Atzīmējot 1991. gada janvāra barikāžu 25. gadadienu, Latvijas Zinātņu akadēmijā 15. janvārī noritēja starptautiska zinātniska konference “Barikādes: pilsoniskā pretestība prettautiskai varai un tās mācības”. Kuplais konferences apmeklētāju skaits bija labākais pierādījums tam, ka gadsimta ceturkšņa laikā barikādes nav tikušas aizmirstas. Publikas ieinteresētība apliecināja, ka cilvēkus interesē ne vien pakavēties atmiņās un atcerēties pašu barikādēs piedzīvoto, bet arī izprast tā laika notikumus kopumā un izvērtēt to nozīmi plašākā kontekstā. Konferences rīkotāju mērķis bija palūkoties uz 1991. gada janvāra barikādēm pēc iespējas plašāk: analizēt ne vien to vietu Atmodas notikumos un lomu Latvijas vēsturē, bet arī barikāžu vietu un nozīmi Eiropas un visas pasaules vēsturē. Barikādes Baltijas valstīs kā nevardarbīgas pilsoniskās pretošanās prettautiskam režīmam piemērs ir spilgts pretstats mūsdienās tik izplatītajai vardarbībai un terorismam. Barikāžu pieredze tādēļ ļauj izdarīt secinājumus arī mūsdienu politisko konfliktu sekmīgākai risināšanai.

Barikāžu laika atmosfēru konferencē ienesa Rīgas Videocentra 1991. gada janvārī veidotās dokumentālās filmas “Barikāde” pirmizrāde un Videocentra toreizējā direktora Jāņa Zepa stāstītais par filmas veidošanu. Tāpat konferences apmeklētājiem bija iespēja apskatīt divas izstādes. Barikāžu laiku Latvijā atmiņā atsauca fotogrāfijas no Kara muzeja un 1991. gada barikāžu muzeja fondiem, kuras izstādei atlasīja un noformēja māksliniece Ieva Lapiņa. Barikāžu laika notikumus Lietuvā atspoguļoja Brīvības aizstāvju dienai veltītā Joza Kazlauska fotogrāfiju izstāde “Izšķirošais 1991. gada janvāris”.

Atmodas notikumu Baltijas valstīs un tostarp arī barikāžu lomu Padomju Savienības sabrukumā uzsvēra konferences īpašais viesis – Prinstonas Universitātes profesors un pazīstams amerikāņu sovjetologs Marks Beisingers. Beisingers analizēja barikādes kā veiksmīgas pilsoniskās pretošanās stratēģijas piemēru: pilsoniskā pretošanās ir efektīva tāpēc, ka tā spēj radīt pretspēku spēcīgākam agresoram un barikāžu gadījumā šis pretspēks bija sabiedrības viedoklis Krievijā un rietumvalstīs. Gorbačovs bija gatavs izmantot spēku Baltijā, bet viņam rūpēja sabiedrības viedoklis Krievijā un ārzemēs, tādēļ Krievijas un rietumu mediju klātbūtne bija ļoti svarīgs panākumu faktors barikāžu kā pilsoniskās pretošanās formas veiksmīgai norisei. Kā svarīgu panākumu faktoru profesors Beisingers minēja arī pietiekoši liela civiliedzīvotāju skaita iesaisti, kas paaugstināja potenciālo uzbrukuma barikādēm “cenu” līdz agresoram nepieņemamam līmenim. Viņš arī uzsvēra, ka barikāžu funkcija primāri bija nevis faktiska aizsardzības, bet vairāk tieši spēcīga simboliska nozīme, kas aicināja cilvēkus organizēties un tās aizstāvēt.

Nedaudz neierasti šoreiz konferencē zinātnisko referātu daļa pilnībā bija uzticēta jaunajiem pētniekiem, kuri paši barikāžu laiku piedzīvojuši bērna vecumā. Vēsturnieks Edgars Engīzers iesāka ziņojumu sadaļu ar barikāžu lomas vēsturē kopsavilkumu, uzsverot, ka barikādes ir daļa no saistītas notikumu virknes visā pasaulē un, skatot barikādes atrauti no pasaules notikumiem, to adekvāts izvērtējums nav iespējams. Barikāžu lomu un izskanēšanu pasaules mērogā apliecināja arī Parīzes Politisko studiju institūta doktorante Una Bergmane, stāstot par Rietumvalstu reakciju uz 1991. gada janvāra notikumiem Baltijā. Pārējie jaunie pētnieki savos ziņojumos katrs pievērsās kādai atsevišķai barikāžu vēstures lappusei. Barikāžu muzeja pētnieks Kaspars Zaltāns stāstīja par brīvprātīgo vienību lomu un darbību barikādēs. Viņš atzīmēja arī barikāžu laika dokumentālu liecību trūkumu un aicināja barikāžu aktīvistus pārskatīt savus rakstāmgaldus un nodot arhīvos vai muzejos viņu īpašumā esošās barikāžu laika liecības, lai tās tiktu saglabātas un būtu pieejamas pētniekiem. Kristīne Beķere iepazīstināja klausītājus ar rietumvalstīs dzīvojošo latviešu sniegto atbalstu barikāžu aizstāvjiem, palīdzot nodrošināt patiesas informācijas par notiekošo uz barikādēm nonākšanu rietumvalstu medijos un pārvaldes institūcijās. Komunikācijas zinātnes doktore Laura Ardava savā ziņojumā vērtēja barikāžu laika atspoguļojumu medijos līdz pat mūsdienām, nonākot pie secinājuma, ka barikādes sociālajā atmiņā funkcionē kā ideālais atskaites punkts nācijas vienotībai, mērķtiecībai un pašaizliedzībai. Tas savukārt veicina divas būtiskas tendences medijos: pirmkārt, jo vairāk tiek idealizēts atskaites punkts – barikādes, jo vairāk arīdzan uzsvērti tagadnes trūkumi; otrkārt, jūtama nemitīga gaušanās par šodien zudušo Atmodas laikam raksturīgo emocionālo pacēlumu.

Konferences viesis no Lietuvas Viļus Ivanausks raksturoja politisko vidi Lietuvā pirms 1991. gada janvāra notikumiem un tos dažādos spēkus, kas šajos notikumos Lietuvā bija iesaistīti. Viņš uzsvēra 13. janvāra notikumu un mazākā mērā arī augusta puča nozīmi demokrātiski orientēto Lietuvas politisko spēku konsolidācijā un to iekšējo pretrunu samazināšanā. Igaunijas vēsturnieks Kārels Pīrimē savukārt analizēja janvāra krīzes notikumus caur Igaunijas ārpolitikas prizmu, aplūkojot, kā Igaunijas ārpolitikas veidotāji paredzēja iespējamo notikumu attīstību 1990. gada nogalē un janvāra sākumā.

Konferences noslēgumā no gadsimta ceturkšņa attāluma barikāžu nozīmi Latvijas un Eiropas vēsturē vērtēja un savās atmiņās dalījās arī barikāžu laika dalībnieki: Tālavs Jundzis, Pāvils Brūveris, Maija Kūle, Aleksandrs Mirļins, Zbigņevs Stankevičs, Jānis Stradiņš un Renārs Zaļais. Diskusijas dalībnieki uzsvēra barikāžu nozīmi tautas vienotības stiprināšanā un Tautas frontes izvēlētās politikas stiprināšanā. Renārs Zaļais diskusijā skāra jautājumu par ieroču esamību uz barikādēm un Iekšlietu ministrijas aizstāvju bruņotās pretošanās lomu barikādēs un šo militāro aspektu savienojamību ar nevardarbīgās pretošanās teoriju. Maija Kūle savukārt izvirzīja domu par īpašu barikāžu laika estētiku – gan cilvēkos, gan pašās barikādēs.

Konferencē nolasītie ziņojumi, diskusijas un klausītāju replikas un jautājumi tiks publicēti konferences materiālu krājumā un būs pieejami visiem interesentiem.

Kristīne Beķere,
LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centrs

Barikāžu dalībnieku diskusija, No kreisās: Aleksandrs Mirļins, Maija Kūle, Zbigņevs Stankevičš, Tālavs Jundzis, Pāvels Brūveris, Jānis Stradiņš, Renārs Zaļais

Profesors Marks Beisingers

Fotogrāfijas no barikāžu notikumiem Rīgā