Tiks piedots tev, ja nevarēji,
Ne mūžam ne - ja negribēji.
                   Henriks Ibsens

Juri BORZOVU par Latvijas Universitātes rektora kandidātu izvirzīja Datorikas fakultāte, kuras dekāns viņš ir. Otrs pretendents, kurš vēlēšanās saņēma balsu vairākumu un kļuva par jauno Latvijas Universitātes rektoru, - LU zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks. Abi gandrīz viena vecuma, abi mācījušies toreizējā Rīgas 50. vidusskolā, tikai Borzovs to paspēja pabeigt vecajā, sarkanajā ķieģeļu ēkā Bruņinieku (toreiz - Sarkanarmijas) ielā, bet Muižniekam gatavības apliecību izsniedza jau jaunajā ēkā K.Barona ielā. Abi studēja Latvijas Universitātē (toreiz LVU), Borzovs matemātiku, bet Muižnieks bioloģiju (interesanti, ka LU rektora vēlēšanas notika dienu pēc LR Prezidenta vēlēšanām un abās uzvarēja biologi). Abi ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļi (Muižnieks - īstenais loceklis, Borzovs - korespondētājloceklis). Nobeidzot sarunu, kas notika divas dienas pirms izšķirošā notikuma, un atbildot uz veiksmes vēlējumu, Borzovs domīgi noteica: "Es pat nezinu, kā būtu labāk..."

Iepazīstoties ar Jūsu CV Universitātes mājaslapā, man radās daži jautājumi. Piemēram, kā Jums palaimējās 1950. gadā piedzimt Siuntio, Somijā?

Ļoti vienkārši. Tā toreiz bija Somijai piederoša teritorija, bet īstenībā Padomju Savienības militārā bāze jūras krastā kilometrus 30 uz rietumiem no Helsinkiem. Kad somi 1945. gadā zaudēja karu, Padomju Savienība uzlika Somu jūras līča šaurākajā vietā uz kartes pirkstu un teica, lai 10 dienu laikā vairs neviena nebūtu. Tur gar piekrasti dzīvoja Somijas zviedri. Mans tēvs bija dzimis Krievijā, mazā ciemā Ivanovas apgabalā. Kad sākās karš, viņš bija pēdējā klasē, to neļāva pabeigt, iesauca, ātri gatavoja par virsnieku un 1942. gadā iemeta trakākajā katlā pie Kurskas. Viņam stipri palaimējās, ka tikai ievainoja. Kad viņš izveseļojās, viņu nosūtīja uz latviešu strēlnieku divīziju. Kā viņš pats teica, brīžam pēc asiņainām kaujām tur nebija neviena latvieša. Ar divīziju viņš nonāca Latvijā starp Dobeli un Jelgavu un, kā mēs, viņa bērni, ironizējām, iekaroja gan Latviju, gan mūsu māti. Dienesta turpinājuma vieta bija šī bāze Somijā. Viņš demobilizējās 1955. gadā, kad Hruščovs samazināja armiju un karabāzi atdeva atpakaļ Somijai. Tad atgriezāmies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, jo jau iepriekš pa vasarām tēvs māti un mani ar māsu sūtīja uz laukiem, ko bija "iekarojis", proti, uz manas vecāsmātes mājām. Kā man stāstīja, es trīsreiz mainīju valodu. Sāku runāt Latvijā, tātad = latviski, atceļā uz Somiju tēvs visu ģimeni aizveda pie savas mātes Krievijā. Tur bija pilnīgs izmisums - nav iespējams sarunāties ar bērnu. Un tā trīs reizes : latviski, krieviski, latviski, vēlreiz krieviski, līdz vecāki konstatēja, ka es brīvi runāju abās valodās.

Bet ne jau zviedriski.

Nē, tur diezgan plašā teritorijā viss bija tukšs no vietējiem iedzīvotājiem. Man jau šajā tūkstošgadē palaimēs tur nonākt. No mājas, kurā mēs dzīvojām, bija palikuši tikai pamati. Bet bija fotogrāfijas, kas rādīja, ka īstie saimnieki bija atgriezušies.

Skolā sākāt iet jau Latvijā?

Jā, 1957. gadā, kad man bija septiņi gadi. Dzīvē daudz izšķir gadījums. Kādi bija apsvērumi, kurā skolā iet? Mēs dzīvojām Krišjāņa Barona ielā starp Stabu un Ģertrūdes ielām (toreiz tās sauca citādāk), dzīvoklī, kuru vēsturiski bija īrējis mans vectēvs savām abām meitām, lai viņas varētu studēt. Viena no meitām bija mana māte, un vistuvākā skola bija 50. vidusskola. Bet vienu kvartālu tālāk ir arī krievu skola. Mums katram bija savs apsvērums. Tēvs piekrita visam, māte izlēma, ka par vienu krustojumu mazāk jāiet pāri, savukārt manu izvēli noteica tas, ka komunālā dzīvokļa kaimiņiene, kas bija 10 gadu par mani vecāka, bet kurā es biju ieskatījies, mācījās 50. videnē. Tas nekas, ka viņa bija priekšpēdējā, bet es pirmajā klasē.

Tālāk - uz Universitāti? Uz fizmatiem? Vai tad toreiz 50. vidusskola nebija specializētā humanitārā skola?

Tā bija parasta ļoti laba līmeņa skola, ar labiem angļu valodas skolotājiem. Varbūt, ka tādēļ to vēlāk pārprofilēja.

Pēc fakultātes beigšanas palikāt universitātē?

Tas ir mūžīgais jautājums, vai universitātes institūti skaitās universitāte? Tajā laikā tas bija ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātes Skaitļošanas centrs. Tagad tas ir LU Matemātikas un informātikas institūts. Tur es nodzīvojos akurāt 20 gadus, izstrādāju abas disertācijas (Borzovs ir habilitētais doktors. Red.) Sāku no pašas apakšas un beigās biju viens no trim institūta direktora vietniekiem zinātniskajā darbā. Paralēli visu laiku lasīju lekcijas Fizikas un matemātikas fakultātē, jo visā manā darba mūžā ir bijuši tikai viens vai divi gadi, kad es šeit kaut ko nepasniegtu. Jautājums ir tikai par proporcijām.

90. gadu sākumā, kā mēs atceramies, zinātnei naudiņas pavisam nebija. Kur sprukt? Ļoti liela daļa no institūta, es arī, aizdevās uz programmēšanas kompānijām. Leģendārais Software House Riga ar ļoti plašu darbības lauku viens pats nodarbināja tiem laikiem milzīgu skaitu - 250 programmētāju. Tas bija interesants un īstenībā pilnīgi vājprātīgs laiks. Galvenā mītne bija Jūrmalā, Lielupē. Ne visi tur darbojās, es biju Rīgā, bet laiku pa laikam tur bija jāierodas, jāizstāsta, ko esmu padarījis, jāuzklausa gudras pamācības. Pa pagalmu staigāja vienlaikus ne mazāk kā trīs ar automātiem bruņoti vīri. Lai olgalvainie justos komfortabli un strādātu no visas sirds, tad brokastis, pusdienas un vakariņas bija uz kompānijas rēķina. Tas viss bija uz fantastiskā valūtas kursa nesabalansētības rēķina. Bija dabūti kaut kādi programmēšanas darbi Vācijā, un mums maksāja 100 vācu markas mēnesī. Pret to maiņas kantoros deva 1600 rubļu, un cenas vēl nebija palaistas brīvībā. Par kooperatīvo dzīvokli mēnesī jāmaksā 30 rubļu, bet man ir 1600! Tas bija laiks, kad es biju iekārtojis sekcijā vienu atvilktni, kur reizi mēnesī tos 1600 rubļus iemetu. Es tiešām nezināju, cik tur vispār ir. Dzīvesbiedre sākumā vēl teica, ka vajadzētu nopirkt to vai ko citu. Es atbildēju: nestāsti man , ko vajag, ņem un pērc, tur noteikti ir. Pilnīgs vājprāts, kas, protams, nevarēja turpināties mūžīgi. Ar ko tas beidzās? Pie kompānijas bosa Gulbja (Ainars Gulbis. Red.) katrs programmētājs varēja aiziet un teikt: man ir ideja, taisīsim to un to. Uz priekšu! Taisi un, kad būs gatavs, es zināšu, kur likt. Ne tuvu tam neiznāca! Daudzas, pat itin labas lietas, nebija, kur likt, jo Latviju toreiz neviens nepazina - tā ir kaut kāda nekuriene Krievijas nomalē. Kad vienu no patiesi labām operētāju sistēmām beidzor pārdeva Amerikā, sākumā bija: par ko jūs vispār runājat? Mēs zinām, ka tādas lietas taisa viena transnacionāla kompānija , vēl šitā un šitā. Citu pasaulē nav! Tas bija pilnīgi skaidrs mājiens: ja jūs kaut ko gribat, tad ejiet pie tiem, ar kuriem mēs runāsim. Leiputrija 90. gadu vidū izbeidzās. Tātad var teikt, ka es pēc 20 gadiem universitātes sistēmā 15 gadus pavadīju tautsaimniecībā programmizstrādes kompānijās, un atpakaļ universitātē, tagad jau tikai saistībā ar studijām, esmu no 2004. gada. Šis raibais gājiens caur komercpasauli man daudz ir devis, un tagad man neviens nevar neko iestāstīt. Galvenais jautājums ir - kas maksās? Uzbliezām Torņkalnā dabaszinātņu ēku, bet - kas maksās? Tur ir septiņi miljoni liels kredīts.

Kad tika pasniegtas 2015. gada LZA, Exigen Services Latvia un RTU Attīstības fonda Eižena Āriņa balvas par izcilu veikumu datorzinātnēs un informātikā, tika teikts, ka IT speciālistu piesātinātības ziņā Latvija no 27 ES dalībvalstīm ir 25. vietā. Kur paliek speciālisti, kurus sagatavo bezmaz vai visas valsts un privātās augstskolas, varbūt tikai mākslas augstskolas izņemot? Aizbrauc uz ārzemēm?

Ir pavisam 16 augstākās izglītības institūcijas, kurās ir kaut kas no šīs sērijas. Īstenībā visu masu dod divas vai trīs augstskolas. Rīgas Tehniskajā universitātē šis nozares studējošajiem ir divas fakultātes, pēc maniem aprēķiniem, viņi izdod apmēram 40 procentus no visiem speciālistiem. Latvijas Universitāte ir otrā ar apmēram 20 procentiem, trešais ir privātais Transporta un sakaru institūts, šķemba no kādreizējā Aviācijas institūta, ar padsmit procentiem, tātad, šie trīs kopā dod vairāk par trim ceturtdaļām visu speciālistu. Pērējās trīspadsmit augstskolas arvien mazāku un mazāku daļu. Tas nav pareizi, ka jau tā mazo naudu saskalda pa maziem klucīšiem. Ir daudz vietu, kur pasniedz IT priekšmetus, bet kur ir viens divi vai nav pat neviena šīs nozares doktora. Kaut vai Ventspils Augstskola, kas skaitās baigi dižā, bet tur nav it neviena mūsu nozares doktora. Arī , Liepājas Universitāte un citas reģionālās augstskolas. Es neko nesaku par Lauksaimniecības universitāti, kur pieci seši doktori specializējas šajā jomā. Nav jau tā, ka ieraksts doktora diplomā ir uz mūžu un nevar pārspecializēties, bet ne jau masveidā. Kāpēc nav speciālistu? Dzimstība ir gājusi mazumā, tas nevarēja neatsaukties. Tā nav, ka mūsu fakultātes absolventi masveidā kaut kur dotos. Viņiem ir salīdzinoši labi apmaksātas darbavietas še pat, šī iemesla, kāpēc būtu jābrauc projām, nav. Tagad vispār grūti pateikt, vai cilvēks ir vai nav kaut kur ir aizbraucis. Šodien viņš ir šeit, rīt kaut kur citur. Pirms gadiem desmit viena no sabiedriskās domas pētīšanas organizācijām bija rīkojusi aptauju, kur viens no jautājumiem, par ko es viņus apsmēju, bija "Vai jūs esat domājis par strādāšanu ārzemēs?" 60 % atbildēja "Jā"". Secinājums bija - ir milzīgs risks, ka cilvēki masveidā izbrauks. Viens no maniem kolēģiem uzlēca kājās un teica: "Kā? Kāpēc ne 100 %? Trešā daļa vispār nepieļauj domu kaut uz laiku apskatīties, kas viņa nozarē pasaulē notiek!" Dažs atgriežas pēc desmit gadiem, kā mums zināmais Andris Ambainis, kas kopsummā ASV un Kanādā pavadīja 10 gadus. Ko mēs varējām prognozēt, kad viņš aizbrauca? Atgriezīsies, neatgriezīsies... Kas to varēja pateikt? Viņš pats, visticamāk, to nezināja.

Vai zināšanu un sagatavotības līmenis ir tāds, ka mūsu augstskolu beidzēji var ārzemēs strādāt labi atalgotā darbā?

Datorlietas un programmēšana ir kļuvusi par masu profesiju, tā vairs nav nekāda elitārā, kā tad, kad es studēju. Kad es mācījos vidusskolā, visā Latvijā bija viens skaitļošanas centrs.

Ar milzīgu mašīnu basketbola zāles lielumā.

Tagad viens tāds plakanais verķis (Borzovs norāda uz datoru) katram uz galda ir tūkstoš vai pat simttūkstoš reižu jaudīgāks. Tehnika ir fantastiski gājusi uz augšu, to neviens nevarēja prognozēt. Vēl 40. gadu beigās prognozēja, ka visai pasaulei pietiks, ja uzbūvēs piecas jaudīgas mašīnas. To, ka varētu būt tirgus, kur tās pārdot, vispār neredzēja . Mūsdienās nevar iedomāties, ka kaut kas tāds varējis notikt. Šodien pazīstamais, es neteiktu, programmēšanas, bet uzņēmējdarbības ģēnijs Bils Geitss arīdzan pilnā nopietnībā izteicās par saviem personāldatoriem, ka ar 640 tūkstošiem baitu pietiks. Pat ne megabaitu! Bet, atgriežoties pie jautājuma, vai sagatavotība ir pietiekama. Tā ir masu profesija un kā jebkurā masu profesijā ir virsotne un ir knapi knapi vai tādi, kas reāli nevar pat strādāt. Manā fakultātē ir konkurss, nevienā citā augstskolā konkursa uz šim profesijām vienkārši nav. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts, lai kā to reizēm sunī, šai nozarei ir atvēlējusi pietiekamu budžeta vietu skaitu, lai apmierinātu pilnīgi visus, kas izteikuši vēlēšanos studēt. Pirmajā kursā vēl puse atbirst, jo šīs studijas nav no vienkāršākajām. Visām inženierzinātnēm un dabas zinātnēm, grozi kā gribi, ir nepieciešama kaut kāda matemātiskā bāze. Eksaktās zinības bez matemātikas nav iedomājamas. Bet matemātika ir tāda ķepīga lieta, ko mēs varam salīdzināt ar bērnu klucīšiem vai Heopsa piramīdu - vispirms ir kāds pamats, bāze, uz kuras paceļas nākamie līmeņi. Ja nav pietiekošas apakšas, tad augšā gribēdams neko nesapratīsi, kas tev tiek stāstīts vai rādīts. Matemātika prasa varbūt ne tik lielu ģenialitāti, cik neatlaidīgu pakāpenību. Ja tas nav skolā izdarīts, tad tālākais ceļš ir nogriezts. Sociālās zinībās, ja labi saņemas, var augstskolā studēt gandrīz no nulles. Matematizējamās zinātnēs tas ir pilnīgi neiespējami.

Izvēles priekšmeti vidusskolās bija "lāča pakalpojums"?

Pilnīgs "lāča pakalpojums"! Cits jautājums, cik daudz un ko konkrēti vajag mācīt. Bet tas, ka vispār var izvēlēties nemācīties šos relatīvi grūtākos priekšmetus, bija nepareizi, jo izvēli izdara nenobrieduši bērni. Tajā pat laikā, ja man kāds mēģinātu stāstīt, ka visi var apgūt visu, es tam diez ko neticētu. Mana sajūta ir, ka uz eksaktajām zinātnēm vajadzīgs īpašs prāts, es neteiktu - sliktāks vai labāks, bet īpašs, un ka vidusmēra klasē nav vairāk par ceturtdaļu, drīzāk - vairāk par piektdaļu jauniešu ar eksakto domāšanu. Ir daži ar universālu, es pats sevi pieskaitu pie universāliem, kam varētu būt sekmes dažādās nozarēs. Es varētu gūt panākumus jurisprudencē, arī baltu filoloģijā droši vien būtu lielāka zvaigzne nekā šeit. Bet man ir arī eksaktā daļa, kas piemīt tālu ne visiem. Ja parēķinām, cik daudz Latvijā vispār ir skolēnu un paņemam piekto daļu, tad iznāk, ka mēs izmantojam visas iespējas. Viņu vienkāršu vairāk nav! Iedzīvotāju ziņā daudzskaitlīgās valstis var atļauties palaist izglītību vaļīgāk, jo īstie talanti izsprauksies pie jebkuras izglītības sistēmas. Bet mums nav tik daudz bērnu, lai varētu viņiem atmest ar roku - lai dara, ko grib. Mums katrs ir kā vārgs stādiņš jāsaudzē. Bet ar visu to mums ir nozīmīgs skaits pasaulē, kas sevi ir parādījuši. Ne tik redzami kā operdziedoņi, bet tajā pašā proporcijā ir arīdzan izcili datoriķi. Pašlaik mums Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā ASV ir veseli četri mūsu beidzēji - divi ir studenti - Madars Virza un Arturs Bačkus uz turieni aizbrauca aizbrauca pēc bakalaura grāda iegūšanas šeit. Kā postdoki - doktora grādu ieguvuši - mums tur ir divi pētnieki - Aleksandrs Belovs, kurš šeit aizstāvēja ļoti spēcīgu teorētisku darbu, un Agnis Stibe, kurš doktoru aizstāvēja Somijā.

Jūs pieminat pašas virsotnes, bet kāds ir vispārējais līmenis?

Atbilde uz jautājumu, vai mēs varam iedot pietiekamu izglītību šeit, ir - protams, ka varam.

Kā jūs saprotat ideju, ka Latvijas Universitāti vajadzētu veidot par zinātnes universitāti?

Ja uz brīdi būtu ļauts kļūt nepieklājīgam, tad es atbildēti - jautājiet tiem, kas to izdomāja. Es neesmu tas, kas to izdomāja un kas ar to īpaši plātītos. Īstena zinātnes universitāte manā skatījumā būtu tāda, kas nodarbojas ar pētniecību un doktorantūru. Un tikai. Tas, kas ir iespējams Latvijā - nu, cik mēs gadā izsniedzam Universitātes diplomus? Vairākus tūkstošus. Cik no tiem diviem vai trim tūkstošiem kļūst par doktoriem? Labākajos laikos knapi virs divi simti. Kam aiziet nozīmīgākā daļa no mūsu produkcijas? Taču tautsaimniecībai, nevis zinātnei. Mana fakultāte katru gadu izlaiž apmēram 250 absolventu, no kuriem vēl nekad nav bijuši desmit doktoru. Tas ir tas, ko mēs varam. Zinātnes universitātes jēdziens laikam ir nācis no Amerikas research university, tur arī ir īsti prestižās universitātes, kur, es pieņemu, bakalaura studiju nemaz nav, kur audzē augšējo līmeni. Tur ir pietiekami liels finansējums, pietiekami daudz studējošo. Mums visa tā nav.

Vai vajag?

Es nezinu. Es uzskatu sevi par patriotu, bet reizēm atļaujos visai nepatriotiskus izteicienus. Ja skatāmies drusku tālāk par pārskatāmo vēsturi turp un atpakaļ, tad kādreiz šajās valstis, ko tagad saucam par Baltijas valstīm, nebija vispār nevienas augstskolas. Tad uzradās 16. gadsimtā Viļņā, 17. gadsimtā Tartu, vēl pēc kāda laika Rīgā. Kur ir teikts, ka te visu laiku kaut kam ir jābūt? Mēs esam iegājuši supervalstī Eiropas Savienībā. Mazām tautām tas nozīmē faktiski izšķīšanu, izkušanu tajā nāciju pārkausēšanas katlā, tāpēc mums nepatīk pat par to runāt. Nu, ja mums šeit nav resursu, tad atcerēsimies, ka kādreiz latvieši brauca studēt uz Pēterburgu, Maskavu, Heidelbergu. Varbūt, ka pareizāk ir ne visas zinātnes attīstīt tieši šeit. Jā, ir tādas, kas nosaka nācijas pastāvēšanu vispār - valoda, tautas vēsture, tas, ko mēs kopumā saucam par letoniku. Ja to nav, tad, stingri ņemot, pazūd pamats nacionālas valsts pastāvēšanai. Bet, ja kāds grib studēt raķešbūvi, viņš to noteikti var darīt, bet šeit tas nebūs iespējams nekad. Šeit, ja nebūs kādas radikālas klimata izmaiņas, mēs nekad neaudzēsim banānus. Ir kaut kas, ko mēs varam, un ir kaut kas, ko mēs noteikti nevaram. Lielā māksla ir atrast robežšķirtni, kur beidzas viens un sākas otrs.

Katra augstskola cenšas kļūt pēc iespējas universāla.

Katrs dzīvs organisms, tai skaitā kolektīvs, ir vērsts uz pašsaglabāšanos. Vai tas ir pareizi visam kopumam? Ne vienmēr. Man ir apnicis atkārtot vienu un to pašu vismaz no 2000. gada, ko es kā dzenis kaļu visu laiku: Latvijā resursu nozīmē ir pamatota vieta vienai stiprai, prestižai Eiropas līmeņa universitātei. Bet vienai. Mums ir 57 augstākās izglītības institūcijas. Pasaulē vidēji uz diviem miljoniem iedzīvotāju ir viena universitāte. Viena!

Tur būtu gan tehniskās, gan lauksaimniecības, gan medicīnas, gan humanitārās un sociālās fakultātes?

Jā. Ziniet, mēs vēl pamatīgi ietaupītu uz ministrijas ierēdņiem.

Vai Jūsu universitātes modelis pieļauj līdzšinējo augstskolu pastāvēšanu reģionos?

Ja tur sāks trūkt studējošo, tad skaidrs, ka visam jābūt Rīgā, jo Rīga ir dabisks šī reģiona centrs. Šis process - ļaužu tiekšanās uz Rīgu - ir vairāk nekā 800 gadu sens. Kā jūs domājat - Pierīgā vietas bērnudārzos trūkst tādēļ, ka tur iŗ tik milzīga dzimstība? Taču ne.

Rīga kā valsts ūdensgalva?

Jā. Ja to teiktu politiķis, viņš būtu beigts, bet es neesmu politiķis. Es skatos reāli.

Zaiga Kipere

Pilns intervijas teksts publicēts žurnālā
"Enerģija un Pasaule" šī gada 4.numurā.