Jebkurš rīdzinieks, aicināts nosaukt trīs pazīstamākos Rīgas objektus, obligāti sāks ar Brīvības pieminekli, kam seko Brāļu kapi. Abi izcilie tēlnieka Kārļa Zāles darbi. Šogad abi ir jubilāri. Brīvības piemineklim – 80, bet Rīgas Brāļu kapiem – visi 100. Ne jau pašam Brāļu kapu ansamblim – vienreizējam arhitektūras, tēlniecības un ainavu arhitektūras kompleksam, kuru mēs cienām un mīlam, apmeklējam svētku reizēs un rādām ciemiņem, bet kritušo varoņu – zināmo un nezināmo – mūžīgās piemiņas aizsākumam, kuru skaitām no pirmo trīs 1915. gadā kritušo latviešu strēlneku –Timma, Gavēna un Stūres – mirstīgo atlieku svinīgās izvadīšanas no Rīgas Latviešu biedrības nama cauri visai Rīgai uz jaunierādīto vietu līdzās Meža kapiem 1915. gada 28 oktobrī.

Lai atsaucam atmiņā senos notikumus. Ritēja 1. pasaules karš. 1915. gada 19. jūlijā (1. augustā) cariskās Krievijas armijas ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks ģenerālis M. Aleksejevs izdeva pavēli formēt nacionālos bataljonus. Tika publicēts dzejnieka Kārļa Skalbes sarakstīts uzsaukums “Pulcējieties zem latviešu karogiem!”. Iestāties bataljonos varēja brīvprātīgi no 17 gadu vecuma , kas vēl nebija mobilizēti vai arī dienēja citās karaspēka daļās. Līdz 1915. gada beigām tika saformēti 8 bataljoni : Daugavgrīvas, Rīgas, Kurzemes, Vidzemes, Zemgales, Tukuma, Bauskas un Valmieras bataljoni un Tērbatas (Tartu) rezerves bataljons. 1915. gada oktobrī, lai apturētu vāciešu uzbrukumu pie Rīgas, uz fronti sūtīja nesen izveidotos, nepietiekami apgādātos un apmācītos latviešu strēlnieku bataljonus. Savā pirmajā kaujā devās Daugavgrīvas bataljons, kurā vairākums bija 17 – 18 gadus veci strādnieku puiši. Trim no viņiem pirmā kauja bija arī pēdējā. Un pēdējā atdusa – vietā, kur drīz vien viņiem piepulcējās simti citu un pēc gadiem pacēlās majestātiskais Rīgas Brāļu kapu ansamblis.

Rīgas Brāļu kapu simtgade, kuru atzīmēja no 15. oktobra (pēc vecā stila) līdz 28. oktobrim (pēc jaunā stila), kulmināciju piedzīvoja dienā, kura bija ne tikai svinīga, bet arī simboliska – šī gada 28. oktobrī Rīgas Brāļu kapos ar militāru godu tika apbedīts 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka jefreitors Andrejs Kurpnieks, kura mirstīgās atliekas apmēram pirms gada atrada Tīreļpurvā netālu no Latvijas Kara muzeja filiāles “Ziemassvētku kauju muzejs “Mangaļi””. Viņu identificēja pēc klātesošā apbalvojuma – Krievijas impērijas Sv. Jura krusta 4. šķiras. Tuvākas ziņas tika meklētas Latvijas un Krievijas Federācijas arhīvos, un šodien mēs zinām, ka Andrejs Kurpnieks dzimis 1890. gada 9. oktobrī Kurzemes guberņas Grobiņas apriņķa Vērgales pagastā, beidzis pagasta skolu un pirms 1. pasaules kara dzīvojis Liepājā, kur strādājis par ratnieku. 1915. gadā iestājies Krievijas impērijas armijā kā brīvprātīgais, bet 1916. gadā pēc personīga lūguma pārcelts uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku), kur dienējis izlūkkomandā. Par kaujām Nāves salā (1916.gada vasarā) apbalvots ar Sv.Jura krusta 4. šķiru un viņam pieškirta jefreitora dienesta pakāpe. Piedalījies 1916./1917. gada mijā notikušajās Ziemassvētku kaujās un kritis 1917. gada janvārī. Tā kā Andreja Kurpnieka mirstīgās atliekas atrada vietā, kur 5. janvārī notika 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka 1. bataljona uzbrukums Vācijas armijas pozīcijām, tad 5. janvāri var pieņemt par viņa nāves datumu.

Par savu varonību Andrejs Kurpnieks pēc nāves ticis apbalvots ar Sv. Jura krusta 3. šķiru un tagad, gandrīz pēc 100 gadiem, ar militāru godu guldīts Rīgas Brāļu kapos vienā rindā ar pirmajiem kritušajiem. Apbedīts, nevis pārapbedīts.

Par plašo Rīgas Brāļu kapu 100 jubilejas pasākumu klāstu stāsta Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis GUNTIS GAILĪTIS.

Rīgas Brāļu kapus mēs parasti identificējam ar grandiozajiem ieejas vārtiem, mūžīgo uguni uz svētku terases, striktajām apbedījumu rindām un Māti Latviju, kura sēro par saviem kritušajiem dēliem. Jūs esat atkāpušies tālākā senatnē.

Jā, mēs vadījāmies pēc pirmajiem apbedījumiem, kad Timma, Gavēna un Stūres mirstīgās atliekas no frontes tika pārvestas uz Latviešu Biedrības namu, kur toreiz bija kara hospitālis. Viņi tika ietēŗpti, iezārkoti un uz trim katafalkiem ar milzu ceremoniju no Rīgas Latviešu biedrības cauri Rīgai vesti uz priežu mežiņu, ko karavīru organizācija bija izcīnījusi karavīru kapsētas ierīkošanai. Tur bija tikai mežs un kāpa.

Karš turpinājās, kritušo bija arvien vairāk. Pēc ilgās karošanas beigām un Bermonta padzīšanas radās ideja par karavīru piemiņas iemūžināšanu. Kā gadu gaitā tika uzturēta kritušo karavīru piemiņas uzturēšana, varēja aplūkot Sv. Pētera baznīcā fotoizstādē “Rīgas Brāļu kapiem 100. Pagātne un šodiena”, kuru atklāja 22.oktobrī . Tajā bija redzami dažādi publiski pasākumi, kādi notikuši Rīgas Brāļu kapos, sākot ar pamatakmens likšanu. Tur dažādos pasākumos redzami visi mūsu prezidenti, arī padomju laika aktivitātes – mūžīgās uguns lāpas atvešana no Ļeņingradas Marsa laukuma un partijas ģenerālsekretāra Gorbačova kopā ar dzīvesbiedri Raisu vainaga nolikšana 1988. gadā.

Pie Rīgas Brāļu kapu simtgades kulminācijas 28. oktobrī sabiedrība tika vesta pakāpeniski. Arī izstāde Sv. Pētera baznīcā nebij vienīgā, tai bija savas, ja tā var teikt, pavadošās izstādes.

Jau 15. oktobrī Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē tika atklāta mākslas vēsturnieka Edgara Dubiņa veidotā Brāļu kapu memoriāla autoram tēlniekam Kārlim Zālem veltītā fotoizstāde “Kārlis Zāle – talants vai ģēnijs?” Jāpiebilst, ka 28. oktobris, Rīgas Brāļu kapu simtgades atceres diena, ir arī Kārļa Zāles dzimšanas diena, gan ne apaļa. Savukārt Sv. Pētera baznīcas mazajā izstāžu telpā 28. oktobrī tika atklāta vēl vienam jubilāram veltīta fotoizstāde “Brīvības piemineklim 80”. Abas izstādes Sv. Pētera baznīcā varēja aplūkot lielā svētku koncerta dalībnieki un klausītāji. Koncertā skanēja mūsu komponistu pirmatskaņojumi, tostarp arī ASV dzīvojošā komponista Imanta Ramiņa kantāte, kurā ievīti “Dievs, svētī Latviju!” motīvi, uzstājās vīru kori, solisti, dzeju lasīja aktrise Vera Gribača-Valtere.

Lai Rīgas Brāļu kapi varētu pilnvērtīgi pildīt savu funkciju, tostarp arī kalpot patriotisku jūtu vairošanai, tiem jābūt ideālā kārtībā. Tagad, skatoties uz restaurēto gala sienu ar Māti Latviju un ģērboņiem, šķiet, ka tā bijis vienmēr. Cilvēka atmiņa ir īsa un nesaglabā sienā izdrupušos robus un nelīdzeno laukuma segumu.

Var teikt, ka Rīgas Brāļu kapu restaurācija un uzturēšana kārtībā ir nebeidzams process. Faktiski ir jārunā par trim virzieniem: restaurācija, uzturēšana un labiekārtošana, kam katram ir savs finansēšanas avots. Valsts caur Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju dod naudu tikai akmens materiāla restaurācijai. Šogad par to atjaunojām četras vēsturiskās akas. Rīgas pilsēta milzīgu naudu investēja varoņu terases sakārtošanā. Tā ir vieta, kur pie mūžīgās uguns notiek visi publiskie pasākumi. Katrs akmens tika pacelts, illīdzināts, izlīmeņots. Liels darbs bija sienas savešana kārtībā visā garumā gar Varoņu ielu Tai pirmsatmodas laikā bija noņemti visi kapara segumi, siena vietām izbrukusi. Par padarīto ir milzīgs prieks. Un, protams, noslēdzošā siena ar Māti Latviju. Laukums tās priekšā bija bēdīgā stāvoklī, šūnakmens vietām izdrupis. Tā kā jaunu Allažu šūnakmeni dabūt vairs nav iespējams, tad ārējās teritorijas celiņu apmales aizvietojām ar citu materiālu un noņemto šūnakmeni ieklājām terasē, kas tagad ir ideāli gluda.

Šūnakmens ir ļoti skaists, bet laikam nav sevišķi izturīgs materiāls?

Rīgas Tehniskās universitātes speciālisti domā par to, kā šūnakmeni cietināt un saglabāt. Ja atgriežamies pie dažādiem finansējuma avotiem, tad viens tāds ir nevalstiskā organizācija “Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fonds”, kuru vada brigādes ģenerālis, Saeimas deputāts Juris Vectirāns. Būdama nevalstiska organizācija, tā var vākt ziedojumus, rīkot televīzijas akcijas utt. Kad fonds griezās pie manis ar jautājumu, kur viņi varētu pielikt savus līdzekļus, es noliku priekšā veselu sarakstu, kādiem mērķiem nauda būtu nepieciešama. Viņi izvēlējās Mātes Latvijas sienu. Vispirms tika atjaunta centrālā daļa ar pilsētu ģērboņiem, pēc tam – labā puse. Šovasar pabeidzām kreiso pusi, kas bija ļoti sliktā stāvoklī. Visi pilsētu ģērboņi tika noņemti un restaurēti. 11. novembrī, Lāčplēša dienā, tika vākti ziedojumi Brāļu kapu lielo vārtu restaurācijai.

Vai var uzskatīt, ka galvenie restaurācijas darbi tuvojas beigām?

Sliktā stāvoklī ir centrālā kapulauka sānu sienas. Aku daļas tagad ir restaurētas, bet pārējās sienas vietām izļodzijušās, jo pamati nav tik dziļi, cik vajadzētu, sienas pa vidu aizbērtas ar būvgružiem un visu, kas palicis pāri. Pakāpeniski jānomaina arī plāksnes ar karavīru vārdiem, atsevišķas kāpnes. Visam jābūt gatavam līdz Latvijas simtgadei 2018.gadā. Jaunas atziņas guvām simtgades ietvaros notikušajā starptautiskajā konferencē “Rīgas Brāļu kapiem 100. Memoriāli Rīgā, Latvijā, Eiropā – problēmas un risinājumi. To uzturēšana, saglabāšana un izmantošana publiskajā pilsētvidē. Pieredze un procesi.” Konferenci rīkoja Rīgas dome, tajā pašmāju un ārzemju (Vācijas, Francijas, Norvēģijas) speciālisti stāstīja par savu pieredzi praktiski visos mūsu sarunā skartajos jautājumos. Tā bija tiešām vērtīga pieredze.

Zaiga Kipere.