Tālavs Jundzis

Latvieši Argentīnā

Pagājušā gada decembrī apmeklēju Argentīnu, lai tiktos ar tur palikušajiem latviešiem un savāktu liecības par latviešu trimdas politiskajām aktivitātēm šajā valstī gados, kad Latvija bija okupēta un iekļauta Padomju Savienības sastāvā. Šis brauciens notika LZP finansētā sadarbības projekta ietvaros, kas paredz izpētīt latviešu trimdas lomu Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā ārvalstīs un gūt jaunus apliecinājumus Latvijas valstiskajai nepārtrauktībai.

Argentīnas latvieši mani sagaidīja ar pārmetumu un uzslavu reizē: beidzot kādu arī Latvijā interesē latviešu likteņgaitas tālajā Dienvidamerikas zemē. Kad pastāstīju par LZA pētījumu un topošo monogrāfiju, mani sarunu biedri atzina, ka esmu ieradies vismaz gadus desmit par vēlu, bet arī mierināja, ka pēc 5–6 gadiem te vispār vairs nebūtu ko darīt, jo latviešu organizācijas te vairs nepastāvēšot. Tas tiešām tā varētu būt, ņemot vērā, ka latviešu kopskaits šobrīd sarucis zem simta un daudzi no viņiem vairs nerunā latviski, bet daudz maz regulāri kopā sanāk 10 – 15 cilvēki, galvenokārt luterāņu draudzes namā Urlenghemā, kilometrus 40 no Buenosairesas. Vidējais vecums palikušajiem aktīvistiem ir 75 – 80 gadi.

Latvieši Argentīnā ieradās labākas dzīves meklējumos jau pagājušā gadsimta sākumā. 1940. gadā latviešu skaits sasniedza gandrīz 500. Jau 1929.–30. gadā izveidojās pirmās latviešu organizācijas un, kā tas latviešu sabiedrībā nereti noticis, – paralēli darbojās pat divas konkurējošas latviešu biedrības, kuras cita starpā katra atsevišķi Buenosairesā svinēja Latvijas neatkarības pasludināšanas dienu – 18. novembri.

Pēc Otrā pasaules kara laikā no 1946. līdz 1949. gadam Argentīnā ieradās vēl vismaz 650–700 latviešu, galvenokārt no bēgļu nometnēm Vācijā. Kopā ar pirmskara laikā ieceļojušajiem latviešiem to skaits sniedzās pāri tūkstotim, taču jau piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā latviešu skaits Argentīnā saruka līdz 600, jo šajā laikā daudzi latvieši pārcēlās uz ASV un Kanādu.

Līdz 1946. gada nogalei Argentīnā Latvijas Republiku pārstāvēja pilnvarotais lietvedis Pēteris Oliņš, kurš bija spiests pārcelties uz Brazīliju sakarā ar Argentīnas valdības lēmumu pārstāvniecību slēgt un atzīt Baltijas valstu iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā tiesiskumu. Līdzīgu lēmumu pieņēma arī Brazīlija, bet krietni vēlāk – 1961. gadā.

Latviešu sabiedrības lielākā aktivitāte Argentīnā, galvenokārt Buenosairesā un tās priekšpilsētās, bija pirmajos desmit gados pēc Otrā pasaules kara latviešu bēgļu ierašanās. 1948. gadā atjaunoja jau pirms kara dibināto “Latvju savienību Argentīnā”, kurā iesaistījās ap 260 biedru. Šī apvienība kļuva par latviešu kultūras centru, darbojās kori, deju kolektīvi, baleta grupa un latviešu skoliņa. Tika izdots žurnāls “Latvija”. Ģeofiziķis, Buenosairesas universitātes profesors Leonīds Slaucītājs komponēja mūziku latviešu baletam “Sarkanā roze” un šī izrāde tika uzvesta ne tikai latviešu sabiedrībai, bet arī uz daudzām argentīniešu skatuvēm. No 1949. līdz 1954. gadam pie Latvju Savienības Argentīnā darbojās arī Akadēmiskā sekcija, kura apvienoja 80 latviešus ar augstāko vai nepabeigtu augstāko izglītību. Sekcijas biedri piedāvāja dažāda satura zinātniskus priekšlasījumus, regulāri atzīmēja Latvijas Universitātes dibināšanas gadadienas.

Latvju Savienība Argentīnā regulāri svinēja Latvijas valsts dibināšanas svētkus, pieaicinot gan Lietuvas un Igaunijas biedrību pārstāvjus, gan ietekmīgus argentīniešus. Pieminot padomju deportāciju upurus, regulāri tika sarīkoti piemiņas pasākumi, demonstrācijas un mītiņi Buenosairesā, t.sk. publiskās vietās.

1956. gada 4. aprīlī LSA nosūtīja memorandu jaunajai Argentīnas valdībai, lūdzot pārskatīt un anulēt iepriekšējās valdības lēmumu par Baltijas valstu iekļaušanas Padomju Savienībā atzīšanu. Diemžēl arī jaunā valdība nevēlējās pasliktināt attiecības ar Padomju Savienību un nemainīja nostāju Baltijas jautājumā.

Kopš sešdesmitajiem gadiem latviešu aktivitāte, īpaši politiskajā jomā, bija niecīga. To noteica gan sarukušais latviešu skaits, gan Argentīnas politiķu neieinteresētība pievērsties baltiešiem un dažādie demokrātijas ierobežojumi dažādos laika posmos Argentīnā. Faktiski situāciju neizdevās būtiski mainīt arī ar Dienvidamerikas Latviešu apvienības un tās Argentīnas nodaļas izveidošanu 1978. gada 5. novembrī. Nodaļas darbā iesaistījās vien 24 personas. Arī vētrainie Atmodas un neatkarības atjaunošanas notikumi Latvijā gan vairoja Argentīnas latviešu patriotismu, taču nenoveda pie kādām plašākām politiskām akcijām. Fakts, ka Argentīna viena no pirmajām pasaulē jau 1991. gada 25. augustā atzina Baltijas valstu neatkarību, ir apsveicams, bet pašu baltiešu nopelns tur nav īpaši liels.

Viesojoties pie Argentīnas latviešiem, bija ārkārtīgi vērtīgi uzklausīt viņu atmiņas un vērtējumus par aizvadītajiem laikiem. Tomēr atmiņas sākušas izbālēt, aizmirsušies fakti un sajukuši gadi un notikumi. Arī dokumentus vairs glabā vien daži no palikušajiem latviešiem. Daudzas kopijas un daži oriģināli no tiem, kā arī fotogrāfijas, tagad nokļuvuši mūsu pētnieku rīcībā. Esmu arī atvedis žurnāla “Vēsts” 1983.–1991. gada pilnu komplektu. Tas ir vienīgais izdevums, kas informē par latviešu aktivitātēm Argentīnā šajā periodā.

Daudzus faktus un notikumus vairs nebūtu iespējams restaurēt, ja vien 2001. gadā Buenosairesas latvieši paši nebūtu uzrakstījuši un publicējuši ar daudzām fotogrāfijām grāmatu “Latvieši Argentīnā, Čīlē un Urugvajā”. Man bija garas sarunas un domu apmaiņa ar vienu no šīs grāmatas autoriem Ilgvaru Ozolu, kurš varēja papildus jau uzrakstītajam sniegt arī citus materiālus un paskaidrojumus. Man bija patiess gods Ilgvaram Ozolam pasniegt LZA prezidenta Ojāra Spārīša atzinības rakstu par Argentīnas latviešu vēstures izpēti, saglabāšanu un publiskošanu (attēlā). Tas notika Ziemassvētku sarīkojumā latviešu Draudzes namā, kur man bija dots vārds plašākam referātam par Latviju un tās zinātnieku darbību. Pasākums pulcēja 30 dalībniekus un manu runu sinhroni tulkoja arī spāniski.

Argentīnā iegūtie materiāli tiks izmantoti divās topošajās monogrāfijās un dokumentu krājumā par latviešu trimdas politiskajām aktivitātēm (1945 – 1991). Latvijas vēsture būtu nepilnīga bez latviešu trimdas izpētes un atspoguļojuma.