Ojāra Spārīša parakstītajā un izdevniecības ”Jumava” nodrukātajā ielūgumā uz grāmatas “Esejas par Latvijas sakrālo kultūru” atvēršanu 3. decembrī Rīgas Vēstures un kuģniecība muzeja Kolonnu zālē bija rakstīts: “Dzīves un darba steigai pa vidu ir noticis arī kas ļoti patīkams”. Un patīkamais bija, lūk, kas: LZA prezidents profesors Ojārs Spārītis nepilnu nedēļu pēc tam, kad savu 60. dzimšanas dienu bija pavadījis kopā ar ģimeni Skotijā, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja greznajā Kolonnu zālē ar savu jaunāko grāmatu “Etīdes par Latvijas sakrālo kultūru” (izdevniecība “Jumava”, 276 lpp., 2015) iepazīstināja kolēģus no Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Mākslas akadēmijas, draugus un līdzgaitniekus Latvijas vēstures un kultūras vērtību apzināšanā un saglabāšanā.

Jubilārs pakavējās dzīves ceļa svarīgākajās pieturvietās, pateicās tiem, kas atradušies un atrodas viņam līdzās. Tika saņemti ziedi un dalītas autora parakstītas grāmatas. “Jumava” bija parūpējusies, lai arī interesenti varētu iegādāties kāroto grāmatu par draudzīgu cenu (kā vēlāk izrādījās, tieši divreiz draudzīgāka kā “Valterā un Rapā”), un zinātkārie lasītāji varēja izšķirstīt grāmatu turpat uz vietas.

Ko viņi ieraudzīja?

Vispirms jau fantastiski daudz fantastiski labā kvalitātē uz krītpapīra nodrukātu fotogrāfiju – to autori vien ir vesels desmits. Grāmatas saturu autors atklāj Priekšvārdā : “Grāmatā apkopoti vairāki iepriekš publicēti, taču dažādos krājumos izkaisīti raksti, kuros zinātniskā, populārā un arī publicistiskā formā vērtēti Latvijas sakrālās kultūras likteņi, risinātas kristīgās arhitektūras un mākslas vēsturiskā un stilistiskā vērtējuma problēmas, mēģināts izprast mākslas darbu uzdotās mīklas. Pašam piederot kristīgās kultūras tradīcijas mantiniekiem un kopējiem, rakstu autors priecājas par iespēju ar izdevniecības “Jumava”, Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas un vairāku domubiedru atbalstu paust savu skatījumu par Latvijas kristīgās kultūras pētniecības un interpretācijas iespējām un piedāvā lasītājiem arī kādu meklējumu ceļu līdz atsevišķu sakrālās arhitektūras un mākslas patiesību skaidrojumam kā vietējā, tā arī plašākā mērogā, savas atziņas pamatojot ar domu, ka izziņas ceļš mākslas un garīguma izpratnē ir bezgalīgs.”

Pēcvārda autore žurnāliste Lia Guļevska, pretēji Ojāra Spārīša zinātniski izsvērtajam grāmatas vērtējumam, izsakās emocionāli jūsmīgi: “Tā patiešām ir kā “ baloža nestā gaisma” (atsauce uz nodaļu “Kur balodis gaismu nes” – Z.K.) zināt gribošiem , kurus nevilina mūsdienu subkultūras komerciālo reklāmu gaistošie zibšņi.”

Ceļa virziens lasītājam ir norādīts. Uz priekšu!

Maza personiska atkāpe. Reiz sensenos laikos jaunatnes avīzes redakcijas kultūras nodaļa bija noorganizējusi saviem kolēģiem divu dienu ekskursiju pa Kurzemes baznīcām. To vadīja studenta paskata zēniņš pagariem matiem un mīļoto meiteni pie sāniem. Vispirms jau mūs pārsteidza tas, ka ikvienā vietā, kur autobuss apstājās, viņš nekļūdīgi zināja, kur un pie kā meklējamas baznīcas atslēgas, kuras viņam kā savējam tika bez minstināšanās uzticētas. Par faktiem bagāto, izsmeļošo stāstījumu neizteikšos – tas mūs, ateisma gaisotnē skolotus, ja tā var teikt – mucā augušus un pa spundi barotus, burtiski apstulbināja. Kolēģe, turēdama pie rokas savu puiškānu, sapņaini bilda: ”Ja mans dēls izaugtu tik gudrs…” Dēls izauga par plaši pazīstamu sporta žurnālistu, bet mūsu toreizējais “čičerone” – par profesoru un Zinātņu akadēmijas prezidentu.

Z. Kipere