Viktors Ivbulis, LZA īstenais loceklis

Iepazīsim somu indologu un valodnieku Asko Parpolu

Daudzus gadus, ar lielu Latvijas Universitātes atbalstu strādājot pie 2013. gada pēdējā dienā "Zinātnē" iznākušās grāmatas "Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi saistībā ar Indiju un baltiem", esmu pārliecinājies, ka starp visvairāk starptautiski atzītajiem šīs tēmas pētniekiem ir Asko Parpola. Tikties ar viņu personīgi varēju, atrodoties Helsinku universitātē. Pēc tam sekoja mūsu sarakste. Zinātnieka darbība lielā mērā balstās arī uz viņa somu priekšgājēju un kolēģu veikumu, kuri nodarbojās ar indoeiropiešu izcelsmi, īpaši saistībā ar somugriem. Šajā darbā ir svarīgs arī arheologu veikums un bez tā tagad nevar darboties neviens valodnieks, tāpat kā arheologu atrastais, pielietojot viņu pašu izteikumu - "podi nerunā" - vēl prasa valodnieku palīdzību. Bet Asko Parpolas darbība ir ļoti inovatīva, individuāla un liela, pētnieka ilgstoši veiktu pūļu rezultāts. Pētnieks pēc izglītības ir sanskritologs. Jau viņa doktora disertācijā bija iekļauti maz aplūkoti, ļoti seni teksti. 1969. gadā seno tekstu publicēto daļu viņš pārtulkoja angļu valodā. Sekoja tālāks darbs saistībā ar "Sāmavedai" paralēliem tekstiem, kādēļ viņš daudz apmeklēja Dienvidindiju, kur, īpaši Keralā, bija mazāka musulmaņu ietekme. 1975. gadā zinātniekam bija iespēja tur būt klāt vediskās somas upura rituālā, kurā piedalījās sešpadsmit priesteri.

Esmu saņēmis no Asko Parpolas visus viņa angliski uzrakstītos jaunākos darbos un viņš savukārt ir iepazinies ar manu viedokli, kas izriet no viņa darbam pievienotā diezgan plašā kopsavilkuma (Summary), izmantotās literatūras saraksta un liecībām rādītājā par vadošo pētnieku darbu citēšanu. Vēstulē apgādam "Zinātne" viņš ierosināja izdot atkārtoti diezgan pamatīgi pārstrādātos "Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumus saistībā ar Indiju un baltiem".

Jācer, ka četras Rīgas galvenās bibliotēkas būs jau izpildījušas doto solījumu iegādāties Asko Parpolas un vēl vairāku augstu vērtētu, citzemju mūsdienu pētnieku vairākus ļoti svarīgus un Latvijā nepieejamus darbus par indoeiropiešu izcelsmi un seno Indiju. Tādēļ man gribas iespējamos interesentus mazliet iepazīstināt vismaz ar vienu no tiem - ar somu pētnieka apjomīgo un ļoti saturīgo, jaunāko, Oksfordas izdevniecībā 2015. gadā klajā laisto grāmatu "The roots of Hinduism. The early Aryans and the Indus civilisation" (Hinduisma saknes. Senie ārieši un Indu civilizācija). Kā rāda nosaukums, grāmatā tiek aplūkoti iespējamie hinduisma pirmsākumi un 2600.-1900. g. p. m.ē. pilnīgi uzplaukusī Indus ielejas civilizācija, kuru angļu un indiešu arheologi pirmo reizi tā īsti aplūkoja tikai pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā. Indus ielejas civilizācijas teritorijā mūsdienās izceļas divu pilsētu drupas - labāk saglabājušās Mohendžo-dāro (apmēram 50.000 iedzīvotāju 300 km no Indus upes ietekas Arābu jūrā) un par to senākās Harappas (ap 700 km uz ziemeļiem), kuras vārdā bieži tiek nosaukta arī visa kultūra. Indoāriji ienāca Dienvidāzijā un ne agrāk par 1500. g.p.m.ē. sacerēja "Rigvedas" - vecākās himnas. Tas ir tikai tad, kad Indus ielejas civilizācija jau bija daļēji iegājusi norieta fāzē. Tāpēc ne "Rigvedā", ne citos senākajos avotos nav liecību par šīs civilizācijas pastāvēšanu un par indoāriju sastapšanos ar tās ļaudīm. Joprojām nav skaidrs, kādas izcelsmes tie bija. Mūsdienās Indus ieleja atrodas Pakistānā, kas indiešiem apgrūtina tās turpmāko izpēti.

Dažādās vietās, arī ārpus Dienvidāzijas, īpaši uz ļoti daudzajiem zīmogiem un uz citiem priekšmetiem ir atrastas 400-500 Harappas kultūras zīmes, ko jau no paša sākuma uzskatīja par rakstu. Ļoti daudzi zinātnieki ir mēģinājuši to izlasīt, vadoties no pieņēmuma, ka runa varētu būt par patlaban Indijas dienvidos runātās dravīdu valodas tālo senci. Kopš 1964. gada šis jautājums ir bijis somu zinātnieku uzmanības lokā. Starp tiem īpaši izceļams Asko Parpola, kurš, būdams ļoti labs sarežģītā vediskā sanskrita zinātājs, ir apguvis arī tamilu (dravīdu) valodu. Somu indologs definē šādas Indus ielejas raksturīgākās iezīmes: pilnīgi attīstīts raksts; smalki izgrebti zīmogi ar rakstu uz tiem vai dzīvnieku un kā cita attēliem; standartizētas mērvienības; plašs noteiktu izmēru apdedzinātu ķieģeļu pielietojums, smalka juveliermāksla tobrīd pieejamā materiālā. Viss tas uzreiz izsauca salīdzinājumu ar atsevišķos gadījumos pat ne tik izcilo Mezopotāmijas kultūru. Nav tomēr pierādījumu par Indus ielejas kultūras izcelsmi no tās. Pēdējā laikā ir parādījušies darbi, kuros tiek izteiktas šaubas, vai Indus ielejas raksts vispār ir izlasāms. Taču Asko Parpola šīm šaubām nepievienojas un turpina strādāt, lai to izlasītu, neatteikdamies no pārliecības, ka raksts varēja būt dravīdu valodā.

Gadu gaitā pētnieki pārliecinājās, ka Harappas civilizācija ar tās vairāk nekā miljons iedzīvotājiem strauji neizzuda, bet kaut kādu iemeslu, visticamāk klimata maiņas dēļ, Mohendžo-dāro, Harappa un citas pilsētas tika atstātas, lai virzītos uz austrumiem, uz "Rigvedas" vienīgās svētās upes Sarasvatī pusi. Pie tās parādījās daudz apdzīvotu vietu, kas vairs nebija tik izcilās kultūras pilnvērtīga sastāvdaļa.

Pēdējos gadu desmitos Indijā plašu atbalstu ir ieguvusi pārliecība, ka Indus ieleja ir bijusi indoāriju apdzīvota un ka tā ir bijusi hinduistiska jau no tās pirmsākumiem. "Rigvedā" kaismīgi slavētā, bet jau pirms tās sacerētāju ienākšanas Dienvidāzijā izžuvusī Sarasvatī upe tagad ir devusi nosaukumu "Indus ielejas-Sarasvatī civilizācijai". Lai varētu noticēt, ka tā jau ir bijusi hinduistiska, "Rigveda" tiek padarīta par daudz senāku nekā to var pierādīt. Tas varbūt ir nozīmīgākais starp jaunradītajiem mītiem un Asko Parola, izmantojot rūpīgu dažādu reti izlasītu un nevienā valodā netulkotu vediskā sanskrita sacerējumu un trūcīgo arheoloģisko materiālu izvērtēšanu, pierāda, ka nebūtiskas hinduisma iezīmes Indus ielejas attēlos tiešām ir saskatāmas, bet ka tās ir citādas, atšķirīgas no tām, kuras šobrīd tiek popularizētas. Nebaidīdamies no iespējamiem hinduistu pārmetumiem, viņš kopā ar dažiem citiem autoritatīviem zinātniekiem Indijā un citās zemēs izsaka pārliecību, ka "Rigvedā" esošās liecības par Sarasvatī upi to raksturo kā ļoti krāčainu, kas drīzāk atbilst tās atrašanās vietai Afganistānā. Jo tur ir arī līdzīgi nosaukumi.

A. Parpola uzskata, ka indoāriji ieradās Dienvidāzijā vairākos viļņos, pirms un pēc "Rigveda" tika sacerēta. Viņš aizstāv domu, ka daudzas jomas liecina par indoāriju un indoirāņu kopējo izcelsmi: indoāriju ienaidnieki "Rigvedā" dāsas/dasju un pani ir pat irāņu izcelsmes. Milzu plašajā epā "Mahābhārata" attēlotais desmit dienu karš starp Pāndavu un Kauravu dzimtām līdz ar viņu sabiedrotajiem, pēc kura palika dzīvi tikai pieci brāļi Pāndavas - uzvarētāji arī iegūst citādu izskaidrojumu, jo Vedās nepieminētie Pāndavas ir irāņu izcelsmes. Tie ir ienākuši Dienvidāzijā, kļuvuši vareni un sagrāvuši indoāriju Kauravu izveidoto valsti. Iznāk, ka visā mūsdienu Indijā karsti pielūgtais Višnu iemiesojums valdnieks un dievs Krišna - Pāndavu galvenā varoņa Ardžunas kaujas ratu vedējs epā un par "Bhagavadgītu" nosauktās garās uzrunas teicējs, kad pretinieki jau bija nostājušies kaujas ierindā, arī diez vai ir indoārijs. Uzskatīdams, ka Kauravas jāiznīcina jebkuriem līdzekļiem, Krišna Ardžunu pamāca pielietot kaujā neatļautus paņēmienus un nokaut bez žēlastības jebkuru pretinieku, arī ļoti godājamus cilvēkus. Izvirzot šādus secinājums, Asko Parpola, lielā mērā seko savos agrākajos darbos rakstītajam, savu pārliecību balstot ļoti senos sacerējumos, valodnieku, indologu un arheologu teiktajā. Novēlēsim viņam izlasīt Indus rakstu un tālākus citus zinātniskus sasniegumus!