Visu gadu šogad atzīmējam mūsu dižākā dzejnieka Raiņa 150. dzimšanas dienu, kad katram ir iespējams uzdot sev jautājumu: “Ko man nozīmē Rainis?” Arī māksliniekam GUNĀRAM KROLLIM, kurš savā mākslas dzīvē 30 reižu iedvesmojies no Raiņa dzejas; tieši bērnības saulainais stūrītis aizsāka viņa ilgstošo grāmatu ilustrētāja ceļu.

Kā vispār radās jūsu interese par Raini?

Esmu daudz lasījis Raini, visu, kas tika izdots. “Karaļmeita” bija dzejolis, kas ļāva izteikt tā laika pārdzīvojumus, manas izjūtas. Rainis to ir radījis, iepazīstot mūsu tautas vissenāko vēsturi, bet situācija taču nebija mainījusies. Tā pati verdzība un cerība uz atbrīvošanos. Tā bija tēma, kas mani tajā laikā urdīja un nelika mieru. Man kaut kas bija jāpasaka. Vai to uztvers vai noliegs, lai tas paliek skatītāja ziņā. Tā 1965. gadā tapa triptihs “Karaļmeita”: “Zem jūga”, “Pārdomu laiks” un ‘Atbrīvošanās”. Tie bija lieli darbi, 60x89 cm, darināti linogriezuma tehnikā, par ko pateicība manam profesoram Pēterim Upītim, kurš Mākslas akadēmijā pasniedza linogriezuma un kokdzeluma tehniku, jo diplomdarbu es biju izpildījis oforta tehnikā un vēlāk 30 gadus akadēmijā vadīju oforta darbnīcu. Pēc tam sākās izdevniecības ”Liesma” piedāvājumi ilustrēt grāmatas. Tajā pašā 1965. gadā iznāca latviešu bērnu dzejas antoloģija “Saules gadi” ar Raiņa motto “Bērna gadi – saules gadi”. Katra autora dzejoļu izlasi ievadīja viena krāsaina ilustrācija. Rainim tā bija ilustrācija dzejolim “Zelta sietiņš”, kur Laimiņa tur rokā zvaigžņu zelta sietiņu. Nākamais darbs izdevniecībai “Liesma” bija bērnu lugu antoloģija “Saules gadu spēles”’ 1971. gadā, kurai es gan apvāka noformējumam, gan ilustrācijām par apvienojošo elementu izvēlējos latviešu vērpjamā ratiņa sastāvdaļas sprēslenīcas motīvu.

Kā rodas mākslas tēli?

Raiņa dzeja mani vienmēr ir ierosinājusi. Pirmais stimuls ir tas, kad tu ar acīm liec kopā rindiņu pēc rindiņas, no kurām veidojas teikums. Tas nonāk līdz apziņai, kur izraisa emocijas: maigumu, naidu, nicinājumu, kas savukārt nonāk lidz dvēselītei, un tad rodas darbs. Tajā pašā 1971. gadā tika radīts stājdarbu cikls linogriezuma tehnikā Raiņa panāksnieku dziesmai “Krauklītis”. Bija jārosina iztēle ieiet citā – scenogrāfijas pasaulē. Rainis lugu “Krauklītis” bija rakstījis kā spēli, uzvedumu, kas risinās it kā uz skatuves, telpā. Par to liecina remarkas – kur atrodas durvis, logs, kas pa to redzams utt. Ir četras sienas – aizmugure, labā un kreisā puse, bet priekšpuse ir brīva, tā ir mana pasaule, kurā man ļoti lakoniski, tikai ar tēliem ir jāpalīdz lasītājam uztvert Raiņa vēstījumu. Man tā bija izrāde ar ierobežotu aktieru skaitu, kur liela loma ir krāsai. Piemēram, Atslēdznieci raksturo vēsie, zilie toņi, kas atstumj jūtu pasauli projām. Telpā dominē traģiskā melnā krāsa, bet sidrabainās figūras vieš cerību, ka viss nav tikai traģisks.

Kādēļ Jūs, pēc izglītības ofortists, izvēlējāties strādāt linogriezuma tehnikā?

Oforta tehnika toreiz, mājās man nebija pieejama, bet strādāt kopā ar citiem man negribējās. Man patīk strādāt vienam pašam.

Izdevniecībā “Liesma” Jūs bijāt iecienīts mākslinieks.

Kā jūs domājat, kāpēc man deva tik daudz ilustrēt? Vasarās visi lielie mākslinieki atpūtās, izdevniecībai vajadzēja, kas strādā arī vasaras mēnešos. Es biju tāds kārtīgs, nekad nevienai grāmatai termiņus neesmu nokavējis, reizēm savas ilustrācijas iesniedzu pat mazliet agrāk, un tas bija mans, kā tagad teiktu, bonuss. Bija gadījumi, kad darbu atņēm kādam citam māksliniekam un iedeva man, bet tad tas bija jāizdara ļoti īsā termiņā. Izdevniecība man iedzina disciplīnu un apziņu, ka viss jāizdara perfekti laikā.

Vai bija arī kādi kuriozi?

Man bija pasūtītas ilustrācijas un vinjetes Raiņa dzeļoļu krājumam “Vētras sēja”. Kad grāmatiņa iznāca, es to uzdāvināju savam tēvam ar piebildi, ka tā diemžēl nav nodrukāta tāda, kādu es to biju iecerējis, jo grāmatā… nebija nevienas ilustrācijas. “Liesmas” toreizējais galvenais mākslinieciskais redaktors, kurš neprata latviski, patvaļīgi, bez manas piekrišanas, bija izņēmis ārā visas ilustrācijas un atstājis tikai mazās vinjetītes. Kad grāmata jau bija nodrukāta, viņš uzaicināja mani uz izdevniecību un pateica: “Nu, vot, Kroļļis, formaļizm, tak ņeļzja!”

Kur tad bija tas formaļizm?

Ilustrācijās nebija figūru, bet es biju mēģinājis zīmējumos ar tušu attēlot savu pārdzīvojumu, iekšējo nemieru, kur viss vandās, ar dabas elementiem, negaisa brāzmām, katogu plīvu, melnbalto laukumu gradācijām. Iznāca formaļizm. Ko darīt? Savācu savas ilustrācijas, pagriezos un aizgāju. Tas bija 1973. gadā.

Pēc teju 20 gadiem, 1991. gadā, tapa jūsu krāšņākais darbs ar Raiņa dzeju – krājums “Gals un sākums”. Neparasts jau vertikāli izstieptā formāta un violetās krāsas ziņā. Par krājumu “Gals un sākums” Rainis pats ir rakstījis, ka tas ir “Bez laika, bez apkārtnes, bez apstākļiem un paskaidrojuma – abstrakta dzīve un dzeja, liela atpūšanās, lielas pārciestas sāpes.” Kā jūs tikāt ar to galā?

Vispirms par formātu. Verikālais formāts vēsta, ka kustība var jebkurā laikā atbrīvoties, doties uz augšu. Vai, otrādi, - tā var būt lejupkrītoša, bezcerīga. Man viss tiecās augšup. Savukārt asās līnijas visu laiku tur uz adatām, urdī. Grāmatas ilustrācijas tapa oforta tehnikā, uz nogruntētas cinka plates, kur katra vietiņa, kas novilkumā pēc tam būs tumša, tiek izskrāpēta un izkodināta. Tātad process ir šāds : vispirms skice top ar zīmuli uz papīra. Tad uz cinka plātnes uzklāj asfalta laku vai īpašu grunti un ar smalku adatiņu zīmējumu tajā ieskrāpē. Tas ir elles darbs Interesanti bija tas, ka es lielāko pusi no desmit ilustrācijām veidoju laukos nelielā verandiņā, tādēļ man fonā ir dažādi dabas elementi: lapas faktūras, lietus lāses, debesis, saule, kas pastiprina sāpes, izmisumu vai, gluži otrādi, prieku. Tad plate tiek apstādāta un visbeidzot ar īpašu presi iespiesta, kas jau notiek manā darbnīcā. Tikai tad var redzēt, kas tur ir iznācis, un ir liels prieks redzot, ka gala iznākums ir tāds, kādu to esi iecerējis. Darbs pie ilustrācijām “Galam un sākumam”aizņēma veselu gadu, no tā divus mēnešus laukos, verandiņā. Par grāmatas krāsu domāju, ka tā varēja būt smalkāka, bet galvenais mākslinieciskais redaktors Jēgers pēc garākām diskusijām mani pārliecināja, un es piekritu, ka krāsa ir laba. Šis bija mans mīlestības darbs, kur es Rainim atdevu visas savas emocijas, kādas viņš manī bija raisījis. Pat vairāk nekā “Krauklītī”. Kad grāmata iznāca, bija bauda redzēt, ka esmu veicis to uzdevumu, pārvarējis to latiņu, kādu pats sev biju uzlicis. Un latiņa bija uzlikta augstu.

Z. Kipere