Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas rīkotā ekspertu konsīlija
slēdziens

Konsīlijs notika 2016. gada 28. aprīlī Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Augstceltnē.

Konsīlijā bija aicināti piedalīties Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas, Latvijas Republikas Saeimas komisiju, LR ministriju, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, citu par sabiedrības integrāciju atbildīgu valsts un sabiedrisku institūciju pārstāvji, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvji un neatkarīgi eksperti.

Konsīlija mērķis bija: izmantojot ekspertu veiktajos teorētiskajos pētījumos iegūtās zināšanas un atziņas, saprast vai Latvijā īstenotā sabiedrības integrācijas politika ir vispusīga un efektīva un vai tā sekmē saliedētas sabiedrības attīstību.

Konsīlijā bija paredzēts analizēt šādus jautājumus:

1) sabiedrības integrācijas politikas pamatprincipi Latvijas Republikā: sabiedrības integrācijas politikas mērķgrupas (integrācija esošā sabiedrības sastāvā, migrācija un integrācija), integrācijas politikas galvenie virzieni, sabiedrības atbalsts integrācijas pasākumiem, sabiedrības integrācijas ekonomiskais un politiskais fons;

2) integrācijas politikas veiktspēja: piekļuve darba tirgum; sociālo pakalpojumu nodrošinājums un pieejamība; sociālo kontaktu un saišu veidošana; politiskās līdzdalības iespējas, diskriminācija;

3) valsts un reliģijas attiecības integrācijas politikas aspektā.

Konsīlijā piedalījās eksperti: Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Juris Rozenvalds, LU Sociālo zinātņu fakultātes profesore Brigita Zepa, LU Filozofijas un socioloģijas institūta (FSI) direktore Maija Kūle, LU FSI vadošā pētniece Inese Runce, LU FSI vadošais pētnieks Vladislavs Volkovs, LU Diasporas un migrācijas pētījumu centra pētniece Ieva Birka, LZA goda doktors, LU FSI vadošais pētnieks Leo Dribins, vēstniece-Komunikācijas direkcijas vadītāja Baiba Braže (LR Ārlietu ministrija, bet konsīlijā piedalās kā neatkarīga eksperte), un LZA ģenerālsekretārs un SIA "Juridiskā koledža" direktors Tālavs Jundzis.

Konsīlijā piedalījās un savu viedokli izteica LZA goda loceklis, Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps - metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Konsīlija dalībnieki: Latvijas Republikas (LR) Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta direktore Solvita Vēvere, LR Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta vecākā referente Linda Pauga, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas katedras docētājs un virsārsts Artūrs Utināns, nodibinājuma "Latvijas Kopienu iniciatīvu fonda" valdes priekšsēdētāja Liesma Ose, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Naturalizācijas pārvaldes vadītājs Igors Gorbunovs, biedrības "Latvijas Sarkanais krusts" Starptautisko un sabiedrisko attiecību programmas vadītāja Agnese Trofimova, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece Līvija Marcinkēviča, biedrības "Sadarbības platforma" valdes priekšsēdētāja Lauma Celma, Sabiedrības integrācijas fonda projektu nodaļas vadītāja Alda Sebre, Pilsonības, migrācijas un sabiedrības  saliedētības komisijas konsultants Jānis Cauņa.

Konsīlijā piedalījās trīs LR Saeimas deputāti Ilmārs Latkovskis, Gunārs Kūtris un Igors Pimenovs.

Konsīliju vadīja LZA īst.loc. Raita Karnīte. Viņa aicināja analizēt sabiedrības integrācijas problēmu tās plašā un daudzpusīgā skatījumā, nevis tikai kā latviešu un cittautiešu attiecības. Viņa aicināja arī izprast, ko vispār nozīmē sabiedrības integrācija, kas ir vēlamais sabiedrības integrācijas politikas rezultāts, kas ir sabiedrības integrācijas valsts politikas mērķgrupas un kā valsts politika ievēro to īpašas vajadzības.

Konsīliju uzrunāja LZA prezidents Ojārs Spārītis.

Konsīliju ievadīja lēmumu pieņēmēju - Saeimas deputātu vērtējums par pašreizējo sabiedrības integrācijas gaitu, valsts sabiedrības integrācijas politikas īstenošanas gaitu un vēlamajām izmaiņām. Deputāti runāja par sabiedrības integrāciju un valsts sabiedrības integrācijas politiku vispār, nepievēršoties atsevišķi diskusijai izvizītajiem jautājumiem.

Deputāts I. Latkovskis uzdeva retorisku jautājumu - kā būtu izmērāma integrācijas efektivitāte? Kopumā, ņemot vērā Latvijas vēsturi un straujās iedzīvotāju nacionālā sastāva izmaiņas padomju gados, šobrīd sabiedrības integrācijas politiku nevar saukt par neveiksmīgu. Starpnacionālajās attiecībās, vismaz ārējās izpausmēs, nav vērojamas būtiskas nesaskaņas, nemaz jau nerunājot par vardarbīgām sadursmēm. Tomēr valsts izstrādātās integrācijas politikas ieviešana neizdodas pietiekami mērķtiecīga un efektīva. Politiķi un ierēdņi neņem vērā daudzus būtiskus faktorus, kuri ietekmē integrāciju. Un šajā ziņā vairāk jāizmanto humanitāro zinātņu potenciāls.

I. Latkovskis uzsvēra, ka pēdējā laikā starpnacionālās attiecības ir palikušas patvēruma meklētāju jautājuma uzmanības ēnā. Taču latentā formā tieši starpnacionālās attiecības (šaurākā nozīmē - krievvalodīgo attieksme pret Latviju) joprojām paliek integrācijas galvenā problēma.

Arī deputāts G. Kūtris uzsvēra, ka integrācijas problēmas tomēr galvenokārt ir saistītas ar etniskajām attiecībām. Turklāt, etniskā neiecietība parādās tad un tur, kad un kur ir ekonomiskas grūtības. It kā viss ir labi, tomēr vienota nācija Latvijā nav izveidojusies.

Deputāts I. Pimenovs bija stingri pārliecināts, ka galvenā tomēr ir etniskā integrācija jeb dažādām etniskām grupām piederošo personu savstarpēja uzticēšanās. Lai to sasniegtu, ir jāpārvar gan ksenofobija un pašsegregācija, gan nevērība pret etniskām interesēm un vajadzībām. Uzmanībai pret tām ir jābūt sabiedrības saliedēšanas valsts politikas līdzeklim. Latvijas multietniskā sabiedrība dalās divās lielās lingvistiskās grupās, proti, tie, kas mājās pārsvarā lieto latviešu valodu, un tie, kas pārsvarā lieto krievu valodu. Labvēlīga valsts attieksme pret valodu, kurā runā ģimenē, ir sekmīgas etnopolitikas noteicošs priekšnosacījums.

Turpinājumā Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta direktore S. Vēvere pastāstīja par "Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēm 2012. - 2018. gadam" (apstiprinātas 2011. gada nogalē) un to īstenošanas plānu 2014. - 2016. gadam, Plāna izstrādi koordinējusi par integrācijas politikas izstrādi un ieviešanu atbildīgā Kultūras ministrija, un pēc tā ministrija strādā. Sabiedrības integrācijas politikas mērķis ir integrēta un saliedēta sabiedrība.

Pamatnostādnēs formulēti trīs darbības virzieni:

pilsoniskās sabiedrības attīstība, tas ietver atbalstu nevalstiskajām organizācijām (kultūras, mazākumtautību u. c.);

nacionālās identitātes stiprināšana (valoda, kultūrtelpa);

saliedētas sociālās atmiņas veicināšana.

Atbilstoši pamatnostādnes paredz trīs speciālas mērķgrupas: (1) diaspora, (2) mazākumtautības un (3) trešo valstu valstspiederīgie un personas, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Ceturtā mērķgrupa ir - visa sabiedrība.

Visas darbības sabiedrības integrācijas politikas ietvaros ir veidotas tā, lai veicinātu savstarpēju sapratni.

Darbības principi ir: (1) dialogs ar sabiedrību un (2) uz pētījumiem balstīta mērķtiecīga rīcība.

No integrācijas gaitas pētījumiem secināts, ka integrācija notiek mēreni, bet vairāk labi, nekā slikti. Pastāstījusi par fonda galvenajiem darbības virzieniem, viņa uzsvēra, ka sabiedrības integrācijas politikas īstenošanā ir vēlmes un ir iespējas. Arī viņa bija pārliecināta, ka dažādu etnisko grupu integrācija ir pati svarīgākā sabiedrības integrācijas joma.

Arī ekspertus vienoja nostāja, ka etnisko grupu integrācija ir svarīgākais sabiedrības integrācijas jautājums, un savos vērtējumos atklāja vairākus pētījumos balstītus sabiedrības integrācijas politikas veidošanas un īstenošanas aspektus.

Apkopojot Saeimas deputātu, Kultūras ministrijas speciālistu un ekspertu teikto, izveidots šāds Konsīlija slēdziens.

I. Sabiedrības integrācija Latvijā tiek uztverta kā daudzšķautnains process. Uz to norāda sabiedrības integrācijas pamatnostādnēs noteiktie trīs darbības virzieni. Tomēr galvenais jautājums ir dažādu etnisko grupu integrācija.

Integrācijas politikas pamatnostādņu īstenošanas plānā paredzēts: izveidot mazākumtautību portālu, iedzīvināt Latvijas Kultūras kanonu, mācīt cietumniekiem valsts valodu, pētīt, kāda mediju lietotprasme ir skolēniem, studentiem un skolotājiem, rīkot 2. Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumu, rīkot seminārus vēstures skolotājiem, izstrādāt scenāriju sabiedrisko mediju attīstībai ilgtermiņā un citi pasākumi (Avots: http://www.la.lv/ka-izskiest-valsts-miljonus-km/). Plašā programma liecina, ka sabiedrības integrācijas politiku paredzēts īstenot vairākās jomās, tostarp arī tādās, kurām ar sabiedrības integrāciju ir maz sakara.

Pamatnostādņu veidotāji norāda, ka gan pamatdokumentā, gan, vēl jo vairāk, darba plānā tiek iekļauti visi ar integrāciju saistītie pasākumi, netakarīgi no tā, kuras valsts institūcijas kompetencē ietilpst to īstenošana (lai "neaizmirstos"). Var rasties iespaids par pasākumu pārklāšanos un līdzekļu izšķiešanu, bet tā tas nav. Pasākumu īstenošanai ne vienmēr rodas finansējums, tāpēc finansēti un īstenoti tiek aktuālākie pasākumi un tajās institūcijās, kur tobrīd ir pieejams finansējums. Pārējie pasākumi pāriet no viena plānošanas perioda uz otru. Pasākumi, kas patiešām tiek īstenoti, galvenokārt ir paredzēti cittautiešu integrācijai Latvijas sabiedrībā.

Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu īstenošanas plānā paredzēts "samazināt vēsturiskiem faktiem neatbilstošu interpretāciju izplatīšanu par Latvijas okupāciju, par Otro pasaules karu", izveidot vēsturnieku grupu, kas atspēko nepatiesu informāciju Latvijā un starptautiski, izdot populārzinātnisku grāmatu sēriju par Latvijas vēsturi svešvalodās un skolēniem rādīt piecu īsfilmu ciklu par vēsturi. Praksē redzams, ka pat jau izveidoto vēsturnieku komisiju darbs netiek veicināts.

Pamatnostādņu īstenošanas plānā ir paredzēti pētījumi, piemēram, 2016. gadā par latviešu valodas apguves procesu mazākumtautību pirmsskolas izgītības iestādēs. Valsts plāno līderu apmācīšanu, kuri ar savu viedokli var ietekmēt citus - paredzēts par "latviskās kultūrtelpas vēstniekiem" apmācīt vismaz 20 mazākumtautību pārstāvju.

Sabiedrības integrācijas fondā ir izsludināts projektu konkurss nevalstisko organizāciju fonda programmas ietvaros. KM gadā piešķir 180 tūkst. EUR tieši sabiedrības saliedētības pasākumiem, tai skaitā mazākumtautību nevalstisko organizāciju atbalstam.

Eksperti vērsa uzmanību, ka, kaut gan dažādu etnisko grupu integrācija tiek uztverta par galveno integrācijas politikas sastāvdaļu, arī šaja jomā ir nepilnības. "Latvijā pēdējā laikā ir spēkā integrācijas programmas, kas vairāk atspoguļo politisko partiju programmas. Tādējādi šīs integrācijas programmas atgādina partiju programmas sadaļas. Nepieciešams orientēties uz kompromisu starp etniskajām kopienām sabiedrībā. Šajā ceļā ir vērts maksimāli izmantot Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību un citu starptautisko dokumentu normas, kas aizstāv nacionālo minoritāšu tiesības." (V.Volkovs)

II. Sabiedrības integrācijas mērķgrupas ir invalīdi, cittautieši, imigranti, Latvijas iedzīvotāji, kas atgriežas no ārvalstīm (tostarp, bērni), bēgļi.

Integrācijas politikas pamatnostādnēs definētie mērķi norāda, ka mērķgrupas ir plašāk saprastas, tomēr gan publiskā diskusija, gan arī ekspertu vētējumi tiecās analizēt vienu sabiedrības integrācijas segmentu - cittautiešu integrāciju Latvijas sabiedrībā (dažkārt tika lietots apzīmējums - etniskā integrācija). Šie eksperti norādīja, ka galvenā integrācijas politikas mērķgrupa ir krievu valodā runājošie cittautieši, kurus ir jāintegrē Latvijas sabiedrībā. L. Celma identificēja integrācijas politikas mērķgrupas nedaudz plašāk: latvieši plus mazākumtautības, plus diaspora.

Ekspertu atbildes liecināja, ka citas ierosinošajā jautājumā minētās mērķgrupas (cilvēki ar īpašām vajadzībām, imigranti, Latvijas iedzīvotāji, kas atgriežas no ārvalstīm (tostarp, bērni), bēgļi) pastāv, bet to integrācija nav tik svarīga. Šādu viedokli rada pārliecība, ka šo grupu integrācijā nav saskatāmas īpašas problēmas. Normālā valstī integrācija notiek dabiski.Tātad šīs citas grupas, kuru integrācijas asumu valstī neizjūt, integrējas bez plāniem, projektiem vai kādas citas uzspiestas politikas. Vai arī asumi tiek nogludināti to nemanot. Un būtu tikai apsveicami, ja Latvijas politiķi tā prastu vadīt valsti (G. Kūtris). J.Rozenvalds uzsvēra, ka etniskā integrācija ir galvenais, jo no tās ir atkarīga valsts sociāli ekonomiskā attīstība.

Neviens no ekspertiem neminēja paaudžu integrācijā un citos sabiedrības iekšējās vienotības veidošanas procesā iesaistītos kā integrācijas politikas mērķgrupas.

III. Sabiedrības integrācijas vajadzības nav pilnībā apzinātas un izprastas.

Eksperti nevērtēja, cik pilnīgi ir apzinātas sabiedrības integrācijas vajadzības. Vērtējot no integrācijas politikas vadlīnijām, lielākā nozīme tiek piešķirta latviešu valodas, vēstures un latviskās kultūrtelpas apguvei. Citiem vārdiem, integrācijas politika piedāvā pasākumus, kas ļauj izzināt latvisko dzīvesziņu, bet gandrīz nepievērš uzmanību integrācijas vajadzībām sabiedrībā vispār.

Piemēram, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām svarīgāka par valodas zināšanām ir fiziskā infrastruktūra, kas ļauj piekļūt sabiedriskām vietām, vai darba iespējas. Ģimenēm, kas atgriežas no ārvalstīm, kā arī ārvalstu ieguldītāju ģimenēm ir svarīga sociālās infrastruktūras pieejamība un bērnu izglītošanās iespējas Latvijā.

IV. Ekonomiskais un politiskais fons nav labvēlīgs sekmīgai sabiedrības integrācijai.

No ekspertu izteikumiem varēja secināt, ka integrācijas politikas īstenošana ir divpusējas sadarbības process. No vienas puses, politiķi pieņem integrācijas politikas vadlīnijas un rūpējas par to īstenošanu, no otras puses - sabiedrība vai nu atbalsta piedāvāto politiku un tai pakļaujas, vai neatbalsta un integrācijas procesu noraida.

Eksperti atzina, ka ekonomiskie un sociālie jautājumi ir noteicošie sabiedrības attieksmes veidošanā pret integrācijas procesu (B. Braže, I. Gorbunovs, u.c.). Ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība ir arguments, pierādot integrācijas sekmīgumu vai neveiksmes.

G. Kūtris secināja, ka var piekrist vienai caurvijošajai domai, ka problēmas pēc būtības rada ekonomiskie faktori jeb, precīzāk, konkrētās personas (personu grupas) labklājības apdraudējums, kas tiek saistits ar kopējā labuma nepietiekamību visiem.

Eksperti vienprātīgi atzina, ka sabiedrības sašķeltība pastiprinās ekonomisko grūtību periodos, un secināja, ka ekonomiskā attīstība ietekmē sabiedrības integrāciju. Zemi ienākumi, bezdarbs saasina attieksmes uztveri un jūtīgumu pret izteiktām frāzēm vai radītiem apstākļiem (piemēram, nepieciešamību lietot valsts valodu oficiālajā saziņā). Turpretī lielu fizisku un politisku grūtību gadījumos sabiedrība saliedējas. Kaut arī apgalvojums par ekonomisko un sociālo grūtību ietekmi uz sabiedrības integrāciju tiek uzskatīts par drošu, neviens no ekspertiem nenosauca konkrētus piemērus, kad ekonomiskās grūtības pašas par sevi būtu veicinājušas sabiedrības sašķelšanos. Vairāk tika pieminētas neiecietības izpausmes, nošķirtība.

LBAS priekšsēdētāja vietniece L. Marcinkēviča norādīja, ka visi ekonomiski aktīvie iedzīvotāji ir darba ņēmēji vai darba devēji. Darba devēja attieksme pret strādājošiem un strādāt spējīgiem var mazināt ekonomiskās grūtības un ienākumu atšķirības, un tādejādi mīkstināt konfliktus starp dažādiem sociāliem slāņiem - bagātiem un nabagiem, strādājošiem un darba devējiem, citādi domājošiem un citādi runājošiem. Arodbiedrībām un sociālajam dialogam ir liela loma saskaņas veidošanā.

Eksperti norādīja, ka sabiedrības integrācijas tēma ir aktuāla politiskās debatēs, tāpēc tā tiek uzturēta "karsta". L. Celma uzsvēra, ka darot kopīgu darbu, strīdu nav. Integrācijas problēmu saasina plašsaziņas līdzekļi.

Eksperte B. Braže norādīja, ka sabiedriskās aptaujas un padziļināti pētījumi parāda, ka Latvijas iedzīvotājus, neatkarīgi no izcelsmes, dzimuma un valodas, prioritāri interesē ekonomiskie, sociālie un drošības jautājumi, bet starpetniskās attiecības ir vienas no mazāk interesējošām un visbiežāk atbildētāji norāda, ka tās izmanto politiķi savām interesēm.

Jūtīgās integrācijas tēmas izmantošanu politiskos nolūkos - balsu zvejošanai vēlēšanām asi kritizēja Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps - metropolīts Z. Stankevičs. Arhibīskaps nosauca to par amorālu, pat noziedzīgu rīcību un aicināja to pārtraukt.

Politisko fonu veido politiķi, kurus apmierina elektorāta dalījums pēc etniskās pazīmes, jo tas rada saprotamāku politisko situāciju un garantē iekļūšanu parlamentā. Tāpēc politiskā fona veidošanai sabiedrības šķelšanās pēc etniskās pazīmes tiek uzturēta un izmantota. Citas sabiedrības integrācijas mērķgrupas politiskā fona veidošanai netiek izmantotas, bet arī politiķu interese par tām ir niecīga.

V. Reliģiskās pārliecības nozīme integrācijas procesā ir/nav pienācīgi novērtēta.

I. Latkovskis teica, ka reliģijas loma tiek nepareizi veidota - reliģijai liek karot, tā vietā, ka reliģija varētu vienot tautas.

Z. Stankevičs uzsvēra, ka reliģiskās pārliecības nozīme integrācijas procesā nav pietiekoši izmantota. Reliģija dod savu ieguldījumu - kopējo bāzi. "Ja sākam "šķirot", tad riskējam. Mūsu konfesijā ir latviešu, krievu, ukraiņu, poļu tautību pārstāvji, ar kuriem saziņa notiek viņu sarunvalodā."

VI. Sabiedrības integrācijas politika ir sekmīga, īpaši pasākumi tās uzlabošanai nav vajadzīgi, taču tās īstenošanu ir iespējams uzlabot.

Izņemot dažus ekspertus, kas domāja citādi, pārējie pauda pārliecību, ka Latvijas sabiedrības integrācija ir panākta tādā līmenī, kas nodrošina mierīgu līdzāspastāvēšanu, un domāja, ka tas ir veiksmīgas sabiedrības integrācijas politikas īstenošanas rezultāts.

B. Braže teica: "Latvijā nav divkopienu valsts un Latvijas integrācijas politiku var uzskatīt par sekmīgu - 94% iedzīvotāju atzīst, ka spēj sazināties latviski; skolu sistēma garantē, ka jaunā paaudze pārvalda latviešu valodu; nav etnisku konfliktu, vardarbības, vai kādu citu redzamu izpausmju; ir liels saskares procents starp latviešiem un mazākumtautībām; bieži tiek noslēgtas jauktās laulības, u.c. rādītāji".

Tomēr eksperti atzina, ka sabiedrības integrācijas politikas īstenošana ir sašaurināta līdz dažām pārmērīgi aktualizētām jomām, kas, iespējams, nav pašas galvenās. Piemēram, nav attaisnojies priekšstats, ka sekmīgas integrācijas galvenais nosacījums ir latviešu valodas zināšanas. Iespēja, ka 94% iedzīvotāju spēj sazināties latviski, tika apšaubīta. Eksperti uzsvēra, ka valsts valodas zināšanas atvieglo iekļaušanos sabiedrībā un tāpēc ir svarīgs integrācijas nosacījums, bet ne pats svarīgākais.

Daži konsīlija dalībnieki pauda pārliecību, ka Latvija ir divkopienu valsts, un šis fakts nav noliedzams (T. Jundzis). Sabiedrības kopība nav panākta, valoda nav iemācīta. Faktiski Latvijā nav vienota tauta, kas ir katras stipras valsts pamats. Katrai kopienai ir savi svētki un savas tradīcijas. Arī valsts parlaments ir sadalīts divās kopienās. Informācijas telpa ir dalīta. Turklāt, krievvalodīgo kopienas pārstāvju valsts institūcijās ir maz, noteicošais vārds vienmēr ir latviešiem. Socioloģiskie pētījumi liecina, ka cilvēki nevēlas naturalizēties un iegūt Latvijas pilsonību.

Tomēr vairākums uzskatīja, ka apgalvojumam, ka Latvijā pastāv divkopienu valsts, nav pamata. Zolitūdes piemērs, kas parādīja sabiedrības saliedēšanos, kā arī vienotība, piedaloties lielos pasākumos, netika minēta.

VII. Sabiedrības integrācijas šķēršļi, aktuālie jautājumi, šībrīža un nākotnes uzdevumi.

Sabiedrības integrācijas jēdziens

L. Dribins pievērsa uzmanību jēdziena "integrācija" būtībai un lietojuma atbilstībai vēlamajam - sabiedrības saskaņas nodrošināšanas - procesam. Etniskā integrācija ir atsevišķu grupu apvienošana lielākā etniskā kopumā. Precīzāk būtu teikt - nacionālā integrācija, bet tā notiek ap valsts tautu, kas ir Latvijas pilsoņu kopums.

Jaunajās (2011. gada) sabiedrības integrācijas nostādnēs centrā ir valstsnācija - kas ir valsts etniskās pamatnācijas kopums. Citiem vārdiem, integrācijas politikas centrs ir mainīts no "Latvijas tauta" (vienots pilsoņu kopums) uz "latviešu valstnācija". Eksperts uzskata, ka tā ir liela kļūda. Etnokulturālās lielākās minoritātes šo pārmaiņu neatbalsta.

Sabiedrības integrācijas mērķis

Lai sabiedrība atbalstītu un iekļautos integrācijas procesā:

1) integrācija ir jāapzinās un jāizjūt kā dzīves nepieciešamība,

2) integrācijas politikai ir jābūt taisnīgai un saprotamai visiem, kas procesā iesaistīti.

Sabiedrībai ir jāsaprot un jāpieņem integrācijas politikas mērķis.

Apkopojot ekspertu viedokli, radās priekšstats, ka, neskatoties uz šķietamo izpratni par sabiedrības integrācijas daudzšaķautnaino raksturu, ne tikai sabiedrības integrācijas mērķgrupas, bet arī sabiedrības integrācijas mērķis ir izprasts tikai vispārējos vilcienos, turklāt ar stingru nostāju - kā no pamatnācijas atšķirīgu personu pielīdzināšanu tai.

Kā norādīts integrācijas politikas pamatnostādnēs, Latvijas nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas mērķis ir stipra, saliedēta Latvijas tauta: nacionāla un demokrātiska kopiena, kura nodrošina tās vienojošā pamata - latviešu valodas, kultūras un nacionālās identitātes, eiropeisko demokrātisko vērtību, unikālās kultūrtelpas - saglabāšanu un bagātināšanos Latvijas nacionālas demokrātiskas valsts līdzsvarotai attīstībai.

Kaut arī integrācijas politikas centrs faktiski ir mainīts, politiskā diskusija tiek uzturēta atbilstoši iepriekšējai integrācijas centra izjūtai, nepārprotami norādot, ka sabiedrības integrācija ir pamatnācijas (latviešu) iniciatīva, kam jāsekmē pārējo etnisko grupu pakļaušana pamatnācijas interesēm.

Šādā pieejā sabiedrība tiek dalīta divās daļās - tie, kas "rāda paraugu" un tie, kam jākļūst paraugam līdzīgiem. Tas rada sajūtu, ka kāds tiek piespiests darīt kaut ko, kas viņam citādi nebūtu vajadzīgs.

Labāka pieeja ir saprast integrācijas politiku kā palīdzību labākai iespēju izmantošanai, dzīvojot Latvijā. Citiem vārdiem, ir neapstrīdami nosacījumi dzīvei Latvijā, kas atbilst tās tautas interesēm, un integrācijas politika nodrošina nepieciešamo sociālo un fizisko infrastruktūru, lai jebkurš iedzīvotājs agri vai vēlu varētu šos nosacījumus izpildīt.

Tādā pieejā integrācijas politikai ir jāapver viss cilvēka dzīves cikls (bērnība, izglītošanās, nodarbinātība, vecums, veselība). Piemēram, izglītības jomā integrācijas politikai jāparedz rīcību, lai nodrošinātu izglītības pieejamību attālinātās vietās dzīvojošiem, cittautiešiem, ģimenēm, kas atgriezušās no ārvalstīm, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Kā atzīmēja I. Runce, visai bieži Rietumeiropas sabiedrības integrācijas procesā ir redzams politkorektums, turpretī Austrumeiropā - tolerance, taču mērķis ir viens un tas pats - veidot vienotu un saskanīgu sabiedrību, uzlabojot iekļaušanās iespējas, nevis pakļaujot.

Eksperti pauda viedokli, ka integrācijas politikas mērķis ir pieticīgāks un praktiskāks: sadzīvošana, kas pēc būtības ir labas integrācijas politikas īstenošanas rezultāts.

Latvijā sabiedrības integrāciju apgrūtina un sašaurina tas, ka vēsturiski nozīmīgākās etniskās grupas nav spējušas vienoties par valsts darbības nosacījumiem. Pēc būtības nesaskaņas ir par jautājumu - kam pieder Latvija. Atbildi kavē domstarpības par vēsturi. Turklāt, sarežģītā valsts vēsture latviešos pamatoti ir izveidojusi sakāpinātu pašaizsardzības reakciju, kas gandrīz izslēdz iekļaušanos kā integrācijas mehānismu un rosina vārdos un darbos atklāti demonstrēt pakļaušanu kā galveno integrācijas mehānismu.

Kā minēts iepriekš, sabiedrības sašķeltība pēc etniskās pazīmes ir politiski izdevīga, tāpēc jautājums tiek uzturēts "karsts". Vēstures pētniecība un sadarbība domstarpību risināšanā kvalitatīvākā - ekspertu līmenī netiek veicināta. Skolās vēsturi māca slikti un dažādi.