Zinātnes Vēstnesis
- 2015.g. 21.decembris
Visu gadu šogad atzīmējam mūsu dižākā dzejnieka Raiņa 150.
dzimšanas dienu, kad katram ir iespējams uzdot sev jautājumu: “Ko man nozīmē
Rainis?” Arī māksliniekam GUNĀRAM KROLLIM, kurš savā mākslas dzīvē 30 reižu
iedvesmojies no Raiņa dzejas; tieši bērnības saulainais stūrītis aizsāka
viņa ilgstošo grāmatu ilustrētāja ceļu.
Kā vispār radās jūsu interese par Raini?
Esmu daudz lasījis Raini, visu, kas tika izdots. “Karaļmeita”
bija dzejolis, kas ļāva izteikt tā laika pārdzīvojumus, manas izjūtas. Rainis to
ir radījis, iepazīstot mūsu tautas vissenāko vēsturi, bet situācija taču nebija
mainījusies. Tā pati verdzība un cerība uz atbrīvošanos. Tā bija tēma, kas mani
tajā laikā urdīja un nelika mieru. Man kaut kas bija jāpasaka. Vai to uztvers
vai noliegs, lai tas paliek skatītāja ziņā. Tā 1965. gadā tapa triptihs
“Karaļmeita”: “Zem jūga”, “Pārdomu laiks” un ‘Atbrīvošanās”. Tie bija lieli
darbi, 60x89 cm, darināti linogriezuma tehnikā, par ko pateicība manam
profesoram Pēterim Upītim, kurš Mākslas akadēmijā pasniedza linogriezuma un
kokdzeluma tehniku, jo diplomdarbu es biju izpildījis oforta tehnikā un vēlāk 30
gadus akadēmijā vadīju oforta darbnīcu. Pēc tam sākās izdevniecības ”Liesma”
piedāvājumi ilustrēt grāmatas. Tajā pašā 1965. gadā iznāca latviešu bērnu dzejas
antoloģija “Saules gadi” ar Raiņa motto “Bērna gadi – saules gadi”. Katra autora
dzejoļu izlasi ievadīja viena krāsaina ilustrācija. Rainim tā bija ilustrācija
dzejolim “Zelta sietiņš”, kur Laimiņa tur rokā zvaigžņu zelta sietiņu. Nākamais
darbs izdevniecībai “Liesma” bija bērnu lugu antoloģija “Saules gadu spēles”’
1971. gadā, kurai es gan apvāka noformējumam, gan ilustrācijām par apvienojošo
elementu izvēlējos latviešu vērpjamā ratiņa sastāvdaļas sprēslenīcas motīvu.
Kā rodas mākslas tēli?
Raiņa dzeja mani vienmēr ir ierosinājusi. Pirmais stimuls ir
tas, kad tu ar acīm liec kopā rindiņu pēc rindiņas, no kurām veidojas teikums.
Tas nonāk līdz apziņai, kur izraisa emocijas: maigumu, naidu, nicinājumu, kas
savukārt nonāk lidz dvēselītei, un tad rodas darbs. Tajā pašā 1971. gadā tika
radīts stājdarbu cikls linogriezuma tehnikā Raiņa panāksnieku dziesmai
“Krauklītis”. Bija jārosina iztēle ieiet citā – scenogrāfijas pasaulē. Rainis
lugu “Krauklītis” bija rakstījis kā spēli, uzvedumu, kas risinās it kā uz
skatuves, telpā. Par to liecina remarkas – kur atrodas durvis, logs, kas pa to
redzams utt. Ir četras sienas – aizmugure, labā un kreisā puse, bet priekšpuse
ir brīva, tā ir mana pasaule, kurā man ļoti lakoniski, tikai ar tēliem ir
jāpalīdz lasītājam uztvert Raiņa vēstījumu. Man tā bija izrāde ar ierobežotu
aktieru skaitu, kur liela loma ir krāsai. Piemēram, Atslēdznieci raksturo vēsie,
zilie toņi, kas atstumj jūtu pasauli projām. Telpā dominē traģiskā melnā krāsa,
bet sidrabainās figūras vieš cerību, ka viss nav tikai traģisks.
Kādēļ Jūs, pēc izglītības ofortists, izvēlējāties strādāt
linogriezuma tehnikā?
Oforta tehnika toreiz, mājās man nebija pieejama, bet strādāt
kopā ar citiem man negribējās. Man patīk strādāt vienam pašam.
Izdevniecībā “Liesma” Jūs bijāt iecienīts
mākslinieks.
Kā jūs domājat, kāpēc man deva tik daudz ilustrēt? Vasarās visi
lielie mākslinieki atpūtās, izdevniecībai vajadzēja, kas strādā arī vasaras
mēnešos. Es biju tāds kārtīgs, nekad nevienai grāmatai termiņus neesmu
nokavējis, reizēm savas ilustrācijas iesniedzu pat mazliet agrāk, un tas bija
mans, kā tagad teiktu, bonuss. Bija gadījumi, kad darbu atņēm kādam citam
māksliniekam un iedeva man, bet tad tas bija jāizdara ļoti īsā termiņā.
Izdevniecība man iedzina disciplīnu un apziņu, ka viss jāizdara perfekti
laikā.
Vai bija arī kādi kuriozi?
Man bija pasūtītas ilustrācijas un vinjetes Raiņa dzeļoļu
krājumam “Vētras sēja”. Kad grāmatiņa iznāca, es to uzdāvināju savam tēvam ar
piebildi, ka tā diemžēl nav nodrukāta tāda, kādu es to biju iecerējis, jo
grāmatā… nebija nevienas ilustrācijas. “Liesmas” toreizējais galvenais
mākslinieciskais redaktors, kurš neprata latviski, patvaļīgi, bez manas
piekrišanas, bija izņēmis ārā visas ilustrācijas un atstājis tikai mazās
vinjetītes. Kad grāmata jau bija nodrukāta, viņš uzaicināja mani uz izdevniecību
un pateica: “Nu, vot, Kroļļis, formaļizm, tak ņeļzja!”
Kur tad bija tas formaļizm?
Ilustrācijās nebija figūru, bet es biju mēģinājis zīmējumos ar
tušu attēlot savu pārdzīvojumu, iekšējo nemieru, kur viss vandās, ar dabas
elementiem, negaisa brāzmām, katogu plīvu, melnbalto laukumu gradācijām. Iznāca
formaļizm. Ko darīt? Savācu savas ilustrācijas, pagriezos un aizgāju. Tas
bija 1973. gadā.
Pēc teju 20 gadiem, 1991. gadā, tapa jūsu krāšņākais darbs
ar Raiņa dzeju – krājums “Gals un sākums”. Neparasts jau vertikāli izstieptā
formāta un violetās krāsas ziņā. Par krājumu “Gals un sākums” Rainis pats ir
rakstījis, ka tas ir “Bez laika, bez apkārtnes, bez apstākļiem un
paskaidrojuma – abstrakta dzīve un dzeja, liela atpūšanās, lielas pārciestas
sāpes.” Kā jūs tikāt ar to galā?
Vispirms par formātu. Verikālais formāts vēsta, ka kustība var
jebkurā laikā atbrīvoties, doties uz augšu. Vai, otrādi, - tā var būt
lejupkrītoša, bezcerīga. Man viss tiecās augšup. Savukārt asās līnijas visu
laiku tur uz adatām, urdī. Grāmatas ilustrācijas tapa oforta tehnikā, uz
nogruntētas cinka plates, kur katra vietiņa, kas novilkumā pēc tam būs tumša,
tiek izskrāpēta un izkodināta. Tātad process ir šāds : vispirms skice top ar
zīmuli uz papīra. Tad uz cinka plātnes uzklāj asfalta laku vai īpašu grunti un
ar smalku adatiņu zīmējumu tajā ieskrāpē. Tas ir elles darbs Interesanti bija
tas, ka es lielāko pusi no desmit ilustrācijām veidoju laukos nelielā verandiņā,
tādēļ man fonā ir dažādi dabas elementi: lapas faktūras, lietus lāses, debesis,
saule, kas pastiprina sāpes, izmisumu vai, gluži otrādi, prieku. Tad plate tiek
apstādāta un visbeidzot ar īpašu presi iespiesta, kas jau notiek manā darbnīcā.
Tikai tad var redzēt, kas tur ir iznācis, un ir liels prieks redzot, ka gala
iznākums ir tāds, kādu to esi iecerējis. Darbs pie ilustrācijām “Galam un
sākumam”aizņēma veselu gadu, no tā divus mēnešus laukos, verandiņā. Par grāmatas
krāsu domāju, ka tā varēja būt smalkāka, bet galvenais mākslinieciskais
redaktors Jēgers pēc garākām diskusijām mani pārliecināja, un es piekritu, ka
krāsa ir laba. Šis bija mans mīlestības darbs, kur es Rainim atdevu visas savas
emocijas, kādas viņš manī bija raisījis. Pat vairāk nekā “Krauklītī”. Kad
grāmata iznāca, bija bauda redzēt, ka esmu veicis to uzdevumu, pārvarējis to
latiņu, kādu pats sev biju uzlicis. Un latiņa bija uzlikta augstu.
Z. Kipere