Dr. hist., LZA īstenais loceklis Guntis Zemītis

Romas impērijas skaudrā mācība Eiropai

Mūsdienās, kad Eiropu satraukusi bēgļu krīze, daudzi meklē atbildi vēstures notikumos. Visai bieži šīsdienas notikumi, kad Eiropu pārpludina musulmaņu bēgļi, tiek salīdzināti ar ģermāņu invāziju Romas impērijā un tās krišanu. Tā kā Romas impērijas liktenis ir zināms, iespējams, mēs varam prognozēt to, kas sagaida Eiropu tuvākā vai tālākā nākotnē.

Paralēles tiešām ir saskatāmas. Tāpat kā Lielās tautu staigāšanas laikā arī mūsdienās Eiropas robežu šķērso raiba sabiedrība - tie ir gan jauni vīrieši, gan sievietes ar bērniem. Tāpat kā tolaik daži tiek ielaisti, bet dažus sagaida vaļņi un žogi. Tāpat kā mūsdienās tā nebija tikai imigrācija, kas apdraudēja Romu. Tā bija arī ideoloģiska krīze, kas nobrieda pašā Romā.

Zvans, kurš iezvanīja Romas impērijas beigas, ieskanējās turpat četrus gadsimtus pirms Lielās tautu staigāšanas. Ja gribam būt precīzāki, tad tas nebija zvans, bet gan jaundzimuša bērna kliedziens.

30. g. pr. Kr. bija noslēdzies pilsoņu karš starp diviem ietekmīgiem karavadoņiem - Oktaviānu un Marku Antoniju. Oktaviāns bija uzvarējis, un Romas senāts viņu pagodināja ar titulu Augusts - Augstais, Lielais, Svētlaimīgais. Ap mūsu ēras sākumu Romas impērija atradās savas varas virsotnē. Iestājās ilgstošs miera periods, ko vēsturē pazīst kā Pax Romana - Romas miers.

Tā laika civilizētā pasaule bija pakļauta, bet mežonīgās ziemeļu teritorijas aiz Elbas upes romiešus īpaši nevilināja. Par to, ka tur slēpjas briesmas, gan liecināja 18 000 Romas leģionāru nāve Teitoburgas mežā 9. gadā. Tas bija sāpīgs un pazemojošs zaudējums Romai, bet tādi Romas vēsturē bija piedzīvoti. Beigās Roma tāpat palika uzvarētāja, un nekas neliecināja, ka šoreiz kaut kas varētu notikt savādāk.

Šajā miera periodā tālā Romas nostūrī, Jūdejā, piedzima zēns vārdā Jēzus, kurš, kļuvis pieaudzis, atšķirīgi tulkoja Dieva gribu, pulcēja ap sevi sekotājus un savas mācības dēļ mira pienaglots krustā. Pēc Jēzus nāves viņa radītā mācība neizzuda, bet strauji izplatījās visā impērijā. Tas iezīmēja idejisku konfliktu. Kristietība neradās kā ideoloģija, kas bija vērsta pret Romu, bet tā izgaismoja Romas kļūdas, trūkumus un netaisnību.

Romā pastāvēja verdzība - pamats sociālam konfliktam starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Kristietība bija nabago un apspiesto reliģija. Tas atspoguļojās jau stāstā par Jēzus piedzimšanu - Dieva dēls piedzima kūtī. Romā valdīja salīdzinoši liela seksuālā brīvība. Ja Augusta valdīšanas laikā (27. g. pr. Kr. - 14. g.) ģimenes vērtības tika sargātas un dzīvi bez bērniem nosodīja, tad viņa pēcteči kalpoja kā piemērs seksuālai izlaidībai. 79. gada 24. augusta Vezuva izvirduma laikā apraktajā Pompejā saglabājušies neskaitāmi sienu gleznojumi ar klaji erotiskām ainām. Romas pilsoņi ar prieku skatījās asiņainas izrādes - gladiatoru cīņas. Tauta pieprasīja "maizi un izrādes". Mūsdienu valodā - sociālus pabalstus un vienkāršas izklaides - sporta spēles un "Eirovīziju". Kristietība piedāvāja pavisam citu morāli. Turklāt, atšķirībā no pagānisma, kristietība bija neiecietīga pret citām reliģijām.

Viens no Jēzus mācekļiem, Svētais Jānis, savā "Atklāsmes grāmatā", kas pazīstama arī kā "Jāņa Apokalipse", paredzēja "Babilonas" - tas ir Romas, sadalīšanos trijās daļās un beidzot - pilnīgu sabrukumu. "Jāņa Apokalipsē" Roma attēlota kā netikle - bagāta, bet netikla sieviete: "Sieva bija tērpta purpurā un sarkanā audumā, greznojusies ar zeltu, dārgiem akmeņiem un pērlēm; tai rokā bija zelta kauss, pilns ar bezdievības negantībām un viņas netiklības netīrumiem ..." (Jāņa Atklāsmes grāmata 17:4), "uz viņas pieres bija rakstīts noslēpumains vārds: lielā Bābele, visas zemes netikļu un negantību māte..." (Jāņa Atklāsmes grāmata 17:5), "un desmit ragi, ko tu redzēji, un zvērs - tie ienīdīs netikli, to atstās postam un izģērbs kailu, ēdīs viņas miesas un viņu pašu sadedzinās ar uguni" (Jāņa Atklāsmes grāmata 17:16).

Romas morālo pagrimumu nosodīja ne tikai no Austrumiem nākušie kristietības sludinātāji. Romas I gs. vēsturnieks Gajs Kornēlijs Tacits  (56 - 117)  savā darbā "Ģermānija" veltīja daudz cildinošu vārdu ģermāņiem un viņu tikumiem: "Laulībā tur valda stingri tikumi, un neko citu viņu dzīvē nevar augstāk cildināt... Tā nu viņas dzīvo nodrošinātā šķīstībā; nekādi izrāžu vilinājumi, nekādi dzīru kairekļi nebojā šo tikumu..." (Gajs Kornēlijs Tacits. Ģermānija, 18., 19. nod.)

Vai mūsdienu Eiropa pārdzīvo morālu pagrimu?

Skatoties no musulmaņu viedokļa - jā. Tāpat kā Tacits, arī daudzi eiropieši uzskata Eiropu par izvirtušu patērētājsabiedrību. Īpaši daudz šādu uzskatu paudēji ir Austrumeiropā. Pēc atbrīvošanās no komunistiskajiem režīmiem austrumeiropieši nereti jūtas apjukuši pasaulē, kurā valda cilvēktiesības.

Romas reliģiskā tolerance izrādījās bezspēcīga konkurencē ar reliģiskiem fanātiķiem, kuri bija gatavi mirt savas pārliecības dēļ. Tomēr Roma piedāvāja arī citu risinājumu. Imperatora Nērona laikā (imperators no 54. līdz 68. gadam) sākās kristiešu vajāšanas. Rezultāts ir zināms - Roma cieta neveiksmi, un imperators Konstantīns (imperators no 306. līdz 337. gadam) pārtrauca kristiešu vajāšanas. Kristietība kļuva par atzītu reliģiju, bet 4. gs. tā jau bija vienīgā reliģija Romas impērijā. Līdzība ar mūsdienu Eiropu un "Jāņa Apokalipses" paredzējumu var saskatīt arī Romas impērijas sadalīšanā divās daļās, kas notika pēc imperatora Teodosija I nāves 395. gadā un britu mēģinājumā aiziet no pārējās Eiropas problēmām ar "Brexit" palīdzību. Laikam jau nav pamats cerēt, ka "Brexit" Apvienotajai Karalistei līdzīgi kā Bizantijas impērijai dos papildus tūkstošgadi, bet nav šaubu, ka Eiropa no tā kļuvusi vājāka un sašķelšanās draudi - reālāki.

Roma nespēja ne apturēt, ne integrēt ģermāņus. Būtiska nozīme bija tam, ka nonākot Romas impērijā, ģermāņi turpināja dzīvot pēc savām tiesībām. Tautu staigāšana noslēdzās un uz Romas impērijas drupām veidojās jaunas tautas un jaunas valstis. Vairumam no jaunajām valstīm nebija ilgs mūžs. Paliekoša loma bija Franku valstij, kura savu augstāko uzplaukumu piedzīvoja Kārļa Lielā laikā un aptvēra mūsdienu Eiropas kodolu. Kad 800. gadā Kārli Romā kronēja par imperatoru, Romas impērija it kā atdzima. Bet tā bija cita impērija ar citu iedzīvotāju etnisko sastāvu, citām tiesībām, citām vērtībām.

Pārmaiņas attiecās ne tikai uz izmaiņām etniskajā situācijā un politiskajā kartē. Mainījās tiesību sistēma - romiešu tiesības uz ilgu laiku aizstāja ģermāņu tiesības. Veidojās jaunas sociālās attiecības - viduslaiku feodālo kārtu sabiedrība.

Romas mantojuma pakāpeniska atdzimšana sākās pēc daudziem gadsimtiem un prasīja ilgu laiku. 11. gs. Itālijā sākās romiešu tiesību studijas un to atdzimšana. Renesanses laikmetā (14. - 16. gs.) radās interese par Romas mākslu, arhitektūru un kultūru. 18. gs. - apgaismības laikmetā - radās interese par sengrieķu demokrātiju un Romas republikānisko valsts iekārtu, līdz tā atdzima Franču revolūcijas rezultātā. Tomēr tas prasīja vairāk nekā 1000 gadus.

Kāda ir vēstures mācība?

Romas vājums nav meklējams demokrātijā. Tieši pretēji - monarhistiskā iekārta ar nekontrolējamiem valdniekiem un neparedzamu to nomaiņu padarīja Romu ievainojamu. Tās vērtības, kurām pateicoties, tā uzplauka - demokrātija, augsta morāle, likuma vara - devalvējās. Izpatīkot tautai, valdnieki tai dāvāja to, pēc kā tā alka - maizi un izrādes. Šai patērētāju sabiedrībai nebija īsti ko pretstatīt jaunajai ideoloģijai. Tāpat kā mūsdienu Eiropa, Roma īsti nezināja, ko darīt ar ģermāņu pūļiem, kas iespiedās impērijā. Daži no tiem saņēma romiešu tiesības, daži kļuva par sabiedrotajiem, dažus nomitināja teritorijās, kuras paši vairs nespēja kontrolēt.

Vai mūsdienu Eiropai ir ko likt pretim islāmam un tā vērtībām? Vai tā spēj, un, ja spēj, tad kādā veidā integrēt imigrantu pulkus? Lai kādu pārliecinātu, ir jābūt apveltītam ar augstu savas vērtības apziņu. Jābūt skaidrai, noteiktās vērtībās balstītai eiropeiskai identitātei. Ko šodien nozīmē būt eiropietim? Lisabonas līgumā teikts, ka " Eiropa ir kontinents, kas virzījis civilizāciju. (..) Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp - minoritāšu tiesības. Šīs vērtības ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība". Šī brīža eiropietis ir tolerants un cer, ka arī citi tādi būs. Tomēr pārējās vērtības, kas ietilptu jēdzienā "eiropietis", paliek neskaidras. Vēl šodien nav īsti skaidrs, kur ir Eiropas robežas? Vai islāmiskā Turcija var būt ES dalībvalsts? Reizēm šķiet, ka būt eiropietim nozīmē tikai to, ka jārespektē citu vērtības un kautrīgi jāklusē par savējām. Identitātes satura meklējumi gan nacionālā, gan Eiropas mērogā tiek pārprasti un uztverti ar bailēm. Vai tik tas nenovedīs pie nacionālisma atdzimšanas? Jautājums ir - vai ar iecietību var apturēt neiecietību? Romas piemērs rāda, ka nevar. Tomēr arī vardarbība nedeva rezultātu. Ir jārēķinās ar to, ka musulmaņu tiesības, līdzīgi kā barbaru tiesības, paredz, ka musulmanim visur ir jādzīvo pēc savām tiesībām. Turklāt pieredze rāda, ka otrā vai pat trešā imigrantu paaudze var būt radikālāka par pirmo.

Ja Eiropa nespēs vienoties atrast veidu, kā nostiprināt eiro­peisko identitāti un pārliecināt imigrantus to pieņemt, tā var piedzīvot Romas likteni - kļūt par citu Eiropu, kurā valda citas tiesības un citas vērtības. Atgriešanās pie Eiropas demokrātiskajām vērtībām varētu notikt, to prasa arī lietu loģiskā kārtība, bet Romas piemērs rāda, ka tas var prasīt gadsimtus, pat tūkstošgades.