atrodas visprestižākās ēkas - teātri, bijušo banku greznie nami, glaunākās mācību iestādes, lielais muzejs, kurš restaurācijas un pārbūves dēļ joprojām nav skatītājiem pieejams. Šajā sakarā es gribētu pieminēt kādu simtgadīgu fenomenu. Citēju: "Muzeja ēkas pamatakmens zemē guldīts 1903. gada 10. maijā. Pabeigto celtni atklāja 19o5. gada 14. septembrī". 1908. gadā nodega Rīgas Latviešu biedrības nams. "Jauno biedrības namu uzcēla divos gados (1989. - 1910.g.)". Nacionālais, toreiz pilsētas otrais (Krievu) teātris uzcelts 1899. -1902. gadā, turklāt nevis šāds tāds, bet ar bagātīgu skulpturālo ietērpu, iekštelpu apdari un tam laikam ļoti modernu tehnisko aprīkojumu. Bez "ReRe". "SBRE" un citiem lieljaudas monstriem. Ar amatnieku rociņām. Un nevis desmitiem gadu garumā (kā Nacionālo bibliotēku un, šķiet, nu jau arī Nacionālo muzeju).

Pēc Andra Caunes jaunākās grāmatas iepazīšanas pa Rīgas parkiem un bulvāriem iesim ar citu skatu un attieksmi - tas pilsētbūvniecības krāšņums, ko dižās pilsētas audzējušas gadu simteņiem, Rīgas centrā tapis vien dažu desmitu gadu laikā - pēc pilsētas nocietinājumu vaļņu nojaukšanas. Vairs nekad pēc tam nav bijusi iespēja arhitektiem ierakstīt savā CV daudzus desmitus greznu namu. Bet nav jau pēc tam bijuši arī jauni Šēli un Šefeldi, Baumaņi un Pēkšēni. Taču, kā zinām - pieprasījumu rada piedāvājums...

Vai ar kluso centru Rīgas atklātņu grāmatu sērija noslēdzas? Atkārtotais Pārdaugavas izdevums ļauj cerēt, ka ne.

Z.Kipere