Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts š.g. 26.maijā atbalstījaStarpdisciplinārās komisijas Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) darbības zinātniskai izpētei nodošanu LU Latvijas vēstures institūta pārraudzībā, kā arī aicina Izglītības un zinātnes ministriju veikt nepieciešamos pasākumus, lai Latvijas PSR VDK darbības zinātniskās izpētes komisija varētu nekavējoties uzsākt savu darbību.

Latvijas PSR Valsts drošibas komitejas atstāiais mantojums - 4800 čekas aģentu kartīšu, ap 152 000 lietu un arī vēl ap miljonu to cilvēku kartīšu, kuri savulaik bija čekas uzskaitē, vēl divdemit piecus gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas ir karstu diskusiju objekts. Neapzināts un neizvērtēts šis mantojums šķeļ sabiedrību, radot gan pamatotu, gan nepamatotu aizdomu ēnu.

Latvijā, tāpat kā jebkurā valstī, kura bijusi okupēta, ir aktuāls jautājums par kolaborāciju un kolaboracionismu. Pēc ASV politologa Stenlija Hofmana 1968. gadā izveidotās klasifikācijas, šie jēdzieni ir šķirami, kolaborāciju saprotot kā sadarbību starp sakautu valsti un uzvarētāju, kolaboracionismu kā atklātu un brīvprātīgu sadarbību ar okupācijas režīmu (S. Hofmans runā par Višī režīma sadarbību ar nacistu režīmu).

Latvijai nācās pārdzīvot gan padomju, gan nacistiskās Vācijas okupāciju, turklāt padomju okupācija bija ilgstoša. Pēdējos gados kolaborācijas/kolabrocionisma tēmai pievērsušies vairāki latviešu vēsturnieki - Inesis Feldmanis, Kārlis Kangeris, Daina Bleiere, Uldis Neiburgs. Par šīs definīcijas pielietojumu vācu un padomju okupācijas pētniecībā Latvijā rakstījusi D. Bleiere (Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2014, 2, 139 - 163).

Jātazīst, ka bez VDK materiālu izpētes šis darbs nevar dot rezultātu. Apzinoties VDK atstātā mantojumu nozīmīgumu, tika pieņemts Likums "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", kas paredzēja ka Ministru kabinetam (MK) ir jāveido speciālu starpdisciplināru komisiju VDK dokumentu zinātniskai izpētei.

Šāda komisija tika izveidota uz apstiprināta 2014.g. 5. augustā. Komisijai tika izvirzīts uzdevums veikt bijušās VDK dokumentu zinātnisko, tostarp vēsturisko un juridisko, izpēti, materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšanu, ko VDK nodarījusi Latvijas Republikai un tās iedzīvotājiem.

Izglītības un zinātnes ministrija (ministre Ina Druviete) lūdza Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātei, Latvijas Vēstures institūtam, Sociālās atmiņas pētniecības centram, Filozofijas un socioloģijas institūtam, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvam, Latvijas Okupācijas muzejam, Latvijas Vēstures muzejam un Latvijas Okupācijas izpētes biedrībai izvirzīt zinātniekus, kuri ir lietpratēji potenciālās komisijas kompetences jautājumos, kandidatūras dalībai komisijā.

Par komisijas vadītāju MK apstiprināja Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieku Dr. hist. Kārli Kangeri, savukārt komisijas priekšsēdētāja vietnieka vēstures jautājumos amatā apstiprināja Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieku Dr.hist. Ritvaru Jansonu, bet vietnieka juridiskās zinātnes jautājumos - Konstitucionālo tiesību institūta valdes priekšsēdētāju Dr. iur. Kristīni Jarinovsku.

Komisijas sastāvā apstiprināti arī Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva eksperts Dr. hist. Ainārs Bambals, Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks Mag.hist. Bonifācijs Daukšts, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents Dr.hist. Raimonds Cerūzis, Sociālās atmiņas pētniecības centra valdes priekšsēdētājs Dr.sc. com. Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dr.phil. Solveiga Krūmiņa-Konkova, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents Dr.hist. Jānis Ķeruss, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Dr.iur. Jānis Lazdiņš, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva galvenais arhīvists, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes maģistrants Bac.hist. Gatis Liepiņš, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Mag.hist. Rudīte Menģelsone, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Dr.hist. Jānis Taurēns un Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Mag.hist. Artūrs Žvinklis. Nepieciešamības gadījumā komisijas priekšsēdētājs var pieaicināt arī citus ekspertus.

Laika gaitā komisijas administrēšana tika parcelta no Izglītības un zinātnes ministrijas uz Tieslietu ministriju. Dzintars Rasnačs (Nacionālā apvienība) solīja, ka "Komisijai būs maksimāls atbalsts un maksimāla brīvība", praksē situācija izvērtās savādāk. No komisijas sastāva tika izslēgta K. Jarinovska, vēlāk arī A. Bambals. Tika izteikts viedoklis par K. Kangera neatbilstību komisijas priekšēdētāja postenim.

LU Latvijas vēstures institūts, atsaucoties uz savu pieredzi Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas administrēšanā, Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai apliecināja, ka ir gatavs uzņemties tālāku komisijas darba administrēšanu. Ar aicinājumu uzticēt komisijas darba pārraudzību zinātniskai institūcijai atklātā vēstulē uzstājās arī vairāki vēsturnieki.

Viedokli, ka komisijas darbs jāuztic zinātniskai institūcijai, atbalstīja arī Ministru prezidente L. Straujuma.

Šobrīd jautājums par komisijas nodošanu atpakaļ IZM un tālāk tās pakļautībā esošai institūcijai, domājams, LU Latvijas vēstures institūtam, tiek skaitīts LR Saeimā.

LU Latvijas vēstures institūts savā darbībā vadīsies pēc principiem, ko nosaka zinātnieka ētika un akadēmiskā brīvība. Viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem ir: ļaut komisijai strādāt. Institūts arī iestājas par to, ka pētījumi jāveic kompleksi, aptverot visu VDK atstāto mantojumu - tika tā iespējams rast objektīvu atbildi uz sākumā minēto kolaborācijas/kolaboracionisma jautājumu. Komisijas atrašanās zinātniskas institūcijas pārraudzībā noņemtu aizdomu ēnu, ka komisijas darbs tiek politiski ietekmēts.